“Liepājas īriens” jaunā kvalitātē

2020. gada 23. jūlijs 07:00

Tautas sporta sacensību “Liepājas īriens 2020” dalībnieki vērtē, ka šogad pasākums bija jau augstākā līmenī.

“Liepājas īriens 2020” notika Dienvidu fortos, kur to organizēja Buruskola un Liepājas Supskola. Sacensībās bija trīs elementi – skriešana, SUP airēšana un peldēšana. Uz starta stājās vairāk nekā simts dalībnieki no Liepājas un tuvākiem novadiem.

Pievieno “odziņu”
Sacensību organizators Jānis Jēkabsons informē, ka šovasar “Liepājas īriena” trase tika izveidota mazliet garāka, skriešanai izmantojot apkārtnē esošo reljefu un meža takas. Tika pievienota arī “odziņa” – skrējiens pa jūru. Viņš ir gandarīts, ka šogad dalībnieku bija vairāk nekā pērn. Tika saņemtas atsauksmes, ka pasākums izdevies jau citā – augstākā – līmenī.
Skrējēju taku veidoja iepriekšējo gadu “Liepājas īriena” uzvarētājs Dzintars Skrundenieks. Tā bija gan ļoti ātra, gan sarežģīta. Turklāt tāda, kuru varētu noskriet jebkurš sacensību dalībnieks. “Galvenais dzinulis šīm sacensībām ir tas, ka tās ir citādākas, nekā ierasts, jo otras tādas sacensības nav nekur,” uzskata J. Jēkabsons.
Dāmu konkurencē uzvarēja Elīna Dimza, otrā bija Baiba Juhno, bet trešo vietu ieguva Kristīna Petermane. Vīriešiem triumfēja Sergejs Juhno, otrais bija Dzintars Semenkovs, bet trešais palika Edgars Sprūds.

Dzinulis – meita
“Trase ļoti patika, bija skaidrs, kur jālido. Tas nozīmē to, ka trase atzīmēta laba. Protams, man patiktu, ja tā būtu garāka, bet saprotu, ka šis sacensību formāts ir vairāk sprints un ir jādod visu sevi ārā jau no pirmajiem trases metriem. Speciāli šīm sacensībām neesmu gatavojies, bet, katru dienu trenējoties, varēju veiksmīgi ņemt dalību. Viens no maniem dzīves moto ir: būt labākam nekā vakar! Tas skar ne tikai sportu, bet arī attiecības, darbu un arī manas emocijas. Sacensību plāns bija vienkāršs – zināju, ka trase nav gara un ir jāatdod visi savi spēki,” stāsta aktīvs tautas sporta dalībnieks S. Juhno. Viņam vienu brīdi licies, ka aiz muguras krakšķ zari, tad esot sācies uztraukums. “Nepadevos un turpināju skriet, jo dzinulis bija mana meita, kura pirms tam skrēja bērnu distanci. Es viņu cītīgi uzmundrināju, tāpēc man nebija atkāpšanās ceļa, lai rādītu piemēru savai ģimenei. Uzskatu, ka plānu esmu izpildījis, kaut gan tas nebija viegli. Iesaku arī citiem piedalīties un sajust to auru, kas virmo sacensībās, un, galvenais, sajust cīņu ar sevi. Jāpiemin tas, ka es jūtos ļoti laimīgs – ne tikai es kāpu uz godalgota pakāpiena, bet arī mana sieva un meita, kuras izcīnīja otrās vietas savā grupā,” piebilda vīru grupas uzvarētājs.

Mocīšanās nav ilga
“Trasē jutos ļoti labi. Naiva bija mana cerība, ka uz supa atpūtīšos, jo to darīt pēc supa sprintiem vairs nemāku. Ar saplakušu diafragmu tad nu mēģināju skriet tālāk, jo principā tas man nereāli patīk iedzīšanā, ka vari pa vienam ķert priekšā esošos un mest skatienu atpakaļ, vai kāds arī tevi neķer rokā. Nu, čaļi drīkst, bet arī nav vēlams,” stāsta E. Dimza. Viņa norāda, ka ieturējusi vairāk nekā trīs gadu pauzi no skriešanas traumu un ģimenes pieauguma dēļ.
“Sāku tepat pa Dienvidrietumu rajona Pakaviņa rajonu skriet, tad jau vairāk un tālāk, un ātrāk. Principā skrienu četras līdz piecas reizes nedēļā un jau divus mēnešus mēģinu divas reizes nedēļā supot, jo piekritu Liepājas Supskolas avantūrai. Citiem iesaku skriet un piedalīties, jo tā “mocīšanās” jau nav tik ilga un gara – vidēji divdesmit minūtes. Ir sacensības tepat Liepājā, perfekti noorganizētas, pozitīvas, ar labu inventāru un trasi uz “uhhhhh”! Par to arī Dzintaram paldies ar savu skrējēja aci! Cepur’ nost!” vērtē E. Dimza.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Liepājas īriens” jaunā kvalitātē

Kategorijas