Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

No jauna atdzimst slavenais restorāns “Jūrpils”

ZANE GVOZDE
Laikraksta arhīvs

2020. gada 6. augusts 07:00

626
No jauna atdzimst slavenais restorāns “Jūrpils”

Grobiņnieki un Grobiņas viesi, kuri pēdējā laikā devušies pastaigā pa promenādi gar Ālandes upi, noteikti pamanījuši izmaiņas savulaik tik populārā restorāna “Jūrpils” ēkā – atjaunota tās fasāde, nomainīti logi un durvis, uz kurām atkal rotājas uzraksts “Restorāns Jūrpils”. Ar uzņēmēja Maigoņa Almaņa gādību vieta pamazām sāk atgūt savu spozmi.
4. augustā atjaunotajās restorāna telpās tā saimnieks iepazīstināja ar to, kas paveikts, kas vēl iecerēts un kas piedzīvots “Jūrpilī”. Aicināto viesu vidū šai dienā bija bijušie un esošie “Jūrpils” darbinieki un “Jūrpils” “skartie”.

Atjauno, saglabājot vērtīgo
Kad lūgtie viesi bija ieņēmuši vietas pie glīti klātajiem galdiem, M. Almanim tika dots vārds, lai atklātu savu vīziju un ieceres par atjaunoto restorānu. Tomēr vispirms vietas saimnieks izmantoja iespēju, lai pateiktos ikvienam par atsaucību. “Ir patīkami redzēt tos cilvēkus, tos darbiniekus, kuri iesāka strādāt no pirmās dienas. Protams, to nav palicis daudz,” norādīja M. Almanis.
Viņš uzsvēra, ka šie darbinieki guvuši vislielāko darba rūdījumu, jo restorānā darbojies savs pārstrādes cehs, proti, darbiniekiem pašiem bija jātiek galā ar gaļas gabalu sadalīšanu, dārzeņu mizošanu un griešanu – visu, ko šodien iespējams pasūtīt jau gatavu. Īpaši uzteikti un cildināti tika vairāki kādreizējie darbinieki, kurus dzīves ceļš savedis kopā ar “Jūrpili”.
Kad daļa cilvēku pamanījuši rosīšanos “Jūrpils” ēkā, viņi M. Almanim vaicājuši: “Kas te būs?” Uz ko vietas saimnieks atbildējis: “Kas te var būt? Var būt tikai “Jūrpils” un tikai restorāns.” Pagaidām gan vieta tiks atvēlēta pasūtījumiem – būs iespēja rīkot konferences, pasēdēšanas, mielastus, bet to visu –  pēc iepriekšējas pieteikšanās, skaidroja M. Almanis.
Viņš gan uzsvēra, ka ar to viss nebeigsies un “Jūrpils” atdzimšana turpināsies. Septembrī tiks restaurēta ēdnīcas daļa jeb ēkas fasāde Lielās ielas pusē. M. Almanis norādīja, ka nākotnē ēka varētu tikt iedzīvināta vēl vairāk, tomēr no konkrētu plānu izpaušanas vēl atturējās: “Īsti es jums nepateikšu, kas te būs. Bet būs labi. Bet ar laiku. Kā pilsēta atjaunojas, tā es arī neatpalikšu.” “Jūrpils” saimnieks mudināja: “Informējiet visus, ka “Jūrpils” ir dzīva!”
M. Almanis atklāja, ka pārbūves laikā “Jūrpilī” atjaunots teju viss. Lielā zāle atjaunota, par piemiņu no “ziedu laikiem” atstājot vairākas zīmīgas detaļas, tostarp lustras, parketu, kā arī palmu, kas gan ir savas priekšgājējas aizstājēja, taču izskatā un izmēros teju viens pret vienu atgādina par kādreizējo zaļo rotu. Krietni mainījusies gan ir zāles sienu stilistika. Iepriekš to rotājušas īpašas detaļas. “Siena bija klāta ar maziem, maziem olīšiem – tāds apmetums bija. Toreiz – 20. gadsimta 70. gados –  to vedām no Lietuvas.” Paldies vārdi no M. Almaņa puses par paveikto tika veltīti arhitektam, būvniekiem un ikvienam atjaunošanas darbos iesaistītajam.

Uzņem pat filmu
Donāts Dradeiko “Jūrpilī” darbojies mūziķu sastāvā, bijis bundzinieks un dejas restorānā spēlējis divdesmit gadu garumā, laikā no 1974. gada līdz 1994. gadam. Viņš atzīst, ka ar “Jūrpili” saistās daudz spilgtu atmiņu un notikumu, kurus, kā pats smej, “nav, ko atcerēties”. “Jāsaka Harija Spanovska vārdiem par to, kā dzīvoja tai laikā: “Kauns kādam stāstīt, bet patīkami atcerēties.” Tā arī bija.” D. Dradeiko apliecina, ka interesantu un zīmīgu stāstu, kas saistīti ar “Jūrpili”, ir visnotaļ daudz, taču lielu daļu no tiem šo notikumu liecinieki un pati ēka paņems sev līdzi, neatklājot nevienam.
Par laiku, kas pavadīts “Jūrpilī”, D. Dradeiko joprojām atgādina īpaša piespraude no 1974. gada, kas togad piešķirta visiem restorāna darbiniekiem. Piespraudes autori bijuši brāļi Zakovici – arī muzikanti. Piespraudē attēlots “Jūrpils” un visas Grobiņas simbols – dzērve. “Šāda emblēma mums bija arī ēdienkartēs,” piebilst M. Almanis.
D. Dradeiko atminas, ka pēc “Jūrpils” atklāšanas restorāns ik vakaru bijis pilns ar cilvēkiem, pieprasījums pēc gardas maltītes un mūzikas vakariem bijis liels. Mūziķiem, kuru vidū pārsvarā bijuši liepājnieki, Grobiņa kļuvusi teju par otrajām mājām, jo, gaidot kārtējo spēli, laiks tika pavadīts tepat uz vietas. Tomēr bijuši gadījumi, kad ceļš pēc vēlas spēlēšanas uz Liepāju tomēr bijis jāmēro, lai laikus tiktu uz otru darbu. “Braucām pa ziemu, pa salu, mīnus 13 grādos ar moci mājās pāris stundas pagulēt, lai pēc tam ietu uz darbu.”
“Jūrpils” varējis lepoties ar to, ka šeit vienmēr spēlēta latviešu mūzika, atšķirībā no citiem restorāniem tuvākajā apkārtnē, kur bieži bijišas dzirdamas dziesmas arī krievu valodā. “Jūrpils” īpašā aura un atmosfēra te pulcējusi apmeklētājus teju no visas Latvijas. Grīdas dēļus te savulaik minuši Latvijā labi zināmi mūziķi, rakstnieki, arī aktieri, jo te filmēti fragmenti filmai “Parāds mīlestībā”.

Vieta ar īpašu auru
Bijušie un esošie “Jūrpils” darbinieki, kuri strādājuši virtuvē, konditorejā un viesu apkalpošanā visi kā viens atzina, ka savulaik bijis jāstrādā nepagurstoši, lai spētu tikt galā ar milzīgo pieprasījumu un spētu apkalpot viesus pārpildītajā zāle. Tomēr, būdama īsta un vienota komanda, kolēģi, cits citam palīdzot, to vienmēr paveikuši godam. Arī tad, kad bijis jāapkalpo izbraukuma banketi un jāklāj galdi simtiem un pat tūkstošiem viesu, “Jūrpils” vienmēr tika pārstāvēta godam.
1978. gadā darbu kā oficiante restorānā sākusi Vēsma Bārenīte. Pēcāk “Jūrpilī” guvusi pieredzi dažādos amatos un kļuvusi pat par restorāna direktori.  Ar “Jūrpili” viņai saistīts lielākais darba mūžs. V. Bārenīte norāda, ka šo vietu tā arī nav atstājusi, vienmēr bijusi klātesoša, izpalīdzējusi arī pēc restorāna slēgšanas. “Kā mammas nevar atlaist pieaugušos bērnus, tā es nevaru atlaist “Jūrpili”,” ar smaidu atzīst bijusī darbiniece. Viņa stāsta: ““Jūrpilij” vispār ir sava aura. Te bija ļoti jauki. Domāju, ka visiem, kuri te ir strādājuši, ir tādas fantastiskas atmiņas, kuras nevar izdzēst.”

Darbinieki – kā ģimene
Gunta Kārkliņa ir viens no tiem cilvēkiem, kurš ikdienā strādājis kopā ar savu ģimeni – brāļiem Maigoni Almani un Edvīnu Trinīti. Viņa “Jūrpilī” no pirmās dienas strādājusi par konditori. Darba gaitas nav pārtraukusi arī šodien, turpinot strādāt ceptuvē. G. Kārkliņa ir to meistaru vidū, kuri vēl aizvien cep teju leģendām apvīto “Jūrpils” kliņģeri, kas izslavēts tālu aiz Grobiņas robežām.
G. Kārkliņa, nevēloties ieslīgt sīkās detaļās par “Jūrpils” ziedu laikiem, vien nosaka: “Jautri te gāja.” Tagad ir prieks, ka telpas gūst jaunu veidolu, top modernākas. Pārmaiņas uzsāktas arī virtuves un konditorejas daļā: “Mums lejā, konditoros, ielika jaunu logu. Tagad sāksies tālākais remonts. Visam jābūt pie vietas.”
“Jūrpils” konditorejā strādā arī Anita Kārkliņa, kura Liepājā savulaik pabeigusi kulinārijas skolu un pēc tās beigšanas sākusi darba gaitas Grobiņā iecienītajā restorānā. “Labi gāja. Tā ir jaunība,” restorāna aktīvās darbības laikus atminas A. Kārkliņa. Abas darbinieces stāsta, ka pa vidu darbiem pie pasūtījumu izpildīšanas sanācis arī pašām būt restorāna viesu vidū un baudīt svinību atmosfēru, balles. Savulaik visi lielie un zīmīgie notikumi, kas svinēti, saistījušies tieši ar “Jūrpili”. Konditores cer, ka restorāns atkal piedzīvos savu kādreizējo spozmi. A. Kārkliņa atzīst: “Tikai nebūs tā, kā bija. Bet būs vēl labāk.”

Gandarījums visiem
Par “Jūrpils” pārbūves un atjaunošanas darbiem izteikties tika aicināts arhitekts Guntis Jurjāns. Viņš pauda savu viedokli par konkrēto ēku, atzīdams, ka tā veiksmīgi un organiski iederas Grobiņas vēsturiskajā apbūvē. “Gods Maigonim, ka viņš šo ēku juku laikos nav pārbūvējis par kādiem maziem birojiem vai citām funkcionālām ēkām. Viņš ir saglabājis to pirmatnējumu. Jānovēl, lai viņš ieceri noved līdz galam. Ir labs sākums, lai tas turpinās!”
Veiksmi M. Almanim ieceres īstenošanā vēlēja arī SIA “Grobiņas SPMK” vadītājs Ilgonis Jēčis, kura firma ņēmusi dalību atjaunošanas darbos. “Man ir tāds nostalģisks prieks. Prieks, jo ir daudz atmiņu no tiem laikiem, un prieks, ka ēka tiek atjaunota, tai pašā laikā saglabājot auru, kāda te bijusi no paša sākuma.”
M. Almanis smejot atzina, ka veido sava veida sacensību ar pašvaldību, tādēļ, kamēr attīstīsies Grobiņa, savu artavu šai attīstībā ieguldīs arī viņš. “Ja jau nebūtu dome pilsdrupas restaurējusi, tad švaki vai es būtu “Jūrpili” restaurējis. Man negribas atpalikt.”

+ 3
Kategorijas

Kategorijas