Jaunajā izglītības modelī vēlas iedzīvināt vecās tradīcijas

2020. gada 3. augusts 14:23

2046

Jaunajā izglītības modelī vēlas iedzīvināt vecās tradīcijas

2009. gadā administratīvi teritoriālā vienība – Liepājas rajons – tika sadalīta astoņos patstāvīgos novados. Pēc 12 gadiem – 2021. gadā – visi astoņi atkal apvienosies, veidojot Dienvidkurzemes novadu. “Kursas Laiks” turpina publikāciju ciklu “Starp divām reformām”, kurā atskatās uz to, kā notika iepriekšējā reforma, uzklausa jomas pārstāvju un atbildīgo personu domas par tās ieguvumiem un zaudējumiem un prognozēs jaunās reformas devumu.
Šoreiz uzmanības centrā – jau notikušās un vēl gaidāmās pārmaiņas izglītības darbā.

Novadi algo savus speciālistus
Pārlapojot “Kursas Laika” arhīvu, redzams, ka Liepājas rajona laikā veiksmīgi darbojusies Liepājas rajona Izglītības pārvalde ar vadītāju Zigmundu Cinku priekšgalā. Rajona Izglītības pārvalde pārraudzījusi darbu izglītības jomā līdz 2009. gadam, kad līdzšinējais rajons tika sadalīts astoņos patstāvīgos novados. Tas bija laiks, kad bija jālemj – kā turpmāk tiks organizēts izglītības darbs bijušajā rajona teritorijā. Kā lasāms laikraksta arhīvā, tik viegli tas nemaz nav vedies. Proti, bijušā Liepājas rajona pašvaldības nav varējušas nonākt pie kopsaucēja par vienotu izglītības jomas pārraudzīšanu, tāpēc vairums lēmušas darboties patstāvīgi. Ar piebildi, ka šajā ziņā laika gaitā iespējamas pārmaiņas. Starp vairākiem novadiem gan notikušas sarunas par potenciālu sadarbību, taču līdz galīgai lēmumu pieņemšanai nonākt nav izdevies. No pašvaldību vadītājiem izskanējis viedoklis, ka, arī novadiem sadarbojoties, kāds cilvēks, kurš profesionāli orientētos izglītības jautājumos, būtu vajadzīgs arī uz vietas.
Laika gaitā gan novadu pašvaldībām izdevies rast risinājumu un par atbildīgajiem izglītības vadības darbā iecelt esošos izglītības iestāžu darbiniekus vai pat izveidot atsevišķas vietējās izglītības pārvaldes, kas pārraudzītu jomas darbu novadā. Šis modelis izrādījies gana veiksmīgs, jo darbojas vēl šodien – katrā novadā par izglītības darbu atbild savs speciālists, kurš ir tiešā kontaktpersona starp Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un vietējo pašvaldību. Sadarbība starp speciālistiem gan notiek, piemēram, rīkojot starpnovadu olimpiādes, deju skates u.tml. norises. Kā tas būs turpmāk, pēc kārtējās reformas īstenošanas, to rādīs laiks.

Katram laikam citi izaicinājumi
Nīcas novada Rudes skola ir izglītības iestāde ar senu vēsturi un šogad atzīmēs savas pastāvēšanas 145. gadskārtu. Diemžēl tā šai skolai būs pēdējā, jo jau jaunajā – 2020./2021. – mācību gadā savas durvis skolēniem vairs nevērs. Mazā skolēnu skaita dēļ izlemts mācību iestādi slēgt. Šāds liktenis piemeklējis vairākas skolas arī kaimiņu novados. Laika gaitā Rudes skola piedzīvojusi daudz zīmīgu pārmaiņu – ilgstoši tā darbojusies kā pamatskola, pēcāk ieguvusi sākumskolas statusu. Arī skolēnu skaits tajā laika gaitā krietni sarucis. Pēdējā skolas direktore Inguna Lībeka, kura izglītības iestādē strādājusi gan kā pedagoģe, gan tās vadītāja, piedzīvojusi to, kā darbs organizēts gan rajona, gan novada ietvaros. Viņa neslēpj – katras pārmaiņas un jauninājumi nāk ar saviem izaicinājumiem.
Piemēram, strādājot Liepājas rajona ietvaros, gadu gaitā jau bija gūta pamatīga izpratne par to, kā darbojas visa sistēma, sākot no mācību inventāra iegādes un beidzot ar algu aprēķināšanas metodi: “Tas patiesībā likās ļoti labi iestrādāts mehānisms gadu gadiem. Arī vadība rajonā bija ilggadēja un zināja visu – ko un kā. Jebkurā brīdī bija iespēja uzdot kādu neskaidru jautājumu, noskaidrot visu, kas nepieciešams.” Tad, kad notikušas pirmās nozīmīgās administratīvās pārmaiņas un izveidots Nīcas novads, līdzšinējā struktūra izjukusi un novadam organizācijas darbs izglītības jomā bijis jāsāk no sākuma. I. Lībeka gan uzteic pašvaldības ātro reaģēšanu, kas ļāva laikus tikt galā ar visām nepieciešamajām formalitātēm veiksmīgas darbības turpināšanai. “Pirmie gadi vispār bija, ja tā varētu teikt, izmēģinājuma gadi, kamēr iestrādājās, sastrādājās. Pašvaldībai bija jāsaprot, ko mēs gribam kā iestāžu vadītāji, kas ir tas, kādas funkcijas pašvaldībai ir jānodrošina, jo pirms tam visu to diezgan lielā mērā darīja caur rajonu – centralizēti,” pārmaiņu laiku atminas I. Lībeka.

Daudz neskaidrību
To, kā izglītības joma līdzšinējos novados veidosies turpmāk, pagaidām ir ļoti grūti saprast, vērtē I. Lībeka: “Šinī brīdī vēl ir tāds informācijas vakuums.” Ideālajā variantā, viņasprāt, būtu tā, ka spēkā stātos daudzmaz līdzīga sistēma, kāda tā bijusi Liepājas rajona laikā. Proti, izglītības jomā vadībā būtu viens cilvēks, kurš nepieciešamības gadījumā dodas uz Rīgu, no atbildīgās ministrijas ievāc visu nepieciešamo informāciju un nodod to iestāžu vadītājiem, ar kuriem tika rīkotas tikšanās reizi mēnesī vai pēc nepieciešamības. “Patiesībā tas bija tāds labs mehānisms. Uz Rīgu aizbrauca viens cilvēks, nevis tagad no katra novada aizbrauc izglītības pārvalžu vadītāji vai izglītības speciālisti, cik nu mēs esam.” Šis modelis ir ekonomiski ļoti neizdevīgs, jo pašvaldībām jānodrošina un jāsedz savu speciālistu ceļa izdevumi. Arī laika ziņā, pēc I. Lībekas domām, tiek veikti pamatīgi resursu tēriņi. Tādējādi rajonā valdošajā sistēmā bija daudz labu lietu, kuras būtu vērts atkal iedzīvināt jaunajā novadu modelī.
Skaidrs gan, ka izglītības iestāžu vajadzības un nepieciešamības labāk zināmas vietējai pašvaldībai, kas var uz tām iespēju robežās reaģēt. Taču arī Liepājas rajona laikā, kā atzīst I. Lībeka, pašvaldības par finansējumu iestāžu uzturēšanai un citām nozīmīgām lietām varēja lemt pašas: “Tas bija un palika katras pašvaldības ziņā – cik katra pašvaldība varēja atļauties ieguldīt skolu remontos, uzturēšanā.”
Vaicāta, vai un kā mainās skolas iekšējā kārtība un darbs atkarībā no tā, vai darbs noris Liepājas rajona vai Nīcas novada pašvaldības paspārnē, I. Lībeka atbild: “Iekšējā būtība jau nemainās, jo tā ir tomēr katras skolas autonomā lieta, kā viņi darbu organizē, un izglītības standarts ir izglītības standarts, kas jāīsteno visiem.” Laika gaitā gan skolām dota lielāka brīvība mācību darba organizēšanā, skolas programmas veidošanā. “Katrai skolai ir sava iespēja izpausties un plānot. Pēc jaunajām kompetencēm varbūtība, kā plānot skolas darbu, būs vēl lielāka.” Pedagoģe atzīst, ka savā ziņā tā strādāt ir pat grūtāk, jo vienmēr vieglāk ir paņemt zināmu paraugu, pēc kā strādāt, un to īstenot dzīvē. Mūsdienās pedagogiem jābūt radošiem un gataviem dažādiem izaicinājumiem, kam, pēc I. Lībekas domām, viņi vienmēr bijuši gatavi.

Nevēlamais nomales sindroms
“Vēsture jau pierāda to, ka, veidojoties kaut kādam centram, kaut kur veidojas nomale. Jo tas centrs ir lielāks, jo tās nomales arī ir lielākas,” par iespējamajām pārmaiņām, ko atnesīs administratīvi teritoriālā reforma, saka I. Lībeka. Savulaik centrs veidojies tieši Rudē, tad, laikam ejot un mainoties pārvaldības modeļiem, tā savu statusu zaudējusi, un nu šī vieta ja ne oficiāli, tad cilvēku sajūtu līmenī, kļuvusi no centra arvien attālāka. To cilvēkiem esot grūti pieņemt – pārmaiņas, kas maina konkrēto vietu nozīmību. “Nākamgad, kad būs lielais novads, tās malas paliks vēl tālākas malas. Man nav tās pārliecības, ka tur viss vēl vairāk notiks,” vērtē I. Lībeka.
Kā novērots, mazajos ciemos, kas jau šābrīža pašvaldībās atrodas tālāk no novada centriem un kuros ir mazāk attīstīta infrastruktūra un pieejamie pakalpojumi, iedzīvotāju skaitam ir tendence rukt. Līdz ar to bažas ir ne tikai par izglītības, bet arī visām pārējām jomām, ko tieši skar iedzīvotāju skaita samazināšanās. Un tā ir valstiska problēma, kas saistāma gan ar infrastruktūras jautājumiem, gan darba vietu un atalgojuma nodrošināšanu. “Patiesībā ir diezgan paskumji, ka tie lauki kļūst tukši. Nav jauniešu, un, ja viņi ir, tad tikai centrā. Nav jauno ģimeņu, nav bērniņu. Mēs visi gribam, lai mums viss būtu – lai ir centrālā apkure, lai ir pieejami pakalpojumi,” noskaņojumu novados raksturo I. Lībeka. Tieši šī iemesla dēļ jaunā reforma viņai rada zināmas bažas par lauku novadu un iedzīvotāju turpmāko ikdienu. Tagad jo īpaši būšot jādomā par to, kā mazajiem novadiem izteikt savu viedokli un vajadzības gana skaļi, lai tās taptu sadzirdētas.

Jautājumu vairāk nekā atbilžu
Tam, ka šobrīd vēl ir maz skaidrības, kā Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) iecerētā administratīvi teritoriālā reforma ietekmēs novadu izglītības darbu, piekrīt arī Grobiņas novada Izglītības, kultūras un sociālo pakalpojumu komitejas priekšsēdētāja Ginta Kampare: “Viss ir zem tādas jautājuma zīmes. Mēs neviens nezinām, kā būs.” Viņasprāt, šobrīd svarīgākais būtu iespēja skolēniem, sākot ar septembri, apmeklēt mācību iestādes un turpināt tiešo mācību darbu skolās, kā tas bija ierasts līdz šim, pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas. G. Kampare norāda, ka nākotni pēc reformas pagaidām var tikai iztēloties. Redzams, ka jau lielā daļā novadu, tajā skaitā pašā Grobiņā, izvērtējot esošo situāciju un nākotnes perspektīvas, nākas izdarīt izvēles par labu izglītības iestāžu reorganizācijai, līdzšinējai darbības maiņai, piemēram, no vidusskolām tiek veidotas pamatskolas vai no pamatskolām – sākumskolas. Sliktākajā gadījumā – nepietiekamā skolēnu skaita dēļ izglītības iestādes tiek slēgtas. “Ļoti būs jādomā mazajām skolām, kā nodrošināt visu, kas ir nepieciešams,” secina izglītības speciāliste. Viņasprāt, ir svarīgi izglītības iestādes noturēt, kamēr vien tas iespējams. To iespējams panākt ar jau pieminēto reorganizāciju, iestāžu apvienošanu. Sliktāk ir tad, ja iestāde novadā ir vienīgā un iespēju, ar ko apvienoties, īsti nav.
Par to, kāds būtu reālākais izglītības darbinieku sadarbības modelis jaunā novada ietvaros, vēl grūti teikt, bet, kā pieļauj G. Kampare, varētu tapt vienota izglītības pārvalde. Taču šajā gadījumā būtu labi, ja katrā vietā, t.i., bijušā novada teritorijā, darbotos vismaz viens cilvēks, piemēram, izglītības metodiķis, kurš pārzinātu vietējo situāciju. Skaidrs, ka vienam vadības cilvēkam paveikt visu ar izglītības jomu saistīto darbu plašajā novada teritorijā būtu ļoti sarežģīts uzdevums. “Darba lauks ir plašs. Lai pārzinātu situāciju katrā vietā, tur tomēr vajadzētu šo cilvēku, kurš zina situāciju esošajā vienībā,” iespējamo scenāriju ieskicē G. Kampare.

Galvenais – sadarbība bērnu labā
G. Kampare, atminoties iepriekšējo reformu, kad no rajona tapa astoņi patstāvīgie novadi, apliecina, ka sākotnēji vienoties par kopīgu risinājumu bijis grūts uzdevums, jo “katrs grib to savu, visi ir pieraduši tā”. “Tad ir jābūt ļoti gudrai vadībai, lai kaut kādā veidā rastu balansu,” pārliecināta G. Kampare. Viņasprāt, kolēģiem no novadiem ir svarīgi nākt kopā, spriest par nākotnes vīziju, iespējamajiem sadarbības modeļiem. “Jācer, ka kolēģi būs atvērti. Sadarboties izglītības iestādēm nav problēma.” Šādā gadījumā būtu iespēja dalīties ar līdzšinējo pieredzi, izlemt, kas ir tās lietas, kuras līdzšinējā darbībā strādājušas vislabāk un kuras būtu vērts paturēt un turpināt līdzīgā garā arī jaunā novada ietvaros. “Pamats ir jāatceras – izglītība un bērni. Nevaram lauzt šķēpus, mums jādomā, kā bērniem būs labāk.”
Jācer, ka gaidāmās pārmaiņas nesīs vairāk ieguvumu nekā zaudējumu, jo tad no situācijas būs iespēja iziet ar pluszīmi. G. Kampare uzskata, ka pagaidām bažām par būtiskām izmaiņām izglītības jomā nav pamata. Šķiet, ka jau šobrīd vispārizglītojošās iestādes ir veikušas “mājasdarbu” un darījušas visu iespējamo, lai panāktu savu turpmāko pastāvēšanu arī jaunā novada ietvaros. Jādomā, kā situācija tiks risināta ar profesionālās izglītības iestādēm, piemēram, mūzikas un mākslas skolām. Vai būs iespēja katrā vietā darbību turpināt savai iestādei vai nāksies veidot vienu kopīgu ar vairākām filiālēm – tas ir viens no aktuālajiem jautājumiem.
G. Kampare neslēpj, ka vēl aizvien ir daudz jautājumu, uz kuriem nepieciešams rast atbildes. Atliek vien gaidīt, kad VARAM nāks klajā ar savu redzējumu par iespējamo darbības modeli. Izskanējis, ka tas varētu tapt zināms rudenī.
Nākamais gads, kad reforma praktiski jāievieš dzīvē, būs saspringts, tādēļ, pēc G. Kampares domām, būtu labi, ja tiktu dots pārejas periods, kas ļautu pamazām pāriet uz jaunu darbības modeli un arī skolām un izglītības darbiniekiem dotu laiku sagatavoties gaidāmajām pārmaiņām. Tādēļ labi būtu, ja pārmaiņas spēkā stātos rudenī, 2021./2022. mācību gadu uzsākot.

Par daudz sadrumstalotības
Durbes muzeja vadītājs Reinis Bahs savulaik darbojies pedagoģijā, strādājot gan par skolotāju vispārējās izglītības iestādē, gan pasniedzēju augstākās izglītības iestādē, tāpēc šīs jomas aizkulises zina gana labi. Aicināts izteikties par pārmaiņām, kādas joma piedzīvojusi gadu gaitā, mainoties administratīvajām nostādnēm, viņš atklāj: “Sadalīšanās mazajos novados, kur katrā bija izglītības speciālists un katrā ne gluži savi likumi, bet finansējumi un visādi citādi sava darīšana, tas, manuprāt, nebija labs variants.” R. Bahs pauž pārliecību, ka tādā mazā valstī kā Latvija tik sadrumstalota pārvaldība izglītības jomā nav nepieciešama. “Mazs novadiņš daudzējādā ziņā ir mīļš un labs, un kaut kas ir tuvs un tikai mums tas ir, bet lielā novadā varbūt domās lielākās dimensijās.” Svarīgi – lai jaunajā pārvaldības modelī netiktu aizmirsta katras vietas īpašā nozīme un arī vajadzības. Esot liela cerība, ka VARAM ministrs Juris Pūce par šo jautājumu ir domājis, paredzot, ka katrā vietā jeb bijušajā mazajā novadā tiks atstāta kāda atbildīgā persona, kura par šo vietu pastāvēs un spēs pārstāvēt tās intereses. “Tā, lai mums te kaut ko neiznīcina tā, ka paliekam par tukšu vietu.”

Pedagogs – brīva personība
R. Bahs atzīst, ka uz nākotni un gaidāmo reformu skatās cerīgi, domādams, ka pārvalde kļūs valstiskāka un nebūs tik lielas sadrumstalotības. “Tajos laikos, kad es strādāju, viss bija bezgala centralizēts,” atminas durbenieks un atklāj, ka skolu sistēma viņam nepatīk jau kopš Latvijas neatkarības laikiem: “Man liekas, ka skola apzināti veidota par tādu feodālu mazu vācu firsta valsti, kur firsts jeb direktors pat nosaka algas skolotājiem, visādas piemaksas un tamlīdzīgi. Man liekas, ka jābūt ir objektīvākam, neatkarīgākam. Direktors tāpat nekādus kalnus negāzīs – viss tāpat put un jūk. Tas drīzāk veicina tādu sīku atkarību. Dažreiz direktors ir subjektīvs un vienam dod kaut ko un otram nedod. Man tā sistēma ļoti nepatīk.”
R. Bahs atminas pārmaiņu brīdi 90. gadu sākumā, kad skolā strādājis arī pats un ministrijas ierēdņi lepni skandinājuši, ka turpmāk direktori vienīgie visu noteiks, nebūs ne no viena atkarīgi. Tas nonācis līdz tādam absurdam, ka pedagogiem par visu, tajā skaitā mācāmo vielu, bijis jāatskaitās iestādes direktoriem. “Feodālisma augstākā pakāpe. Tam nevajadzētu būt skolā. Skolotājam jābūt brīvai personībai. Viņš nevar būt patvaļīgs un rīkoties bez jebkādām robežām, bet viņam jābūt brīvai personībai, kurš ar savu kompetenci un izglītību netiek sīki regulēts.” R. Bahs prāto, ka nereti pedagogiem jāpieglaimojas, jābūt paklausīgiem, lai gan viņu uzskati nesaskan ar noteiktajiem uzstādījumiem. “Pedagogam jābūt brīvam, viņš taču brīvas personības audzinās, vai ne?” retoriski vaicā R. Bahs, uzskatot, ka modelī, ko paredzējis ministrs, apvienojot mazos novadus, varētu būt iespēja uzlabot esošo sistēmu.

Dod pamatu citām reformām
Lai ieviestu vairāk skaidrības par gaidāmo reformu, uzrunāta arī atbildīgā ministrija. VARAM pārstāvji, skaidrojot, cik lielā mērā administratīvi teritoriālā reforma ietekmēs izglītības sistēmu valstī kopumā, atzina, ka līdz ar administratīvi teritoriālo reformu tiek radīta platforma citām nozaru ministrijām, lai veiktu pārmaiņas arī savās nozarēs, tajā skaitā IZM. “Kā norādījusi arī Valsts kontrole – tikai ar valsts teritoriālās struktūras sakārtošanu iespējamas arī pārējās valstiski nozīmīgās reformas, piemēram, veselības aprūpē, izglītībā un citās jomās,” norāda VARAM. Ministrija paredz, ka plānotā reforma ieviesīs vairākas pārmaiņas, kas labvēlīgi ietekmēs pašvaldību veiktspēju. Piemēram, izglītības jomā “lielāku pašvaldību izveide mazinās pašvaldību savstarpējo konkurenci par izglītojamajiem un radīs papildu iespējas izglītības reformai”. Ministrijas pārstāvji ir pārliecināti, ka, sakārtojot skolu tīklu un nodrošinot optimālu skolēnu skaitu, paaugstināsies izglītības kvalitāte un būs iespēja nodrošināt konkurētspējīgu noslodzi pedagogiem.
Par to, kas jaunajā pārvaldības modelī atbildēs par izglītības jomas darbu, VARAM saka: “Gādāt par iedzīvotāju izglītību ir viena no pašvaldību autonomajām funkcijām, tāpēc jaunizveidoto novadu izglītības jomu, tāpat kā pašlaik, arī turpmāk pārvaldīs pašvaldības, tajā skaitā pašvaldību kompetencē ir veidot jaunā novada izglītības pārvaldes struktūru.” Administratīvi teritoriālā reforma rada jaunu pārvaldības modeli, taču izglītības iestāžu pilnveidošana ir pašvaldību kompetencē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas Valsts budžeta līdzekļiem.
#SIF_MAF2020

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jaunajā izglītības modelī vēlas iedzīvināt vecās tradīcijas

Kategorijas