Pašu saimniecība – pašu rokās

2020. gada 3. septembris 07:00

2009. gadā administratīvi teritoriālā vienība – Liepājas rajons – tika sadalīta astoņos patstāvīgos novados. Pēc 12 gadiem – 2021. gadā – visi astoņi atkal apvienosies, veidojot Dienvidkurzemes novadu. “Kursas Laiks” turpina publikāciju ciklu “Starp divām reformām”, kurā atskatās uz to, kā notika iepriekšējā reforma, uzklausa jomas pārstāvju un atbildīgo personu domas par tās ieguvumiem un zaudējumiem un prognozē jaunās reformas devumu.
Šoreiz uzmanības centrā – jau notikušās un vēl gaidāmās pārmaiņas infrastruktūras nodrošināšanas un komunālo pakalpojumu jomā.

Uzņēmumi pārņem funkcijas
Laikā, kad pastāvēja Liepājas rajons, vietējā saimnieciskā darbība noritēja lielākoties pilsētu un pagastu ietvaros. Pagasti veidoja savas komunālās saimniecības, kurās organizēja visus nepieciešamos apsaimniekošanas darbus. Pēc 2009. gada reformas, pagastiem apvienojoties un topot novadiem, lēmums, kā risināt saimnieciskos jautājumus un infrastruktūras turpmāko attīstību, bija katra novada ziņā.
Vaiņodes novada domes priekšsēdētājs Visvaldis Jansons skaidro, ka laikā, kad izveidots Vaiņodes novads, darbību turpinājusi Vaiņodes Komunālā nodaļa, kuras pārraudzībā turpmāk bija ne tikai Vaiņodes pagasta, bet arī Embūtes pagasta saimnieciskie jautājumi. Pašvaldības vadītājs gan atzīst, ka sākotnēji pakalpojumu klāsts, ko piedāvājusi Komunālā nodaļa, bijis ļoti plašs. Valsts kontrolei sākot revidēt pašvaldību darbību un sniegtos pakalpojumus, daļa no tiem tika liegti un tos vajadzēja deleģēt uzņēmumiem.
V. Jansons norāda, ka savulaik pašvaldība nodrošinājusi ceļu greiderēšanu gar mājsaimniecībām, malkas pievešanu, traktora pakalpojumus u.c., kuri pēcāk tikuši liegti. Ticis uzskatīts, ka pašvaldība ar zemajām pakalpojumu izmaksām kropļo tirgu un uzņēmējiem mazina iespējas sniegt savus pakalpojumus.
V. Jansons atklāj, ka tikusi sākta pat sava pašvaldības komunālā uzņēmuma dibināšana, taču šī ideja atmesta, redzot, ka iespējamais sniegto pakalpojumu klāsts kā pašvaldības uzņēmumam vēl aizvien bijis krietni ierobežots. Plašākas iespējas bijušas vien tad, ja tika dibināta SIA – tad, kā apliecina V. Jansons, ir brīvākas rokas, iespēja pelnīt un nodrošināt visus nepieciešamos pakalpojumus. Taču vietējā pašvaldība par labu šādam solim tomēr nelēma.
Vaiņodes novada domes priekšsēdētājs ir pārliecināts, ka pārmaiņas komunālā un infrastruktūras joma piedzīvos aizvien, un pieļauj, ka komunālie pakalpojumi varētu tikt piedāvāti centralizēti visam Dienvidkurzemes novadam, iespējams, bijušajās novada teritorijās uzturot konkrētā pakalpojuma sniedzēja filiāles. Viena no iespējām, protams, ir arī tāda, ka konkrētajā apdzīvotajā vietā darbosies savi vietējie uzņēmumi, kas nodrošinās attiecīgus pakalpojumus, neatkarīgi no komunālajām pārvaldēm un šīs jomas uzraugošajām institūcijām. Bet to, kurš scenārijs tuvākajā nākotnē piepildīsies, šobrīd apgalvot nevar neviens.

Projekti ļauj attīstīties
Vaiņodes novada domes priekšsēdētājs norāda, ka attīstīt komunālos pakalpojumus un veikt papildus ieguldījumus infrastruktūras attīstībā bijusi iespēja, startējot ES finansētajos projektu konkursos. Viņš vērtē, ka projektus vienlīdz labi bijusi iespēja īstenot gan pagastu, gan novada laikos, tomēr būtisku lomu te spēlē ne tik daudz teritoriju administratīvais iedalījums, cik iedzīvotāju skaits noteiktā teritorijā. Projektos piešķirtais finansējums sarūk proporcionāli iedzīvotāju skaitam. “Esam centrā palikuši zem 2000 iedzīvotāju,” par to, kas visvairāk ietekmē finansējuma piesaisti novada attīstībai, saka V. Jansons.
Rajona laikā bijis grūtāk pastāvēt par savām vēlmēm un iecerēm, jo tajā tika pārstāvētas gan iedzīvotāju skaita ziņā lielas pilsētas, gan lielāki pagasti, mazākām apdzīvotām vietām viņu vidū bijis sarežģīti iespraukties ar savām vajadzībām. Savukārt novads ļāvis vairāk koncentrēties uz vietējām vajadzībām, apzināt tās un, piesaistot papildus finanšu līdzekļus, risināt vietējiem iedzīvotājiem nozīmīgus jautājums.
Domājot par to, kas novadus sagaida pēc kārtējās administratīvi teritoriālās reformas, V. Jansons pieļauj, ka līdzšinējo novadu pārstāvniecības jaunā novada ietvaros var pat netikt pie lemšanas, kas nozīmētu, ka nomales kļūtu vēl nomaļākas nekā tas vērojams šodien.

Izvēlas apvienot
Grobiņas novada domes izpilddirektors Uldis Vārna, atskatoties uz komunālo saimniecību rajona laikā, atklāj, ka Grobiņas pilsētā, sagaidot 2009. gada reformu, komunālos pakalpojumus sniedza SIA “Grobiņas nami”, savukārt siltumapgādi un ūdeni pilsētai nodrošināja SIA “Grobiņas siltums”: “Viss notika caur kapitālsabiedrībām.”
Veidojoties novadiem, Grobiņas pilsētai klāt nāca četri pagasti – Grobiņas, Medzes, Gaviezes un Bārtas. Medzes pagastā tolaik bija teju tikko dibināta kapitālsabiedrība SIA “Medzes KS”, arī Grobiņas pagastā pakalpojumus līdzīgā veidā nodrošināja SIA “GP Komunālserviss”. Savukārt Bārtas un Gaviezes pagastā ar komunālajiem jautājumiem nodarbojās vietējās pašvaldības, proti, par attiecīgu samaksu vietējie iedzīvotāji saņēma pakalpojumus, kuru izpilde tika uzticēta komunālajiem darbiniekiem.
Pēc Grobiņas novada izveides visa novada ietvaros komunālie pakalpojumi tika nodrošināti ar kapitālsabiedrību starpniecību. Esošās kapitālsabiedrības tika apvienotas, izveidojot SIA “Grobiņas novada namsaimnieks”, kas nodrošināja gan siltuma, gan ūdens apgādi visos novada pagastos. Kā skaidro U. Vārna, galvenā atšķirība, saimniekojot rajona un novada laikos, bijis fakts, ka ar komunālo pakalpojumu sniegšanu vairs nenodarbojās pašvaldība, bet komunālie uzņēmumi.
2017. gadā apvienoti tika arī SIA “Grobiņas siltums” un SIA “Grobiņas novada namsaimnieks”, izveidojot SIA “Grobiņas namserviss”. U. Vārna atzīst, ka šīs apvienošanas gadījumā būtiskas izmaiņas komunālajā jomā un pakalpojumu sniegšanā nenotika, vien ļāva tos sniegt vienkopus un vieglāk pārraudzīt.
Novada domes izpilddirektors norāda, ka kapitālsabiedrību izveide galvenokārt notikusi, jo valstiski ticis lemts, ka pašvaldībām nebūtu jānodarbojas ar uzņēmējdarbību: “Juridiskā forma ir kapitālsabiedrības, jo uzņēmumi strādā ar kaut kādu peļņu, pašvaldība naudu nepelna.”
U. Vārna pieļauj, ka līdz ar pakalpojumu sniegšanas modeļa maiņu iedzīvotājiem pieaugusi samaksa par to saņemšanu, kas saistīta galvenokārt ar uzskaites sistēmas maiņu. Taču kapitālsabiedrības, aptverot lielāku apsaimniekojamo teritoriju, var veiksmīgi attīstīties un nodrošināt kvalitatīvāku infrastruktūru, kā arī sniegtos pakalpojumus.
“Protams, jo lielāka saimniecība, jo lielāka iespēja projektus realizēt. Kapitālsabiedrībām ir visas iespējas piesaistīt Eiropas naudas, un tas jau ir arī noticis,” par attīstību saka U. Vārna. Viņš vērtē, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas kapitālsabiedrību izveides jautājums atkal varētu aktualizēties tajās pašvaldībās, kur to vēl nav, lai izslēgtu iespējamību, ka pašvaldība nodrošina maksas pakalpojumus: “Tas laiks ir pagājis.”
Grūti gan spriest, vai katrā līdzšinējā novadā jaunajā teritoriālajā modelī kapitālsabiedrības saglabāsies. “Tā būs izšķiršanās no pārvaldības viedokļa.”

Mazā teritorijā izdzīvot – grūti
SIA “KS Cīrava” valdes loceklis Arnis Akots, aicināts atskatīties uz pārmaiņām komunālajā jomā pagasta ietvaros, atklāj, ka SIA izveide notikusi galvenokārt tādēļ, lai samazinātu pagastu pārvalžu sniegto pakalpojumu slogu un pienākumus, kas saistāmi ar uzņēmējdarbību, deleģētu uzņēmumiem. Viennozīmīgi atbildēt, kā darba organizācija veikusies labāk – pagasta komunālās saimniekošanas vai SIA laikā –, nav iespējams, pārliecināts A. Akots.
Skaidrs ir viens – lai SIA veiksmīgi darbotos, ir vajadzīga pietiekami liela teritorija, ko apsaimniekot, lai tā spētu savus ieguldījumus atpelnīt. Skaidrs, ka atsevišķa uzņēmuma izveide katrā mazajā ciemā nav iespējama. “Tas nav reāli, jo tas ir nepanesams slogs.”
SIA “KS Cīrava” valdes loceklis apliecina, ka veiksmīgi darboties un attīstīt komunālo saimniecību ir iespējams tad, ja pēc pakalpojuma ir pieprasījums ne tikai no mājsaimniecībām, bet arī skolām un uzņēmumiem, kas ir vieni no lielākajiem patērētājiem un nodrošina, ka vietējiem komunālajiem uzņēmumiem ir iespēja izdzīvot. “Jo mazāka saimniecība, jo grūtāk izdzīvot.”
SIA “KS Cīrava” darbība vēl aizvien ir pietiekami rentabla. Liels pluss ir Kandavas Lauksaimniecības tehnikuma Cīravas teritoriālā struktūrvienība, kas nodrošina pietiekami lielu darba apjomu. Kā būs nākotnē, pēc kārtējās reformas, kas mainīs novadu karti, A. Akots neņemas spriest, jo atzīst, ka šis lēmums, vienalga, nebūs vietējās varas ziņā.
Taču, runājot par komunālās darbības turpmāku nodrošināšanu, saka: “Es nedomāju, ka prātīgi būtu veidot vienu lielu kapitālsabiedrību. Bijušajam Liepājas rajonam ir viena tāda īpatnība – tajā ir daudz pilsētu. Tas uzliek savu slogu. Es nezinu, vai viena kapitālsabiedrība to var izdarīt. Varbūt – ja izveido vienu lielu un spēcīgu uzņēmumu.”

Iesācēji – nu jomas speciālisti
SIA “Aizputes Komunālais uzņēmums” ir viens no šīs jomas karognesējiem, jo veiksmīgi darbojas jau kopš 1990. gada. Tā valdes locekle kopš pirmās dienas ir Vēsma Martuzāne. Viņa atklāj, ka Aizputes dome tolaik – pirms 30 gadiem – pieņēmusi jauno speciālisti darbā, lai izveidotu uzņēmumu, pārņemot savās rokās saimniecību, kura līdz šim bijusi Grobiņas Komunālās nodaļas pārziņā.
V. Martuzāne neslēpj, ka saimniecības pārņemšana un uzņēmuma izveide sākotnēji bijusi visnotaļ sarežģīta. Lai gan zināšanas konkrētajā jomā jaunajai speciālistei bijušas, daudz bijis jāmācās un jānostiprina ar praktisku darbošanos. “Man nebija ne mazākās pieredzes šajā jomā, biju gan mācījusies ūdenssaimniecību, bet, kad tiku tajā “lielā dzīvē”, viss bija tik svešs,” atminas V. Martuzāne. Tomēr ar lielu apņēmību un gribasspēku ir izdevies ne vien izveidot, bet arī attīstīt un pilnveidot uzņēmumu, kas nodrošina ļoti plašu pakalpojumu klāstu.
Visas darbības garumā, cik tas bijis iespējams, tiek strādāts ar Eiropas projektiem, lai sakārtotu gan ūdenssaimniecību, gan siltumsaimniecību. “Ir skaidrs, ka ar savu naudu un arī ar pašvaldības naudu ir ļoti grūti. Ir visu laiku tomēr jāpiesaista Eiropas finansējums. Tāda iespēja ir, jo fondi visu laiku ir atvērti,” skaidro uzņēmuma vadītāja.
Jau no 1997. gada notiek aktīva dalība projektos, kas lielākoties vainagojas ar iespēju attīstīt ieceres, nodrošinot infrastruktūras uzlabošanu. Kādreiz dalība projektos bijusi vieglāka, jo tad daudzās norisēs iesaistījusies Vides ministrija, kas bija komunālās nozares pārraugošā institūcija. “Daudz ko palīdzēja, organizēja mācības, sanāksmes. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi,” apstiprina V. Martuzāne.
Tagad komunālie uzņēmumi ir Centrālās finanšu aģentūras pārraudzībā un sadarbība veidojas citādāka. Šobrīd vairāk jāzina pašiem uzņēmumiem, vairāk jādarbojas patstāvīgi un neatkarīgi, lai spētu attīstīties. “Ja gribi, lai kāds tev palīdz, ir jāpiesaista speciālisti, bet tas atkal maksā naudu,” darbības modeli ieskicē uzņēmuma valdes locekle. Palīdz vien lielā darba pieredze, ko var likt lietā arī tad, kad noteikumi un pārraugošās iestādes mainās.

Koks ar diviem galiem
V. Martuzāne apstiprina jomas kolēģu teikto, ka saimniekošana lielā teritorijā ar lielu uzņēmumu un iestāžu skaitu ir vieglāka, jo ļauj straujāk attīstīties. Tiklīdz samazinās pakalpojumu saņēmēju skaits, ir jāsavelk jostas, jādomā, kā situāciju risināt, nereti jādomā arī par tarifu maiņu. Skaidrs, ka šādā situācijā iedzīvotāji vairāk sāk domāt par taupīšanu, skaitot katru patērēto ūdens vai kanalizācijas kubikmetru, siltumenerģiju.
Taču, kā skaidro V. Martuzāne, ja cilvēki pakalpojumus nepatērē vai tos patērē ļoti maz, uzņēmums nevar iegūt pietiekami daudz finanšu līdzekļu, lai paveiktu būtiskus pilnveides darbus, nodrošinot nepārtrauktu infrastruktūras attīstību.
Tieši šī iemesla dēļ uzņēmuma valdes locekle saprot iecerēto administratīvi teritoriālo reformu, kas paredz, ka, apvienojoties lielākās teritorijās, būtu vieglāk saimniekot. V. Martuzāne pieļauj, ka arī projektu piesaiste lielākās teritorijās noteikti būtu vieglāka un, iespējams, ļautu ūdenssaimniecību un kanalizācijas izbūvi īstenot vietās, kur šobrīd tas vēl nav paveikts. “No nekā neko nevar radīt,” salīdzina V. Martuzāne.
Viņa atminas, ka Liepājas rajona laikā darbojās Komunālā pārvalde, kura pārraudzīja tālaika komunālos uzņēmumus. “Daudz kas no viņu puses tika līdzēts – gan dokumentu ziņā, gan ievirzīja un sadalīja pienākumus un atbildības.”
Darbošanās rajona un novada ietvaros ir grūti salīdzināma, vērtē V. Martuzāne, jo katrā laikā bija savas atšķirības, savas labās un sliktās lietas. Šīsdienas darbībā iztrūkst kādreizējās komunikācijas, kas tikusi nodrošināta Vides ministrijas pārraudzības laikā – bijusi iespēja biežāk tikties ar kolēģiem, apspriest nozares aktualitātes. “Jāsaka – laiki mainās, un maināmies tiem līdzi.”
V. Martuzāne pievienojas viedoklim, ka komunālie pakalpojumi arī jaunā novada ietvaros tiks nodrošināti vietējā mērogā, jo esošā saimniecība būs jānodrošina un jāattīsta arī turpmāk: “Neviens no malas jau šeit nebrauks un nestrādās. Paši mēs, vietējie, arī strādāsim.” Tas, pēc V. Martuzānes domām, būtu svarīgi arī tāpē, ka neviens cits par vietējo iedzīvotāju nepieciešamībām un interesēm nezina tik labi un nevar tās realizēt kā paši vietējie.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pašu saimniecība – pašu rokās

Kategorijas