Lai nepiedzīvotu Trešo pasaules karu

2020. gada 20. augusts 07:00

Ko jūs teiktu, ja es apgalvotu, ka visi, kuri šodien neinteresējas par politiku, atbalsta fašismu un izvēlas ceļu uz Trešo pasaules karu? Droši vien nosauktu mani par jukušu. Bet, ja es atgādinātu, ka vēsture atkārtojas, vai kaut viens spētu to noliegt, paskatoties, kas šobrīd notiek pasaulē?
Politologa Tores D. Hansena grāmata “Es biju tikai sekretāre” ir apliecinājums tam, pie kā var novest masu un katra paša vienaldzība un neiesaistīšanās politikā. Tā ir arī brīdinājums aizdomāties, vai tiešām vēlamies nonākt līdz vēl vienam karam. Jo pasaulē pēdējās desmitgadēs manāmas vairākas bīstamas indikācijas, kas uz to ved.

Vienīgā vaina – naivums
“Es biju tikai sekretāre” ir vācietes Brunhildes Pomselas (1911.–2017.) atmiņu stāsts 106 gadu garumā: par Pirmā pasaules kara atskaņām, par viņas kāpienu pa karjeras kāpnēm, kļūstot par Hitlera rokaspuiša Jozefa Gebelsa, Trešā reiha propagandas ministra, sekretāri, Otrā pasaules kara šausmām, ko Brunhilde vēroja kā no aizkulisēm jeb, precīzāk, kā caur biezu priekškaru, krišanu krievu gūstā, vairākiem gadiem cietumā un mūža nogali, kurā izvērtēt piedzīvoto un saprast pieļautās kļūdas, līdz pat beidzamajam saglabājot skaidru prātu un spriestspēju.
Lai gan Brunhilde Pomsela bija nacistu partijas locekle un atradās maksimāli tuvu ļaunuma perēklim, kas izmainīja cilvēces vēsturi, nogalinot un sakropļojot miljoniem nevainīgu cilvēku un dzīvajos palikušo apziņu, viņa neatzīst sevi par vainīgu fašistu pastrādātajos noziegumos. Vienīgais, ko viņa sev pārmet, ir jaunības dumjums, naivums un gļēvums. Sava personiskā labuma meklēšana. Nevēlēšanās redzēt, kas notiek apkārt, un savas lomas tajā neapzināšanās, kā arī neiesaistīšanās. Brunhilde ne reizi vien uzsvērusi, ka jaunībā politika viņu neinteresēja, lai gan tieši viņa bija viens no zobratiņiem, kas grieza politikas ratu. Viņa sakās tolaik nezinām un neredzam, kas notiek varas gaiteņos, kuros vadīja savu ikdienu (nedz strādājot Propagandas ministrijā, nedz vēlāk privātās dzīves viņai nebija); viņa neiedziļinājās tekstos, ko pēc priekšnieka pavēles drukāja, tostarp naivi ticēja, ka ebreji nonāk citās zemēs, nevis koncentrācijas nometnēs, kur tika spīdzināti, mērdēti badā un nogalināti. Viņa bija tikai sekretāre, pildīja savus pienākumus. “Tāpat kā ikviens zaldāts, kurš šāva uz krieviem, frančiem vai angļiem, – tādēļ viņi nav slepkavas,” vainas nejušanu pamato Brunhilde. Tomēr mūža nogalē, salīdzinot laikmetu pirms 100 gadiem un tagad, viņa ierauga gan atšķirības, gan daudz līdzību, kas liek saausīties.

Vēsture atkārtojas
Grāmata “Es biju tikai sekretāre” sastāv no divām daļām: pirmajā iepazīstam Brunhildes dzīves gājumu, savukārt otrajā grāmatas autors T.D. Hansens – politologs, sociologs, ekonomikas žurnālists un komunikācijas konsultants – konstatē pārsteidzošas paralēles starp pagātni un tagadni, ļaujot secināt, ka teiciens “vēsture atkārtojas” varētu atkal piepildīties.
Tiek piesaukta un analizēta demokrātijas ierobežošana daudzās valstīs, “Breksits”, kuru daudzi briti nemaz nevēlas, Turcijas apzinātais ceļš uz diktatūru, Sīrijas pilsoņu karš, kas veicinājis nebeidzamas bēgļu straumes, labējo populistu, tostarp ASV prezidenta Donalda Trampa, nākšana pie varas, Ženēvas konvencijas apšaubīšana, klajais rasisms, neiecietība pret bēgļiem, kuri tagad kļūst par galveno bubuli cilvēcei, kas domā tikai par savu labumu… “Labējie populisti atkal ir sākuši modināt tautā zemākos instinktus, nonievādami noteiktas ļaužu grupas kā mazvērtīgus konkurentus. [..] Nicinājums un naids kļūst par kolektīvu pasākumu [..],” uzsver autors un brīdina, ka kolektīvais naids ir viens no ieročiem, kas var novest mūs tur, kur nonāca 30. gadu Vācija – pie genocīda un kara.
Tolaiku diktatoriem vienīgais veids, kā sasniegt masas, bija radio un prese. Mūsdienās talkā nāk internets. Tieši tur notiek masveida naida kurināšana. “Tīmeklis pagrimst līdz naida rupora līmenim, jo neapmierinātība, kas motivē daļu sabiedrības, tādējādi ir izplatāma daudz vieglāk nekā agrāk.” T.D. Hansens norāda uz tendencēm – cilvēki vairs neuzticas klasiskajiem medijiem, žurnālistika zaudē savu nozīmi, ar cilvēkiem kļūst vieglāk manipulēt. Pētījumi pierāda, ka lielākā daļa jauniešu (18–35 gadi) informāciju smeļas tikai no sociālajiem medijiem, kur viegli izplatīt melīgu un nomelnojošu saturu, tostarp dažādas sazvērestības teorijas un klaju nepatiesību. Pat ja vēlāk tā tiek atmaskota, posts jau ir nodarīts, vairojot naidu, neiecietību un veicinot vienaldzību (kā tajā Staļina teicienā “viena cilvēka nāve ir traģēdija, daudzu – tikai statistika”). Velkot šīs paralēles, autors jautā: “Vai mēs neesam sasnieguši daudz dramatiskāku ignorances un vienaldzības formu?”
Noslēgumā gribas atgādināt, ka mēs katrs pats tomēr varam ietekmēt to, kas notiek mums apkārt, kaut vai aizejot uz vēlēšanām un izdarot izvēli ja ne par, tad vismaz pret kādu spēku nokļūšanu pie varas. Grāmata “Es biju tikai sekretāre” ir aicinājums atmosties un nebūt vienaldzīgiem. Brunhildes un citu laikmeta liecinieku “teiktais ir varbūt pēdējais brīdinājums no paaudzes, kas pati piedzīvojusi to, ko fašisms, ignorance, pasivitāte, intereses trūkums un oportūnisms nodarījuši Vācijai un visai pasaulei”. Nepieļausim Trešo pasaules karu!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Lai nepiedzīvotu Trešo pasaules karu

Kategorijas