Jāsāk ar domāšanas maiņu

2020. gada 3. septembris 07:00

131

Apmeklējot skolas un piedaloties Dabas mājas, kas ļaus veiksmīgāk apgūt zināšanas eksaktajās zinātnēs, atklāšanā, reģionālajā vizītē Liepājā ieradās izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska. Pirms jaunā mācību gada viņa sniedza savu skatījumu un vīziju par mācību norisi, pauda viedokli par situāciju ar pedagogiem un kam pievērst uzmanību zināšanu apguves procesā.

Cik nozīmīgs izglītības sistēmai ir šāds papildinājums kā Dabas māja Liepājā?
Latvijā izglītības sistēma ir ar izaugsmes iespējām, maksimāli ļoti radoša, šobrīd arī uz kompetenču izglītības pieeju vērsta. Īstenībā šis papildinājums ir ļoti būtisks, jo tas, kā pietrūkst, es teiktu, tradicionālajā izglītības modelī, ir tas, ka skolotājs ir gatavs ar bērniem iet dabā, eksperimentēt, doties ekspedīcijās. Jebkurā gadījumā mācīties teoriju ar ļoti noteiktu un praktisku uzdevumu – caur problēmuzdevumu. Dabas mājā, kā redzējām, ir, piemēram, daudzdimensiju cilvēka ķermenis, kurā var izņemt un ielikt orgānus. Vai skatīties gliemežu māju un domāt, kurā aprites sistēmā tā darbojas. Vai izvēlēties vielas, ko gribētu pārbaudīt, un ar mikroskopa palīdzību novērtēt, cik tās ir atšķirīgas vai līdzīgas.
Kad tu praktiski darbojies, zināšanas uzreiz iet uz sapratni. Neviens ar kompetenču pieeju nevēlas mazināt zināšanu nozīmi, bet vēlas, lai tās iet caur sapratni. Ko ir radījušas tehnoloģijas kā blakni – tā ir liela atšķirība no manas paaudzes, kas mācījās skolā un universitātē, un kas ir šobrīd. Mums katram šis materiāls bija jāizlaiž caur sevi, jo mums nebija šo mediju, piemēram, audioieraksts vai prezentācija, kurā cilvēki nekad neiedziļinās un par kuru šķiet – tas nav pagaidām aktuāli, es to izlasīšu nākamreiz. Tātad – viņi neiedziļinās prezentācijā, viņi nezina, ko viņiem stāsta. Tad, kad tu ej caur eksperimentu, caur darbošanos, tad šāds objekts kā Dabas māja veicina to sapratni.

Kāda ir situācija skolās ar pedagogiem, sākoties jaunajam mācību gadam?
Pateikt, ka pedagogu ir pietiekami, ir aptuveni tāpat, kā teikt, ka Liepāja vai Rīga ir gatava. Tas nozīmē apstāties savā izaugsmē, bet patlaban notiek paaudžu nomaiņa. Skaidrs, ka šajā brīdī mēs redzam – lielākā daļa pedagogu ir vecumā no 45 un vecāki. Ļoti gribētos, lai izglītības sistēmā vairāk un straujāk ienāk jaunākas paaudzes pārstāvji.
Jā, mums ir vakances, bet, ja mēs paanalizējam tās tuvāk un pamatīgāk, tad brīvo darba vietu sludina uz atlikušajām stundām – sešas, desmit, divpadsmit. Skaidrs, ka cilvēks atnākt un strādāt uz šo stundu skaitu nevar atsevišķi, tādēļ tas ir tāds izaicinājums sistēmai, kādā veidā organizējam darbu. Ļoti bieži ir tā, ka skolotāji sūdzas par izdegšanu, par to, ka nenotiek šī paaudžu nomaiņa. Bet jautājums – cik skolas direktors ir mērķtiecīgi skatījies savas skolas attīstības plānu un vai viņš ir pamanījis, ka, piemēram, fizikas skolotājam sen vajadzēja šo asistentu. Vai viņš ir pamanījis, ka, piemēram, ja matemātiku sadalītu diviem skolotājiem, tomēr nevajadzētu trešo.
Tā doma ir pavisam vienkārša, ko mēs vērojam daudzās reformās – nepieciešams ļoti dzīvs skats no iekšpuses, no konkrētās izglītības iestādes iekšpuses, kur viņi paši redz savu attīstību, izvērtē savu kapitālu, tostarp cilvēku kapitālu, un ļoti drosmīgi pasaka. Tie ir tie, kuri spēj ne tikai iet laikam līdzi, bet turēt savu izaugsmes latiņu, kas ir svarīgi, kam nav saistības ar cilvēku vecumu, bet gan ar domāšanu.
Un ir tādi, kuri joprojām domā, ka kaut kad iegūta izglītība ir tas mērogs, kāpēc viņiem būtu jāieņem šis amats un būtu jāatrodas vienā vai otrā vietā. Tāpēc, ja ikviena reforma nenotiek iekšēji, tad ārēji īstenībā mūs nevar izmainīt vai nest krietni tālredzīgākus un krietnākus augļus izglītības sistēmai. Tas attiecas uz jebkuru skolu, arī novadu skolām, jebkuru organizāciju.

Vai Jūs uzskatāt, ka skolas ir gatavas jaunajam mācību gadam, ņemot vērā esošo situāciju?
Tas arī ir zināmā mērā atkarīgs no skolas vadības. Ir skolas, kas ir sagatavojušās divos mēnešos, ir bijis attālinātais mācību process. Ir skolas, kas to dara tikai šajā brīdī, kad tiek meklēts rīcības plāns, tiek meklēta sava organizatoriskā forma. Un droši vien tas ir līdzīgi kā jebkurš process – vieni atrod risinājumu, citi vēl meklē. Līdz 25. augustam skolām bija jāsniedz savs rīcības plāns ar skaidriem noteikumiem – sākot no koordinatora, beidzot ar to, kādu modeli izvēlas, kādā veidā tiek organizēta mācību plūsma, ko viņi izvēlēsies darīt ar koplietošanas telpu izmantošanu, tas ir, kādā veidā nodrošinās loģistiku.
Runājot par šī mācību gada izaicinājumiem, joprojām uzskatu, ka jābūt domāšanas maiņai. Ieejot šajā daļēji attālinātajā mācību procesā ar pašvadīto mācīšanos, tā ir skolotāja spēja plānot, pirmkārt, savu darbu, izvēlēties efektīvākos darba paņēmienus, atteikties no tā, kas gadiem ilgi bija ierasts, kad tu ej klasē un apmēram jūti un zini, kas tev ir jāpasniedz no zināšanu viedokļa. Bet daudzi nepraktizē praktiskās iemaņas, nerēķinoties ar to, kāds sagatavotības līmenis ir katram bērnam.
Kāpēc šis attālinātais mācību process ir iespēja? Mēs skaidri apzināmies, ka tā ir personalizētā mācīšanās. Tā ir atslēga bērna spēju atklāšanā. Ja skolotājs to sāks izmantot un novērtēt, jo ātrāk mēs tuvosimies tam, ka katrs bērns jutīsies labi skolā, viņš sapratīs, ka ne visi priekšmeti ir vienādā līmenī jāattīsta, bet gan jāattīsta tas, kas man vislabāk padodas, ko varu attīstīt pilnīgāk. Savukārt tās iemaņas, kas man ir svarīgas dzīvei, es attīstu pamata līmenī un nejūtos diskomfortā vai esmu tādā pozīcijā, kad ar mani nerēķinās.
Patlaban bērniem, kuri iet sākumskolā, līdz 4. klasei var bez viedierīcēm vēl iztikt. Katram cilvēkam, kurš iet uz savu attīstību, ir jābūt datoram. Kāpēc? Jo principā informācijas gadsimtā tam ir jākalpo zināšanu un iemaņu apguvei.
Mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. Valsts noteikti gādās, lai sociāli neaizsargātās, trūcīgās, maznodrošinātās un daudzbērnu ģimenes tiktu atbalstītas un būtu šīs vienlīdzīgās iespējas. Bet ikvienam savu iespēju robežās ir jāseko līdzi sava bērna izaugsmei un attīstībai un tam, cik viņš lielā mērā redz, ka izglītībā ir perspektīva.
Marta vidū, kad mēs apjautājāmies skolām, cik trūkst viedierīču, saņēmām atbildi, ka tie ir vairāk nekā seši tūkstoši visā Latvijā. Kad sagādājām viedierīces, izrādījās –viena skola nezināja, ka jāsniedz šāda informācija, citi nebija sapratuši, ka jāsniedz, un tā tālāk. Tā ir viela pārdomām – cik mēs atbildīgi vērtējam un sniedzam aptaujas, kad mums tās prasa.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jāsāk ar domāšanas maiņu

Kategorijas