Mūna jaunie piedzīvojumi

2020. gada 13. augusts 07:00

Turpinājums. Sākums 18. jūnija, 2., 16. un 30. jūlija numurā.
Sveiki, mani draudziņi! Esmu pieķemmējis savu izpluinīto kažoku, varu pastāstīt, kā nu man klājas.
Nu jau otro nedēļu pie manis dzīvo Meita. Manas jūtas pret viņu ir dalītas. Vienu dienu viņa mani paņem klēpī un saka, ka ņemšot mani līdzi, tik ļoti es viņai patīku. Es jau sāku no sirds bažīties, ka arī man būs jāsamazinās izmēros, lai ietilptu tajā bites lieluma lidmašīnā, līdz otrā dienā viņa ņem un izspļauj, ka es esot blusains! Es!?! Ja kāds no mums ir blusains, tad tā ir viņa. Izblandījusies pa pasauli, savākusi visas pagasta blusas, bet apvaino mani!
Esmu aizvainots līdz sirds dziļumiem un nerādos Meitai acīs pāris dienas. Pieglaužos savējai un izsūdzu bēdas. Labi, ka Viņa mani saprot. Drošības labad gan izmazgā abus suņus un visiem mums sapilina pretblusu zāles. To, vai Meitai arī iepilināja, es neredzēju, bet kopš tās dienas sūdzību, ka kādam kostu, nav. Tad jau laikam savu porciju dabūja arī Meita.
No visiem trim bērniem man vislabāk patīk divi mazākie. Mazais ir tieši tik garš, ka jebkas, kas viņam ir rokā, ir precīzi mana deguna augstumā. Man, protams, ir divi konkurenti, bet es esmu visveiklākais. Mazajam Meita katru dienu pērk dažādus kārumus. Nu tā vismaz viņa domā, jo mans deguns uzreiz sajūt, ka Mazajam rociņā ir desiņa. Viens neatvairāmi zilo acu skats, un desiņa vairs nav rociņā. Tas pats ir ar Princesi. Princesei ir astoņi gadi, viņa ir nedaudz lielāka par Mazo, bet viņai vienmēr liekas, ka Mūniņš ir badā.
Abi suņi sēž pie virtuves galda un diedelē. Muļķi! Tur taču visi redz viņu izdarības un dzen prom. Es pagaidu, kamēr mazie nejauceņi iziet no mājas, tur es vislabākajās deviņdesmito tradīcijās pieprasu savu tiesu. Sīkie neiebilst, maksā labprāt. Mums ir noslēgta vienošanās – viņi man kārumus, es turu mēli aiz zobiem un nestāstu par viņu blēņām.
Vienīgi vakaros viņi man krīt uz nerviem. Man gribas pagulēt, palasīt avīzi, bet viņi nevar sadalīt, kurš kuru zvēru ņems sev blakus. Iekožu visiem pēc kārtas un ieslēdzos vannas istabā. Mani jau kopš dzimšanas ir fascinējusi ūdens pasaule. Tās mistiskās zivtiņas, kas dzīvo tualetes podā, mani aizrauj vēl aizvien. Un tāds tīkams vēsumiņš. Tak nekur nevar glābties no tveices un Meitas blusām, bet te ir miers. Ja jūs neesat mēģinājuši pagulēt vannā, jūs esat pazaudējuši pusi pasaules prieku!
Vēl man patīk gulēt siltumnīcā. Ja nebūtu to sasodīto tomātu, ko Viņa sargā kā acuraugu, es tur varētu ierīkot mazu viesnīciņu. Kamēr Viņa ir darbā, mēs ar Peciņu izguļamies zem visiem krūmiem. Peciņai vislabāk patīk gulēt burkānu dobē. Vakarā, kad atbrauc Viņa, tad gan jāmanās prom, jo tur esot sasēti nez kādi aizjūras burkāni – lillā, rozā un balti. Kas tādus ēd, es nezinu, bet man jau viņi nepatīk.
Vienu dienu atbrauc Brālis un atved mazu traktoriņu. Es uzkāpju augstajā kļavā pašā galotnē un vēroju, kas nu būs. Vispirms Brālis izrauj sētu ar visiem kokiem un tad sāk rakt bedres un līdzināt zemi. Esmu sajūsmā. Ja līdz šim man bija jārāpjas pāri sētai, lai pakašātos kaimiņmājā ierīkotajā tualetē – puķu dobē, tad tagad varēšu riktēties kā lielkungs. Teikšu, kā ir, tas kaimiņš man galīgi nepatīk. Vēl ne trīs dienas te nedzīvo, bet, saslējis degunu gaisā, mani dzen prom. Nezinu kā viņam ieskaidrot, ka es esmu īstenais saimnieks tuvā un tālā apkārtnē. Lēnu garu nīcinu viņa puķes, saķeru pa pļavu peles un palaižu viņa sētā. Lācim esmu stingri noliedzis pacelt kāju uz mūsmājas puķēm. Kad viņš nervozi sāk skraidīt, paceļu ķepu un parādu virzienu –tur!
Kamēr es sēžu kļavā pašā galā, tikmēr kāds no apakšas sāk to zāģēt. Nu tad gan es sēdēju un skaitīju Tēvreizi, jo likās, ka pēdējā stundiņa klāt. Ko viņiem tas koks bij’ nodarījis, ka jāzāģē nost? Izrādās, ka koks aug uz robežas. Simts gadus netraucēja, tagad tam pūslim traucē. Un kā tādu mīlēt?
Savu sašutumu izpaudu ar skaļu lamāšanos. Brālis tikai tagad ievēroja, ka kokam, ko viņi tur zāģē, pašā galotnē sēž Mūnītis. Tik fiksi es vēl nebiju laidies no kāda koka lejā.
Vislabāk man patīk vakari, kad mazo nejauceņu banda ir nolikta gulēt. Tad Viņa un Meita abas sēž un stundām ilgi pļāpā. Kaļ plānus, kā nosvinēt Viņas dzimšanas dienu. Meita cepšot izslavēto Meitas torti. Esmu redzējis bildes – īsti mākslas šedevri. Ceru, ka arī Mūnītim tiks kāds gabaliņš. Suņi var iztikt, jau tā tādus dupšus uzaudzējuši, ka knapi pa durvīm var ienākt.
Man patīk tā dzīvība, ko mājā ienes bērni. Un galvenais – visi tie kārumi. Viņiem tur, aizjūrā, tādu nav. Pat Tētis, kurš sākumā burkšķēja, ir atplaucis. Nu, cik tad var no cilvēkiem baidīties? Ar to vīrusu visi galīgi par muļķiem palikuši. Ievēro distanci, mazgā rokas un priecājies par dzīvi! Tāds ir Mūna galvenais moto. Un tas darbojas.
Pagaidām atā, skriešu skatīties, ko mazie atkal sadarījuši. Mums kopā ir tik jautri. Ar vai bez blusām, jo mēs esam viens otram.
Mīlestībā – Mūns.
Kādreiz vēl.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Mūna jaunie piedzīvojumi

Kategorijas