Piecelt kājās publiku

2020. gada 13. augusts 07:00

Šī gada 8. augustā Sabiedrības attīstības centrs sadarbībā ar Piejūras pilsētas literāro akadēmiju rīkoja pasākumu “Stendapojam Liepājā”, kurā aktrise, dramaturģe, scenāriste un stendapa māksliniece Aiva Birbele iepazīstināja klausītājus ar savu pētījumu par komiķiem Latvijā, stendapa vēsturi.
Pasākuma otrajā daļā interesenti paši uz savas ādas varēja izmēģināt, kas tas stendaps tāds ir, iejūtoties stendapa mākslinieka lomā, kā arī noskaties nelielu A. Birbeles stendapa priekšnesumu, kurā viņi asprātīgi apspēlēja modernās pasaules priekšstatus, kas ir seksīgs vīrietis un kādi vīrieši patīk sievietēm.

Stendaps vai stāvizrāde?
Lai gan latviešu valodā stendapu mēdz saukt par stāvizrādi, šis nosaukums nav īsti pareizs, jo katrā izrādē kāds stāv. Un stāvēšana kājās nav pats svarīgākais, turklāt ir arī stendapa mākslinieki, kuri savas izrādes spēlē sēžot. A. Birbele esot konsultējusies ar valodniekiem, kuri atzīst, ka latviešu valodā drīkst lietot vārdu stendaps, ka tas ir tāds pats svešvārds kā rokenrols, roks vai reps.
Komiķis Jānis Skutelis uzskatot, ka galvenā atšķirībā stendapā ir tā, ka aktieris neiejūtas nevienā tēlā, bet ir viņš pats, tomēr A. Birbele tam nepiekrīt, jo, uznākot uz skatuves, ikviens cilvēks tā vai citādi tēlo kādu lomu.
A. Birbele tikai pēdējos gados sauc sevi par komiķi, jo uzskata, ka šis nosaukums ir zināmā mērā gods, kas jānopelna. Viņa uzskata, ka komēdija ir kas vairāk nekā vienkārša cilvēku smīdināšana, un cenšas pārliecināt arī citus, ka ne tikai drāma un traģēdija ir māksla, bet arī komēdija. Komēdijas ir grūtākais mākslas žanrs. Sasmīdināt skatītāju ir daudz grūtāk nekā saraudināt.
Latviešiem esot jāmācās smieties, viņi vairāk smejoties iekšēji. A. Birbele stāsta, ka mēdz būt dīvaina publikas reakcija. Piemēram, Ventspilī, kur izrādīja viņas sarakstītu komēdiju, pēc pirmā cēliena zālē klusums, pēc otrā – klusums, un tā arī nospēlējusi visu izrādi pilnīgā klusumā. Pēc tam nākuši klāt skatītāji un teikuši: “'Mēs tā smējāmies, tā smējāmies!”

Komisma vēsture pasaulē
Komismam ir senas saknes, tas sastopams jau antīkajā kultūrā, bet A. Birbeles pētījums sākas ar krievu literatūrzinātnieka Mihaila Bahtina formulēto karnevālu kultūru, kas attīstījās viduslaikos kā izprieca plašām tautas masām.
Karnevālu kultūrai ir trīs pamatdarbības: vizuāli rituālas darbība; verbāli priekšnesumi, gan mutvārdos, gan rakstveidā; familiāra uzvešanās – lamāšanās, kaunināšana, augstākstāvošu amatpersonu izsmiešana.
Karnevāla kultūrā radās āksts kā profesija, īpašs dzīvesveids. Bija āksti, kas uzjautrināja valdniekus, un bija tādi, kas izklaidēja vienkāršos ļaudis. Politiķiem parasti smiekli nepatīk, tāpēc viņi cenšoties pierādīt, ka komisms nav nekas īpašs. Smiekli, joki ir arī nopietnu filozofu pārdomu temats. Imanuēls Kants uzskatījis, ka Dievs cilvēkam devis trīs lietas: cerību, miegu un smieklus.
Tiek uzsvērts, ka komisms rodas no tā, ka jūtas arvien vairāk tiek sakāpinātas un pēc tam negaidīti notiek to atslābums. Zigismunds Freids esot uzskatījis, ka smiekli samazina cilvēka bailes. Komēdija ir veids, kā izsmiet laukā visas savas problēmas. “Pasaki man, par ko tu smejies, un es pateikšu, kas tu esi par cilvēku!” uzskata A. Birbele
ASV, Lielbritānijā notiek dažādi pētījumi par smiekliem un komisko. Tiek pētīts, par ko smejas vīrieši un par ko smejas sievietes, kā laika gaitā izmainījušies joki. Piemēram, šodien joki par blondīnēm un sievietēm, kuras nemāk vadīt automašīnu, vairs nešķietot tik smieklīgi, cik agrāk.

Komisma vēsture Latvijā
Latvijā nav atsevišķu pētījumu par komiķiem, ir daži pētījumi par klauniem. A. Birbele vēlas pierādīt, ka Latvijā stendaps nesākās tikai ar Jāni Skuteli. Latvijā kumēdiņu rādītāji ieradās no pārējās Eiropas apmēram 17. gadsimtā. Izrādēs svarīga loma bija improvizācijai. Komediantiem bija slikta slava.
Komēdiju augstā līmenī pacēla Ādolfs Alunāns, kurš pirmais ieviesa vārdu “aktieris”, uzrakstīja pirmās oriģināllugas (ne tikai komēdijas), bija liels kupleju – humoristisku, satīrisku dziesmiņu – meistars. A. Alunānam ļoti paticis uzstāties – pats iestudēja izrādes, pats spēlēja, kādēļ nereti radās problēmas pārējiem izrāžu dalībniekiem, jo viņš nevēlējās noiet no skatuves un dot vietu citiem tēlotājiem. Nesaudzīgās kritikas dēļ viņš visai drīz dabūja atstāt skatuvi. Daudz savās lugās izmantoja pārpratumus, pārteikšanos.
20. gs. 20. gados Latvijā populāri kļuva t.s. divertismenti, kas uzstājās naktslokālos un kabarejās, smīdinādami cilvēkus starplaikos starp mūziķu un dejotāju priekšnesumiem. Viens no populārākajiem bija Kārlis Bedriņš. Rīgā tajā laikā bija aktīva nakts dzīve, Elizabetes ielu sauca par Rīgas Brodveju, jo tur bija daudz bāru, restorānu, krogu, kabareju. Divertismenti mēdza uzstāties arī kinoteātros pirms filmas vai pat pa vidu filmai, vai starp divām filmām. Kā divertismenti piepelnījās arī pazīstami un atzīti nopietnā teātra aktieri, piemēram, Aleksis Mierlauks, Alfrēds Antmanis-Briedītis un citi.
Pazīstami kļuva brāļi Laivinieki, kuru dzimtā pilsēta bija Liepāja. Viņi nebija brāļi. Īstajā vārdā viņus sauca Fricis Kuģis un Kārlis Grūbe. Nosaukums radies no Laivinieku ielas, kur abi Liepājā dzīvojuši. Kļuva tik populāri, ka no Liepājas pārcēlās uz Rīgu. Ierakstīja skaņu platēs ne tikai dziesmas, bet arī jokus, skečus un tamlīdzīgas lietas. Daudzas viņu dziedātās kuplejas cilvēki zina joprojām, ja arī neatceras oriģinālos izpildītājus. Viņi uzstājās apmēram 20 gadus. Vairākkārt viņiem tika piespriesti sodi par rupju izrunāšanos, taču viņi ar savu uzstāšanos pelnīja pietiekami, lai varētu samaksāt sodu un turpināt tālāk tāpat. Viņi smējās, ka nopelna vairāk par operdziedātājiem. Pēc kara F. Kuģis emigrēja uz Vāciju, bet K. Grūbe uz Austrāliju.
20. gs. 30. gados Strādnieku teātrī darbojās Katla kalna vecītis. Atveidotais tēls bija kā piedeva citām izrādēm, bet cilvēki nereti nāca skatīties tieši viņu. Uzskatāms par politiskās satīras pionieri. Policisti nāca uz izrādēm, pierakstīja viņa teikto un lika maksāt sodu, ja viņš bija izrunājies aplami. Kārļa Ulmaņa režīmam nepatika šādi joki, un Strādnieku teātri slēdza.
Arī kara laikā cilvēki nepārstāja smieties. Padomju laikā pazīstami kļuva Hugo Diegs un Edgars Liepiņš. Hugo Diegs bija Mirdzas Ramanes izdomāts un uzzīmēts tēls, kas radās reizē ar humora un satīras žurnālu “Dadzis” 1957. gadā. “Dadzis” bija visvairāk abonētais žurnāls Padomju Latvijā. E. Liepiņu nevar gluži nosaukt par komiķi. Viņā kopā savienojās gan traģiskais, gan komiskais. Teātrī spēlējis arī nopietnas, traģiskas lomas. Viņš prata strādāt ar publiku, pateikti īstos vārdus īstajā brīdī, veidoja humoristisku dziesmu programmas. “Faceboock.com” var atrast kontu “Edgars Liepiņš”, kurā tiek likts viss, kas par viņu ir saglabājies: joki, dziesmas, koncerti.
Populāri bija arī Žanis Ezītis un viņa draugi. Ž. Ezītis ir tuvāks mūsdienu stendapa komiķiem, pats uzstājās, pats rakstīja savus tekstus, rakstīja arī Egonam Maisakam, Svetlanai Bless. Būtiskākā iezīme ir viņa runas ritms, viņš sagaida atbildes no publikas. Padomju gados bija arī raidījums “TV pirts” ar Frīdi.
20. gs. 90. gadi atnāca ar plašām iespējām televīzijai, humora šoviem ar Jāni Jarānu, Daini Porgantu, “Savādi gan” šoviem, radio raidījumu “BB brokastis”.

Kā radās nosaukums?
ASV ir pētīta stendapa vēsture. Stendapa pirmsākumos, līdzīgi kā Latvijā, komiķi uzstājās krodziņos, kabarejās un tamlīdzīgās izklaides vietās. 20. gs. 40. gados ASV valdīja mafija, kurai līdzi bija t.s. stand up guys. Respektīvi, vīri, kuri varēja likt piecelties un iziet laukā “'parunāt”. Pamazām arī komiķi, kas uzstājās ar īsiem piecu minūšu gariem jokiem, ieguva šādu iesauku, jo arī viņiem bija jāspēj piecelt kājās publiku, izpelnoties aplausus. Pirmie stendapi bija īsi, tie nedrīkstēja bāra klientus novērst no galvenā mērķa – iztērēt pēc iespējas vairāk naudas azartspēlēm. Agrāk stendapus rakstīja speciāli cilvēki, idejas pat tika zagtas, tagad jokus izdomā paši komiķi, nereti improvizējot arī uz vietas.

Kā izveidot joku?
Aktiermeistarībā A. Birbelei mācīts, ka diagnozei nav jābūt uzreiz redzamai, respektīvi, savas problēmas nevajag atklāt uzreiz. Pareiza joka veidošanas shēma ir šada: piecelties – ieinteresēt – “nosist” ar nobeigumu. Stendapā nav svarīgi ārējie dotumi: “Nav jābūt skaistam un īsti gudram.”
Stendaps – grūts žanrs, jābūt gatavam izgāzties, jo nezini, kā skatītāji reaģēs. A. Birbele strādā par skolotāju un bijusi šokā, kad uz viņas izrādi, kur jāstāsta joki par seksu un alkoholu, atnākuši desmitās klases skolēni. Tomēr viss sanācis labi. Jaunieši parasti esot ļoti atbalstoši, jo daudz redzējuši ārzemju māksliniekus. Tomēr latviešu publika kopumā esot ļoti nežēlīga.
Uz jautājumu, kā tikt pāri, ja kaut kas nesanāk, A. Birbele atbild: “Ja būtu tik slikti, ka neviens nesmejas, tad laikam nevarētu tikt pāri. Dažreiz domāju, kāpēc to vispār daru. Depresija – tā ir komiķu pamatkaite. Depresija un alkoholisms, narkomānija. Bet tās reizes, kad tiešām izdodas sasmīdināt, ir kā narkotika, pēc vienas tādas reizes vairs nevar apstāties.”
Pasaulē ir stendapi arī par ļoti smagām tēmām – par vēzi, sievas, vīra nāvi.
Vislabākie materiāli stendapam iegūstami, lasot dzelteno presi, vispār no preses, no draugiem, no nejauši noklausītām sarunām. Dažkārt ir kāda situācija, pēc kuras sāc domāt, kas varēja notikt, kādas varēja būt sarunas. “'Nezinu, vai var iemācīties stāstīt jokus, bet smieties iemācīties var.” Kā arī nav tādas tēmas, par ko nedrīkstētu jokot, tikai par ļoti smagām un jūtīgām tēmām, piemēram, holokaustu, karu, slimībām drīkstētu jokot tikai tas, kurš pats to visu ir piedzīvojis.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Piecelt kājās publiku

Kategorijas