Aicina sadarboties un izmantot pieredzes bagātību

2020. gada 6. augusts 07:00

Biedrība “Culturelab” kopā ar bijušo Latvijas kultūras ministri un pašreizējo Eiropas Parlamenta deputāti Daci Melbārdi veido izglītojošu un informatīvu kampaņu par Latvijas pilsētu un reģionu iespējām piedalīties konkursā par Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu 2027. gadā. Šajā gadā vienlaikus ar Latvijas pilsētu par kultūras galvaspilsētu kļūs arī kāda Portugāles pilsēta. Latvijai šī ir otrā reize, kad tā piedalās šajā starptautiskajā aktivitātē.

Atceroties 2014. gadu, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, bet par titulu cīnījās arī Liepāja un Cēsis, kādu pieredzi tas deva Latvijas pilsētām?
Pirmais mēģinājums, kad Rīga kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014. gadā, Latvijai bija ļoti veiksmīgs. Pilsētas, kuras gatavojas, ir ieguvējas, jo pats process ļauj pašvaldībām pārskatīt savas kultūras stratēģijas, to veicot pilsētas ilgtermiņa izaugsmes kontekstā. Tas mobilizē pilsētu piesaistīt labākos speciālistus, konsultēties ar ārvalstu ekspertiem, speciālistiem. Tā ir iespēja ieraudzīt kaut ko jaunu pašā pilsētā un kas ir tas, ko mēs vēl varētu darīt. Otrkārt, tas mobilizē vietējos iedzīvotājus, īpaši kultūras kopienu, bet ne tikai, jo Eiropas kultūras galvaspilsētas projekts rosina veidot radošas partnerības kultūras radošajam sektoram ar sociālo pakalpojumu sniedzējiem, ar tūrisma nozari, ar uzņēmējiem, ar pilsētu plānotājiem. Tas nav tikai stāsts par to, kā mēs saliksim programmu ar veiksmīgām kultūras un mākslas aktivitātēm. Tas ir stāsts par to, kā mēs ieraugām kultūru kā pilsētas izaugsmes resursu savā pilsētā un apkaimē. Treškārt, būtiski , ka mēs uz savu pilsētu paraugāmies Eiropas kontekstā. Mēs ieraugām iespēju atbildēt uz jautājumu, ar ko mēs esam interesanti un nozīmīgi Eiropas kultūras telpā, Eiropas vēstures notikumos. Viens no uzdevumiem ir stiprināt šo Eiropas kultūras dimensiju. Tā ir iespēja pilsētām kļūt starptautiskām, radīt savu starptautisko profilu. Gatavošanās process šīs iespējas paver plašākas.

Latvija šajā projektā piedalīsies otro reizi, un 2027. gadā atkal kāda no Latvijas pilsētām, kas izturēs konkursa atlases kārtas, kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Kādu aktivitāti prognozējat šoreiz?
Grūti atbildēt. Ir Covid laiks, sabiedrība ir piesardzīga uz jaunu iniciatīvu uzsākšanu, bet tieši krīzes laiks ir pateicīgs, lai strādātu kopā un ģenerētu jaunas idejas, kā arī pārskatītu savus nākotnes plānus. Tas ir arī labs laiks inovācijām. Jo patiesībā bieži vien krīze radošiem cilvēkiem iedod jaunas ierosmes – ko var darīt citādāk, kā darīt interesantāk. Ierosinājums ir izmantot aktivitātēm mazāku periodu un kultūras un radošajiem cilvēkiem, iedzīvotājiem kopumā koncentrēt resursus un idejas – strādāt projektam “Eiropas kultūras galvaspilsēta”. Manuprāt, tas ir tāds interesants mērķis, kas var piešķirt šim klusinātajam periodam jaunu mērķi.

Kas var pretendēt uz šo titulu – tikai lielās pilsētas vai arī mazās?
Jebkura pilsēta var pretendēt, bet mazākas un mazās pilsētas uz lielāko partnerpilsētu statusu līdzīgi kā Sigulda bija Rīgai. Es domāju, ka pilsētas, kurām apkārt ir kultūras ziņā daudzveidīgi novadi, var taču strādāt arī ar šiem novadiem. Piemēram, Liepāja noteikti var strādāt ar Rucavu, Nīcu, Bārtu, Grobiņu, Aizputi. Tas varētu būt interesants tāds pilsētu un novadu kultūras puduris, kas var piedāvāt ļoti daudzveidīgu un interesantu kultūras programmu – parādīt, ka salīdzinoši nelielā Latvijas teritorijā kultūras izpausmes var būt dažādas.

Vai konkursa norisi varētu ietekmēt pašreiz apspriestā administratīvi teritoriālā reforma?
Kultūras telpa, es teiktu, ir jāskata plašāk. Pilsētas jau pašas par sevi nekur nepazudīs, var veidoties lielākas un plašākas pilsētu-novadu teritorijas. Sadarbība ar apkārtējiem novadiem ir būtiska neatkarīgi no administratīvi teritoriālās reformas nestajām izmaiņām. Kuldīga ļoti veiksmīgi var sadarboties ar suitu novadiem. Zināms, ka arī suitu novadi ir sadalīti pa vairākām pašvaldībām – pa trīs administratīvajām teritorijām. Bet, kad runā par vienotu kultūrtelpu, tad šīs pašvaldības sadarbojas. Tas pierāda to, ka kultūrtelpa kāpj pāri administratīvajām robežām. Taču ir jāpārvar arī dažkārt tā latviešu nespēja un negribēšana sadarboties. Man liekas, ka tas ir tāds labs stimuls – censties sadarboties, darām lietas kopā! Varu atgādināt, ka pašreizējais Eiropas Savienības plānošanas periods ir saistīts ar sadarbības projektiem. Kultūras ministrijā ir izveidotas reģionālās attīstības programmas, kas ir vērstas uz jaunu kultūras un tūrisma ceļu veidošanu. Piemēram, Kuldīga bija vadošā pilsēta Jēkaba ceļam, kurā sadarbojās ar Pedvāli, Talsiem, Sabili, Kandavu, Alsungu. Projekts bija vērsts uz infrastruktūras sakārtošanu, apgūstot Eiropas fondus. Šo sadarbības platformu tagad var lieliski izmantot, lai veidotu jaunus sadarbības modeļus. Tas pierāda – ja vajag, mēs varam sadarboties.

Patlaban sabiedrībā plaši apspriests temats ir Liepājas teātris, kurš cīnās par savām pastāvēšanas tiesībām finansiālu apsvērumu dēļ, ko radījusi pandēmijas ietekme uz kultūras iestāžu darbību. Kādu jūs kā kultūras jomas cilvēks saredzat risinājumu kultūras iestādes paustajam satraukumam?
Manuprāt, šis laiks ir tāds, lai jebkurai kultūras institūcijai, kas sevi ir pierādījusi un kam ir bagāta vēsture, tās saglabātu un palīdzētu tām. Es domāju, ka pašvaldībai ir visas iespējas vest sarunas ar valsti un meklēt kopīgus risinājumus, bet ir skaidrs, ka ir jādara viss, lai Liepājas teātrim palīdzētu. Ceru, ka tas arī būs viens no vadošajiem spēkiem Liepājas Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas izstrādē. Tur tiešām ir interesanti un radoši cilvēki, piemēram, Rasa Bugavičute-Pēce, kura ir gan lieliska scenāriste, gan lieliska dažādu koncepciju autore. Ir svarīgi uz Liepājas teātri paraudzīties ne tikai kā uz tādu kultūras institūciju, kas, kā daudzas citas, cieš no pandēmijas ietekmes, bet gan kā uz resursu, ko tūlīt pat jau iesaistīt Eiropas kultūras galvaspilsētas stratēģijas izstrādē.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Aicina sadarboties un izmantot pieredzes bagātību

Kategorijas