Maija Kūle: Cieņa ir dzīve atzīšanas režīmā

2020. gada 6. augusts 07:00

Cilvēka cieņai atbilstoša dzīve ir ne tikai fizisko pamatvajadzību apmierināšana, bet arī garīga atzīšana no līdzcilvēku puses, ko spēj nodrošināt darbs, pienākuma apziņa un vēlme attīstīties, kas tikai kopumā sniedz iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē, sarunā par sociālā nodrošinājuma atbilstību cilvēka cieņai saka filozofe, profesore Maija Kūle.

Tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā saistībā ar valsts sociālo pabalstu nepietiekamo apmēru aktualizējusi jēdzienu “cilvēka cieņa” un “cilvēka cieņai atbilstoša dzīve”, kurai, kā jau secinājusi tiesa attiecībā uz pabalstu trūcīgajām personām, tas neatbilst un ir pārskatāms. Vienlaikus normatīvajos aktos nav tieši definēts, kas ir cilvēka cieņa, tai atbilstoša dzīve un kāds apstākļu kopums to spēj nodrošināt. Kādu atbildi te varētu sniegt, raugoties no filozofa pozīcijām?
Cieņa ir viens no jēdzieniem, kas raksturo cilvēka dzīvi civilizētos apstākļos. Tiesību sistēmā cieņas nodrošinājums ir pamattiesība. Dzīve pilnīgā trūkumā, badā, zem klajas debess ir nolemtība dzīvot mežonības apstākļos. Pirms daudziem gadsimtiem tas nebija retums, arī šodien tā gadās. Taču modernajā pasaulē, ja neplosās karš vai nerodas cita veida ārkārtas apstākļi, neviena cilvēka dzīve mežonībā netiek uzskatīta par pieļaujamu.
Tādēļ daudzu valstu konstitūcijā, arī Latvijas Satversmē, tiek lietots jēdziens “cieņa”, lai vēstītu, ka valsts, proti, nācijas kopīgās dzīves augstākie organizējošie principi, paredz katra cilvēka iespēju dzīvot vēsturiski un kulturāli iespējami normālos apstākļos – iegūt pārtiku, apģērbties, mitināties mājoklī, saņemt medicīnisko palīdzību, gūt izglītību, iekļauties sabiedrībā.

Vienmēr gan var uzdot konkrētāku jautājumu: ko nozīmē “normāli dzīvot”?
Atbildes ir vēsturiski mainīgas, piemēram, mūsdienu Latvijā tās ir minimāli 2000 kalorijas dienā (nodrošinātas ar daudzveidīgu pārtiku – ekonomikas doktores Ingrīdas Milleres atzinums Satversmes tiesas sēdē). Tāpat mājoklim būtu jābūt ziemā apkurināmam, jābūt pieejamam ūdenim, ar ko nomazgāties, un tamlīdzīgām pašsaprotamām lietām.
Ekonomisti mēģina aprēķināt vidējo ienākumu līmeni, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu. Tāpat rēķina, cik lielam būtu jābūt garantētajam minimālajam ienākumam (GMI), par ko sprieda Satversmes tiesas sēdē. Izrādās, ka Ministru kabinetam nav pārliecinošu metožu, kā to izdarīt, kaut ekonomistu un sociālā darba zinātnieku Latvijā netrūkst. Acīmredzot tā vairāk ir politiskas izšķiršanās lieta.
Pat ar veselo saprātu redzams, ka 64 eiro mēnesī – kā GMI – galīgi nav pietiekami, jo ar to nepietiek, lai trūcīgie iegādātos elementāru pārtiku. Tam nepieciešami vismaz deviņdesmit eiro mēnesī, bet kur tad vēl citi izdevumi! Šobrīd prese raksta par diskusijām ap 200 eiro GMI nākotnē. Situācijā, kad Latviju jau pieskaita pie labklājības valstīm, maksāt cilvēka cieņai neatbilstošu GMI summu ir sociālās politikas kauns un negods.

Bet vai cilvēka cieņai atbilstoša dzīve būtu iegūstama tikai ar naudu, pabalsta summas palielinājumu?
Ar cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi nav domāta bagātība vai sabiedrības kopīgo labumu izdalīšana, kam pagadās vai visiem (“helikoptera nauda”), bet gan minimums, lai nodrošinātu galveno – eksistenci bez tām ciešanām, ko rada cilvēcisko pamatvajadzību apmierināšanas trūkums. Tā ir ne tikai fiziskā izdzīvošana, kad nav jāmirst no bada vai jānosalst, bet arī garīgā atzīšana, tas, ka līdzcilvēki mani pieņem, novērtē un atbalsta. Taču, kad nav apmierinātas pamatvajadzības, nekāda garīgā cieņa neglābs situāciju, sakot, nu, mīļais, pacieties, rītdien labāki būs! Taču rītdienu tu nesagaidīsi.
Viens no Eiropas iespaidīgākajiem filosofiem Hēgelis (kuru droši vien grautiņu rīkotāji ASV drīz, tāpat kā Aristoteli, Platonu, u. c., prasīs izmest miskastē par rietumniecisko vērtību dominanci) savā slavenajā “Kunga un verga dialogā” saka: galvenais, ko cilvēks dzīvē vēlas, ir atzīšana. Tieši līdzcilvēku reakcija uz personu, tās stāvokli un attīstību savienojumā ar materiālo palīdzību rada tādu eksistences līmeni, kad atkal dzīvot ir vērts!
Jurists Jānis Lazdiņš šādu cieņas līmeni sauc par iespēju saglabāt personai pilnvērtīgas sabiedrības locekļa statusu – baudīt kultūru, iet uz vēlēšanām, klausīties ziņas, lietot medijus utt. Sakārtotā sabiedrībā, kas nav pārpilna ar traumētiem cilvēkiem, atzīšanu mēdz saņemt par jebkuru labu darbu vai rīcību, kas ir vajadzīga citiem un sevis attīstībai. Tāpēc cieņa filosofiski būtu nosaucama par dzīvi atzīšanas dimensijā. Modernajām valstīm ir pienākums gādāt par apstākļiem, lai trūkumā nonākušajiem būtu iespēja dzīvot tā, lai tiktu atzīti, pat ja paši to nav sapratuši vai savu dzīvi veidojuši pretējā virzienā – bez izglītības, bez savu iespēju attīstības. Sociālie darbinieki uzsver, ka GMI saņēmēji pirmām kārtām objektīvu apstākļu dēļ ir bez pašu vainas, trūkumā nonākušie, tajā skaitā bērni, personas ar invaliditāti. Tādēļ jo vairāk labklājībā dzīvojošas sabiedrības pienākums ir nodrošināt viņiem cilvēciski cienīgu dzīvi.
Tomēr derētu kādreiz parunāt vairāk arī par to iedzīvotāju slāni – un tādu ir ne mazums –, kas savu dzīvi piepilda alkohola reibumā, ar sīkām zādzībām, rupjībām un lielā mērā bezjēdzīgi. Vērojams, ka uz viņiem lielākoties tiek attiecināts radikāli nevērīgs neoliberālisma princips – lai tiek paši ar sevi galā, gan jau pēc dažām desmitgadēm izmirs –, nevis kāda saprātīga sociālā politika.

Kas noticis ar pienākuma apziņu modernajā sabiedrībā?
Mūsdienu cilvēktiesību doktrīnā vairāk priekšplānā ir iznākušas tiesības, kas, vienkārši runājot, sadzīvē mēdz tikt tulkotas kā “man pienākas”, bet otrajā plānā ir palicis pienākums un cieņa. Taču tiesības nevar būt bez cieņas un pienākuma, tā ir mūsdienu trīsvienība. Galu galā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. pants saka: “Katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību, jo tikai tajā ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība.” Taču modernajā sabiedrībā cilvēkiem vairs nepatīk pienākumi, tiek iebilsts pret normatīvu dzīvi, pret universāliem ētikas principiem. Gribas dzīvot tikai brīvā vaļā un, tikko kaut kas gadās, meklēt palīdzību, lamājot visus citus, valdību, pasauli utt. Tas nesaskan ar cieņas jēdzienu, jo cieņa ir savīta kopā ar personas attīstību, pienākumu izpildi, kārtīgumu un ilgtspēju. Satversmes preambulā ir teikts, ka ikviens rūpējas par sevi un saviem tuviniekiem. Tas nozīmē, ka vispirms rūpes ir pašas personas pienākums un tikai pēc tam būtu jānāk palīgā valstij.
Vai tad nezinām, ka cilvēkus mēdz cienīt par to, ko viņi sasniedz, pārvarot grūtības un nečīkstot? Lai kādi būtu eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas nelabvēļi, pat tie nevar noliegt, ka tauta viņu dziļi ciena. Citus – politiskus nemākuļus un intrigantus – ciena daudz mazāk vai nemaz.
Kāpēc vajag pašcieņas uzturēšanu un cieņu pret līdzcilvēkiem? Atbilde ir vienkārša, tāpat kā visi ētikas pamatprincipi, – lai nebūtu posta un kara, kas darīs ļaunu visiem. Filosofs Hobss 17. gs. mācīja, ka briesmīgākais ir visu karš pret visiem, tāpēc vajag sakārtot sociālās attiecības, vajag pievaldīt dabiskā stāvokļa radīto alkatību, pašlabuma gūšanu un dzīvot pēc tādiem pārvaldes principiem, kas dod labumu visiem.

Pasaulē jau ir bijuši mēģinājumi dot universālu pamata ienākumu pilnīgi visiem. Vai tā būtu saprātīga un taisnīga pieeja?
Es neticu tāda eksperimenta jēgai, kāds tika izmēģināts, piemēram, Somijā: visiem garantēt noteikta apjoma universālo ienākumu, piemēram, 560 eiro mēnesī. Par neko. Tāpat vien. Varbūt tas vienu brīdi sekmē ekonomisko apriti, taču rada spriedzi civilizācijas vērtībās un cilvēku pašvērtībā. Un, galvenais, tiek zaudēta jēdziena “darbs kā civilizācijas pamats” jēga. “Mazais komunisms” nebūt nav taisnības ieviesējs, jo tālākā perspektīvā vairo tādas izjūtas kā “man pienākas, bet man nav pienākumu; man dos, nevis es radīšu un par to saņemšu atzīšanu”.
Ja Vatikāns patlaban uztraucas par tā saucamās pretrasisma kustības saistību ar katoļu baznīcu demolēšanu, tad būtu jāuztraucas arī par kaut ko citu – par protestantismā sludinātās ētiskās vērtības – darbs – degradāciju (par protestantisma ētikas un kapitālisma saikni vairāk var uzzināt Maksa Vēbera sociālajā filosofijā).
Turklāt nav pamata runāt, ka robotu ērā nebūs darba. Pasaulē ir tik daudz nesakoptu vietu, tik daudz iespēju mācīties, radīt kultūru, jaunas tehnoloģijas, izzināt nezināmo. Vajag paplašināt skatījumu uz to, kas ir darbs, ietverot arī māmiņu/tēvu darbu ar mazuļiem, ģimenes rūpes, sociālās palīdzības darbu, klimata katastrofu novēršanu un dabas ainavu veidošanu utt. Darbs kā atzīšana rada skaisto, morālo un taisnīgo pasauli.

Mēdz teikt, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja valsts vara demokrātijā atspoguļo varu ievēlējušo sabiedrību, tad varbūt pašreizējo valsts attieksmi pret indivīdu nosaka vispirms pašu indivīdu savstarpējo attiecību modeļi, kuros ir par maz solidaritātes un empātijas? Taču varbūt sabiedrība nav ābele, bet ābols un vietā ir teiciens par zivi, kas pūst no galvas?
Ja runā par Latvijas sabiedrību, es neteiktu, ka ir maz solidaritātes un izpalīdzības. Visi redz, cik daudz laba dara labdarības organizācijas, bērnu fondi utt. Cilvēkus var diezgan ātri iekustināt un ar mediju palīdzību samest naudu slimajiem, nelaimē nonākušajiem. Mani vienmēr ir aizkustinājusi organizācija bezvests.lv, svešo cilvēku nesavtība, ar kādu tie dodas meklēt pazudušos iedzīvotājus. Ja tie ir mazi bērni, traģēdija izskan pa visu valsti.
Liela sabiedrības daļa, manuprāt, ir saglabājusi kristīgos principus, humānismu, konservatīvās vērtības, proti, to izjūtu, ka ir jārūpējas arī par citiem. Lielā mērā tas ir intuitīvs humānisms (jo ar pašu kaut kas tāds var notikt). Zināmā mērā tā tradicionālā audzināšana, kapitālisma džungļos vēl nepazaudētā līdzcietības un empātijas spēja.
Atbildot uz jautājumu, vai sabiedrība nebūtu tas ābols, jāteic, ka tā tomēr ir ābele, no kā viss rodas. Nelaime tāda, ka vara ir atrāvusies no tautas. Pārāk spilgti izgaismojas politinterešu sfēras, daudzu politisko līderu ķermeņa valoda runā ar nicīgumu, kaut vārdi ir skaisti. Tie ir sapuvušie āboli, kas grib tikai pašlabumu un ar to saistīto varu. Nenoliegsim, ka ikvienai ābelei ir kādi neizdevušies augļi, taču tie visvairāk spīd tad, kad atrodas koka galotnē. Politika ir bauda no varas. Taču ābelei ir jābūt tam, kas pievalda savu neglīto augļu rašanos, ātrāk tos nomet zemē. Ja nevar, tad tārpu novēršanai jāapsmidzina viss koks, un tas jau ir dumpis, sacelšanās un varbūt koka bojāeja.
Latviju tomēr uzskatu par ziedošu ābeli, ko reizēm aizkož salnas (krīzes), kurā briest arī garšīgi augļi, kura neapēno nevienu citu koku, bet kopumā aug sakarīgā, racionālus lēmumus pieņemt spējīgā Eiropas Savienības dārzā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Maija Kūle: Cieņa ir dzīve atzīšanas režīmā

Kategorijas