Liepājas gardēžu paradīze

2020. gada 3. septembris 07:00

1182

Viena no cilvēku iecienītākajām izklaides vietām droši vien ir kafejnīca vai restorāns. Turp dodas gan baudīt labu, kvalitatīvu ēdienu un dzērienus, gan izklaidēties, piemēram, dejot vai pat iepazīties. Vairākus gadu desmitus viena no vispopulārākajām kafejnīcām Liepājā atradās pašā tās centrā – Graudu ielā 42. Laikiem mainoties, iestāde savu eleganci lēnītēm zaudēja, taču nostāsti un atmiņas ir saglabājušies līdz mūsdienām. Lai par bijušo Bonica un arī Dirberga kafejnīcu uzzinātu ko vairāk, talkā aicināju kultūras vēstures pētnieci Kristīni Jākabsoni.

Kāda kafejnīcai saistība ar kino?
Lepnajā namā, kas gan pirms daudziem gadu desmitiem, gan vēl aizvien atrodas Graudu ielā 42, Krievijas impērijas laikā tika izveidota greznākā kafejnīca Liepājā. Šīs elegantās vietas īpašnieks bija Leipcigā dzimušais Henrihs Gustavs Voldemārs Bonics (1852- 1933).
“Kad pirms aptuveni divdesmit pieciem gadiem es sāku savas kultūras vēsturnieces gaitas, sastapu salīdzinoši daudz 20. gadsimta pirmajā un otrajā desmitgadē dzimušu cilvēku, kuri trīsdesmito gadu sākumā bija pusaudžu vecumā. Viņi diezgan labi atcerējās pirmās brīvvalsts laiku un, protams, dažādas vietas Liepājā. Vairāki cilvēki stāstīja, ka griestu un sienu gleznojumi Bonica kafejnīcā uz mata bijuši tādi paši kā kinoteātrī “Palass”. Tas deva pamatu pieņēmumam, ka tos gleznojis viens un tas pats cilvēks,” stāstu sāk Kristīne.
“Ilgu laiku par griestu gleznojumiem un to izcelsmi nebija iespējams atrast nekādu informāciju, taču pēc ilgiem pūliņiem izdevās noskaidrot, ka to autors ir Liepājas gleznotājs, Lielās Ģildes loceklis Alfonss Jirgens. Viņa dzimšanas un miršanas dati nav zināmi, tos nevarēja nosaukt arī gleznotāja tuvinieki.”
Turpinot vēstīt par Bonica kafejnīcas saistību ar kino, pieminams neviens cits kā Liepājā dzimušais kinooperators Eduards Tisē (1897-1961). Jaunības gados šis neparasti apdāvinātais cilvēks ir filmējis dažādas vēju pilsētas vietas, to vidū atrodams sižets, ka divi virsnieki ieiet Bonica kafejnīcā, bet dažas dāmas – “Cara paviljonā” jeb bijušajā restorānā “Banga”, kas atradās jūrmalas parkā netālu no tenisa kortiem. Vēl Bonica greznā kafejnīca pieminēta Marisa Vētras (1901-1965) atmiņu grāmatā “Sestā kolonna”.

Pārtop par Dirberģa kafejnīcu
Kafejnīcas īpašnieks Voldemārs Bonics nomira 1933. gada 11. decembrī, un laikraksta “Valdības Vēstnesis” 1934. gada 24. februāra numurā atrodams sludinājums, ka Liepājas apgabaltiesas Civilnodaļā 1934. gada 15. martā atklātā tiesas sēdē tiks nolasīts viņa testaments.
“Kā īsti Bonica kafejnīca kļuva par Dirberga kafejnīcu, man pagaidām izpētīt nav izdevies. Ticamākā versija, kas gan nav pierādīta, varētu būt tāda, ka Viktors Dirbergs to nopirka no Bonica mantiniekiem,” pauž Kristīne. “Zināms gan ir tas, ka Dirbergs bija pēdējais šīs kafejnīcas īpašnieks laikā, pirms Latvija tika okupēta, tāpēc arī tautā nostiprinājās apzīmējums “pie Dirberģa”. Dažs labs no vecajiem liepājniekiem to lieto vēl joprojām.”
Harkovā dzimušais maiznieks Viktors Dirbergs (1881-1942) ar dzīvesbiedri Zuzannu par greznās kafejnīcas īpašniekiem kļuva 1934. gada 27. novembrī, tātad apmēram gadu pēc Bonica nāves. Šajā laikā viņi jau bija pārcēlušies uz bijušā īpašnieka dzīvokli Graudu ielā 42. Jāpiebilst, ka Dirbergam piederējusi pašam sava firma, turklāt jau kopš 1923. gada. Vai šim uzņēmīgajam vīram Liepājā bijuši arī citi sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi vai varbūt ceptuves, tas pagaidām vēl nav noskaidrots. Tāpat nav skaidrs, kādai tautībai Dirbergs piederējis, taču viens gan ir zināms – viņš bijis Latvijas pavalstnieks. Saistībā ar laiku, kad kafejnīcas īpašnieks bija Dirbergs, pieminams fakts, ka tajā uzstājies slavenais čellists Ernests Bertovskis (1924-1996).
Kas ar Dirbergu ģimeni notika pēc Otrā pasaules kara, precīzi nav zināms. Laikraksta “Rīkojumu Vēstnesis” 1943. gada 11. augusta numurā lasāms Liepājas apgabaltiesas Civilnodaļas paziņojums, ka ar 1943. gada 31. maija lēmumu tiek nodibināta aizgādnība Viktora un Zuzannas Dirbergu, kuru pēdējā zināmā dzīvesvieta bija Liepājā, Graudu ielā 42, atstātajai mantai.
Savukārt laikraksta “Komunists” 1940. gada 29. septembra numurā atrodama informācija, ka dzīvokli Liepājā, Graudu ielā 42, kura īpašnieks bija Viktors Dirbergs (dzīvoklis šajā namā bija tikai viens, toties milzīgs), Liepājas pilsētas Dzīvokļu nodaļa ņem savā pārraudzībā. “Jautājums, kas notika ar Dirbergu, paliek neatbildēts,” atzīst Kristīne.
Portālā timenote.info/lv gan norādīts, ka viņš, kā jau padomju represiju upuris, gājis bojā Vjatlagā 1942. gada 18. aprīlī. Savukārt iepriekš minētajā laikraksta numurā publicētajā sarakstā pieminēts arī leģendārā ārsta Friča Nikolaja Zandberga dzīvoklis Republikas ielā 13. Kā zināms, ar pašu Zandbergu nenotika nekas ļauns, taču viņa dzīvokli pārvērta par komunālo.

Kulinārijas “paradīze”
Pēc Otrā pasaules kara Dirberga kafejnīcas vietā izveidoja Liepājas Tirdzniecības pārvaldes ēdnīcu Nr. 1, kas 1963. gadā pārtapa par sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu “Kosmoss” – tā lasāms laikraksta “Komunists” 1963. gada 24. oktobra numurā. Padomju laikos šis sabiedriskās ēdināšanas uzņēmums precīzi atbilda savam jaunajam nosaukumam; tas tiešām varēja šķist kā īsts “kosmoss” ar divām zālēm, atsevišķiem cehiem gaļas, zivju un dārzeņu apstrādei, konditorejas cehu, produktu noliktavām un jau pieminēto kulinārijas veikalu, kam ieeja bija no K.Valdemāra ielas puses. Turklāt iestādē tika organizētas kulinārijas izstādes-pārdošanas, kas padomju deficīta apstākļos bija lieli svētki, jauno pavāru un konditoru konkursi, kā arī dažādas šo profesiju pārstāvju profesionālās sacensības.
“Liepājas Tirdzniecības pārvaldē, kas atradās Republikas ielā 12, darbojās Kulinārijas padome. Tās darbinieki apstiprināja katra jauna sabiedriskajā ēdināšanā izlaista ēdiena recepti,” turpina Kristīne. Laikraksta “Komunists” 1965. gada 30. jūlija numurā lasāms, ka ēdnīcas “Kosmoss” pavāre Natālija Šauriņa iesniegusi apstiprināšanai liellopu aknu kotlešu recepti. Tā tika apstiprināta, un turpmāk kotletes tirgos kulinārijā “Kosmoss”.
Savukārt 1960. gada vasarā, tātad vēl ēdnīcas Nr. 1 pastāvēšanas laikā, ēkas dārzā K.Valdemāra ielas pusē, kas bija saglabājies no Bonica kafejnīcas laikiem un kura nožēlojamās atliekas vēl joprojām ir redzamas tajā pašā vietā, atvēra vasaras kafejnīcu ar 10 galdiņiem un 40 vietām. Par šo faktu vēstīts laikraksta “Komunists” 1960. gada 8. jūnija numurā. Kafejnīcā pārdeva saldējumu, konditorejas izstrādājumus, kafiju un atspirdzinošus dzērienus.
“Manā bērnībā, astoņdesmito gadu sākumā, šī vasaras kafejnīca vēl darbojās,” atceras Kristīne.

Iecienīta jauniešu vidū
Padomju deficīta apstākļos kulinārijas veikali bija laba vieta, kur nopirkt kvalitatīvāku, garšīgāku, daudzveidīgāku, līdz ar to arī veselīgāku ēdienu. Netālu no sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma “Kosmoss” dislocējās vairākas mācību iestādes – Liepājas Medicīnas skola, Liepājas Valsts tehnikums, Liepājas Mūzikas vidusskola, arī Liepājas Kulinārijas un tirdzniecības skola (pēdējā no uzskaitītā atradās vienā ēkā ar “Kosmosu”), kuru audzēkņiem ēdnīca bija īsta paradīze.
“Savukārt namamāšu attieksme pret kulinārijas veikaliem, ja neņem vērā deficīta faktoru, bija rezervēta; tolaik labais tonis bija visiem visu prast pašiem,” piebilst Kristīne. “Mūsdienās daudzu cilvēku attieksme pret lielveikalu kulinārijas nodaļām ir ne mazāk rezervēta, kam gan ir cits iemesls. Tagad modē ir veselīgs dzīvesveids, taču kulinārijas nodaļās nopērkamais ar veselīgu uzturu ir uz “jūs”.”
Turpinot par mācību iestādēm, pieminēšanas vērta ir Liepājas Kulinārijas un tirdzniecības skola, kas atradās bijušajā Bonica/Dirberga dzīvoklī. “Savos pirmsākumos tā bija Liepājas 12. tehniskā skola. Tehniskās skolas bija viengadīgas mācību iestādes, kurās uzņēma jauniešus ar vidusskolas izglītību profesijas apguvei. Tur skoloja pavārus, konditorus, pārdevējus, kasierus-kontrolierus, pārtikas rūpniecības darbiniekus. Pēc tam, īsti gan nezinu, kurā gadā, tehniskās skolas likvidēja. Tās pārveidoja par profesionāli tehniskajām vidusskolām, uz kurām gāja mācīties pēc 8.klases. Arī šī mācību iestāde pārtapa par Liepājas 49. profesionāli tehnisko vidusskolu. Deviņdesmitajos gados to likvidēja, pievienojot “Laumas” skolai,” stāstījumu par vienu no savulaik iecienītākajām vietām Liepājā noslēdz Kristīne.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Liepājas gardēžu paradīze

Kategorijas