Dvēseles rentgens

2020. gada 10. septembris 07:00

235

Neirografika palīdz izzināt, ko vēlies no dzīves, un sasniegt savus mērķus. Tā nav psihoterapijas metode, bet pēc smagām slimībām var dot ticību un spēku dzīvei, saka Sanda Eižvertiņa. Viņa vada neirografikas nodarbības, pavisam drīz iegūs instruktora diplomu un sociālajā tīklā “Facebook” izveidojusi platformu “Radošā dziednīca dvēselei”.

Māca piefiksēt un vērot
Neirografika vizuāli izskatās kā krāsains zīmējums, kas sastāv no līnijām un apļiem. Nezinātājam tas var šķist kā nesaprotams juceklis vai vienkārši skaists radošais darbs. Taču tā nav. Neirografika ir apzinātā zīmēšana, kas nozīmē, ka darba tapšanas gaitā cilvēks vada un kontrolē visus procesus.
“Nekad nav tā, ka cilvēks nedomā, tikai daudziem nav pierasts piefiksēt un vērot,” saka Sanda. Pirmais un vislabākais instruments ir ķermenis. Zīmējot stundas divas, trīs jāsēž vienā pozā, vienam vaigos iesitas sārtums, citam sāk tirpt rokas vai kājas. Parasti liekas, ka tas ir pats par sevi saprotams, tomēr šīs nianses saistītas ar mūsu nerviem, impulsiem, kuri, pirmkārt, signalizē caur ķermeniskām sajūtām. Tikai pēc tam nāk domas, emocijas.
Zīmējums atgādina smadzeņu neironu, kas satur informāciju par iepriekš pieredzēto. Kad tas satiek vēl vienu neironu, kuram arī bijusi līdzīga pieredze, veidojas neironu tīklojums. Tas nozīmē, ka tad, kad būs līdzīga situācija tagadnē, noreaģēsim tieši tāpat, skaidro Sanda. “Ko mēs darām, zīmējot? Ja es saprotu, kā reaģēju līdz šim, bet gribu citādāk, tāpēc veidoju iluzoro varbūtību. Mēs mainām esošo neironu savienību uz vēlamo un attēlojam grafiski. Tas ir tāds kā dvēseles rentgens. Līdzšinējo sistēmu iespējams nomainīt, ja pie tā strādā.”
Neirografika atšķirībā no psihoterapijas neiedziļinās pagātnē un neinteresējas par jautājumu “Kāpēc ar mani tā notika?”, bet liek domāt, kā rīkoties tagad. Tas nozīmē, ka ir fakts – tagadne – un rītdiena. Ko tu gribi, ko vari gribēt? Cilvēkam varbūt liekas, ka vajag uzstādīt sev augstus mērķus, bet patiesībā vispirms nepieciešams izgulēties. Lai kaut ko mainītu, bez mazajiem mājasdarbiem nevar iztikt, citādi neironam nepietiks jaudas satikt līdzīgo, jauno.
“Vienubrīd aktuāla bija kolāžu veidošana, lai radītu nākotni. Cilvēks reizi gadā tādu uztaisa un gaida, kad vēlamais notiks. Bet nebūs tā, ka uzzīmēsi miljonu un tas pats no sevis radīsies. Vai attiecības ģimenē izmainīsies tikai tāpēc, ka gribi. Kāpēc tie lielie sapņi bieži nepiepildās? Tāpēc, ka paliek gaisā, jo nav tagadnes – ko es varu darīt, lai to īstenotu,” pārliecināta Sanda. “Neirografikas lozungs un sauklis ir – uz labāku rezultātu! Ja neesi tam gatavs, nenāc zīmēt.” Ir cilvēki, kas savu dzīvi nodzīvo, neko nemainot, jo tā ir ērti un nav potenciālās jaudas mainīties.

Ne tikai matemātiķiem
Ar neirografiku Sanda pati sāka nodarboties grūtā dzīves brīdī. “Sapratu, ka to, ko darīju līdz šim, tik labi pārvaldu, ka tas var vairs nepalīdzēt,” viņa atklāj. Iepriekš aizrāvusies ar sajūtu gleznošanu un mandalu zīmēšanu. Tas, ka zīmulis, krāsa ir viņas, Sanda zināja un pieteicās meistarklasēs pie neirografikas instruktores Kristīnes Valleres. Pirmajā brīdī šī metode neuzrunāja: “Kaut kādas neironu lietas, kaut kas jādomā, jāpēta. Man, sajūtu cilvēkam, kam liekas, ka ir jāplūst, ka visu var veidot gaisīgā formātā, šķita – šis vairāk piemērots matemātiķiem, fiziķiem, cilvēkiem ar stipru loģisko domāšanu.”
Taču neirografika bija iziešana no savas komforta zonas, un Sanda turpināja to praktizēt. Galu galā metode aizrāva ar loģisko skaidrojumu. “Zīmējot līnija iet tur, kur negaidi un neatkārto sevi. Tas nozīmē – ja iesi tur, kur gribi, lai tā iet, nonāksi iepriekš paredzētā vietā. Tā kā nezini, vai tev tajā jautājumā vajag būt tieši turpat, līnijai jāļauj iet tur, kur pats negaidi. Tad saņem rezultātu, kuru tev vajag, bet kurš nebūs apzināts, ieciklēts,” viņa stāsta.
“Un līnija neatkārto sevi tamdēļ, ka mēs esam tādi atkārtojuma cilvēki. Mums no rīta ir duša, kafija, bērni tiek izvadāti pa mācību iestādēm.” No vienas puses, noteikts ritms ir ļoti labs. Bet, ja lietas vajag mainīt, atkārtojums ir cilpa. Nav iespējams braukt pa vienu un to pašu maršrutu no punkta A uz punktu B, bet nenonākt tai pašā galapunktā. Neirografika strādā ar veco domu nomaiņu.
Arī tagad, vadot nodarbības, Sanda redz, ka ir audzēkņi, kas uzreiz saprot – tas viņiem patīk, un ir tādi, kas saka “nē”. Tas “nē” uzreiz nenozīmē “nekad”, bet var arī to nozīmēt. “Katram ir jāatrod savs veids, kā vēlas sevi izzināt,” viņa uzsver.

Mīnusus padara par plusiem
Agrāk, runājot pa stacionāro telefonu, cilvēki mēdza aprakstīt un apzīmēt telefona grāmatas. Viens pārvilka jau esošos burtus ar pildspalvu, cits zīmēja aplīšus, vēl kāds – puķītes. To savā ziņā var uzskatīt par neirografikas pirmsākumiem, jo katram simbolam ir sava nozīme. Spices, asas līnijas nozīmē konfliktu, nepiekrišanu runātājam vai iekšējai sajūtai. Apļošana ir samierinoša – iešana uz sadarbību.
Sākumā ir svarīgi atzīt, ka esi pilns ar sarežģījumiem, neveiksminieka lomām. Ja to neizdarīsi, liksi uz acīm rozā brilles un teiksi – man ir viss kārtībā. Bet dzīvē noteiktās situācijās nez kāpēc atklāsies, ka tā nav. Tāpēc – jo sākumā neglītāka bilde, jo esi tuvāk pats sev. Dabū to žulti ārā un tikai tad vari iet tālāk.
Mēs bieži vien zinām, ko negribam, nevaram, tas mūs dzen izmisumā un nevēlamajā, bet nevaram pateikt, ko gribam. “Tavu rītdienu veido šodienas domu kvalitāte. Ja zini tik daudz mīnusu, tad rītdien būs tie paši, tikai citā datumā. Reizēm cilvēki saka – nav radoši. Bet patiesībā ir tik radoši, jo izdomā miljons variantu, lai nedarītu. Tā arī ir radošā enerģija, tikai jautājums, kurā virzienā izvēlies to virzīt,” Sandas teiktais liek aizdomāties.
Neirografika palīdz visu, kam liekam mīnus zīmi, padarīt par plusiem. Tikai cilvēks ne vienmēr ir gatavs mainīt ierasto shēmu. Tas nozīmē, ka ērtās čības vajadzēs novilkt un iet basām kājām. Tas nozīmē, ka būs citādi. Pēc tam var sākt nesaprast sevi, citus, jo tu mainies, bet tie citi ne. Rodas diskomforta sajūta, jo iepriekšējie draugi vairs nav tik tuvi. Un cilvēks savā virspusībā sāk meklēt atbildes uz jautājumiem, vai esmu pareizs; ko par mani padomās citi. Svarīga ir vēlme uzdrīkstēties un būt savādākam.

Pa spēkam ikvienam
Neirografikas nodarbības notiek grupā. Lai cilvēks atstātu aiz durvīm ne tikai savu mētelīti, bet arī satraukumu par to, ko padomās citi, Sanda tās sāk ar meditāciju. Pēc tam cilvēks kļūst mierīgāks. Protams, ik pa laikam skan komentāri – viņai tik skaisti, es kā gailis ar kāju švīkāju –, taču vairs nav spriedzes.
Daudzas rīcības shēmas mūsos nāk no bērnības. Ir bijuši nodarbību dalībnieki, kas 40 minūtes nosēž pie baltas lapas un nevar uzzīmēt nevienu līniju. Viņiem ir sajūta, ka neprot, jo skolā zīmēšanā bija slikts vērtējums. Cilvēks tam tic un nedomā, ka var būt savādāk, jo nedara.
“Manā laikā klasē divas, trīs meitenes zīmēja ļoti labi, es trijniekā iekļāvos. Kad pateicu, ka iešu uz mākslas skolu, visi brīnījās, ko ar tādām atzīmēm tur darīšu,” savā pieredzē dalās Sanda. “Skolā zīmēšanas stundās agrāk prasīja naturālo atspoguļojumu. Bet radošums jau nav tikai skaists zieds vai skaista ainava. Tikai tajā brīdī, kad cilvēks saprot, ka var arī citādāk, iepriekšējo neveiksminieka failu iespējams nomainīt. Jauna darbība iedod jaunu informāciju, un atkal var izdarīt secinājumus. Tā ir tā apzinātība, kad pats kā apzināta būtne pieņem lēmumu.”
Citreiz liekas: ja tiek iztirzātas personiskas tēmas, kāpēc to risināt grupā. Bet tā ir spēšana kaut vai mazā sociumā parādīt, ka neviens jau tevi nesit tāpēc, ka tu tā juties vai tajā situācijā izgāzies. “Vēl kāds pasaka, ka viņam bijis līdzīgi, un tu saņem glaudienu pa plecu – ne jau es vienīgais tāds. Tas cilvēkiem ļoti patīk, jo apliecina, ka viss kārtībā,” teic Sanda. Cits jautājums, vai tas liek rīkoties, lai sevi mainītu. Šī pleca sajūta var būt kā aisberga neredzamā mala. Aiz tās var paslēpties un turpināt dzīvot kā iepriekš.
Būtība ir arī jautājumos, ko uzdod nodarbības vadītājs. Ja tā nebūtu, būtiskas lietas paslīdētu garām un nebūtu apzinātības. Piemēram, zīmējot dzīves koku, kāds neataino tā saknes. Nesaprot, kāpēc jārāda tas, ko dabā nevar redzēt. Taču tas liek jautāt – kāpēc nevari paskatīties koka saknēs? Cilvēks sāk runāt, sākas stāsts par dzīvi, un aiziet pie sava nolieguma: kāpēc liec man rādīt to, ko nevajag rādīt?
“Mans novēlējums sev un visiem citiem būtu uzdrīkstēties izmēģināt. Neizdarīt verdiktu, ka man nesanāca un tas nav priekš manis. Varbūt cilvēks, kas vadīja nodarbību, laiks vai situācija nebija īstā. Citādi spriedums izveidos failu, kas pēc tam dominēs pār tevi,” iesaka Sanda. “Ja cilvēks varētu sevi pakontrolēt neizdarīt uzreiz verdiktu, būtu vienkāršāk pašam mainīties. Tā ir vērtība, ko neirografika ievieš: nepieķeries nekam, pilnīgi viss ir mainīgs šajā pasaulē. Zīmējums mainīsies, kolīdz paņemsi citu krāsu. Tas atspoguļo to, ka mums ir neierobežoti daudz iespēju. Ierobežots ir tikai mūsu prāts, mūsu ego.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dvēseles rentgens

Kategorijas