Divos mēnešos apjāj apkārt Latvijai

2020. gada 10. septembris 07:00

306

Pērn divas entuziastes – Tina Runce un Līga Vilne – zirgu mugurās ceļoja pa Latvijas jūras robežu, šogad viņas ceļojumu turpināja pa sauszemes robežu.
“Sajūtas ir kolosālas – pilnīgi raudāt gribas!” septembra sākumā, noslēdzot gājiena otro daļu, kad mēroti 1300 kilometri gar Latvijas sauszemes robežu no Ainažiem Ziemeļvidzemē līdz Nidai Dienvidkurzemē, teic projekta “Ceļojums pa Latvijas robežu zirga mugurā” dalībniece T. Runce. Šogad viņu ceļojums noslēdzās pie Latvijas-Lietuvas robežstaba – vietā, kur pagājušajā gadā sākās pārgājiens Latvijas robežkontūras formā.

Koordinatori atrod feisbukā
Tulkotāja T. Runce un arhitekte L. Vilne ceļojumu zirga mugurā uzsāka 4. augustā, pastāsta viņu pavadone un koordinatore Ingrīda Runde. “Ar meitenēm kopā neesmu no paša sākuma – pieslēdzos 9. augustā. Pirmās dienas ar Tinu un Līgu bija citas koordinatores – Ilva un Evija, bet viņas darba dēļ nevarēja pavadoņa pienākumus pildīt. Pieslēdzos vienā pieturpunktā pie Igaunijas robežas. Tad biju līdz 18. augustam kopā ar koordinatori Ilvu, kura mani apmācīja pienākumu pildīšanā, īpaši ar zirgiem saistītos jautājumos, jo es no tā daudz ko nezināju,” stāsta ceļotāju pavadone.
“Varēju atļauties ko tādu darīt, jo esmu mājsaimniece un klātienē studējoša studente. Ar Līgu un Tīnu iepazinos “feisbukā”. Bija ziņa, ka projektam meklē šoferi, kurš varētu stūrēt kemperi. Psiholoģiski jutu, ka kaut ko tādu man vajag. Tuvinieki teica, lai mēģinu.” Ingrīdas pienākumos bija veidot publiskas interneta dienasgrāmatas jeb atskaites par dienā piedzīvotajiem iespaidiem un plāniem sociālajos tīklos. “Biju viņu žurnāliste, šoferis, pavāre un tā tālāk,” norāda Ingrīda. Sieviete uzsver, ka projekta laikā ieguvusi ļoti daudz savām teoloģijas studijām, kur uzmanības centrā ir garīgie meklējumi. “Interesants pats par sevi bija tas moments, kā būs trim dāmām kopā – viss bija tiešām lieliski!”

Salīdzina ar Ziedoņa ceļošanu
Ingrīda ir gandarīta, ka cilvēki bijuši ļoti atsaucīgi. “Dzejnieks Imants Ziedonis arī ceļoja apkārt, šis ir kaut kas līdzīgs. Vienā dienā satikām vai nu divas ģimenes, vai iegriezāmies divās vietās. Diendienā kaut kas bija pa divi – pusdienas un vakari. Cilvēkiem devām anketas – kāpēc pieņēma mūs, ko vērtīgu viņiem iedevām. Kad būsim mājās, tikmēr, kamēr nav aizmirsušies ciematu nosaukumi un cilvēki, jācenšas visu salikt tā, lai varam iespaidus sakārtot.”
Ingrīda norāda, ka cilvēki ļoti gaidījuši viešņas ierodamies pie viņiem mājās. “Bija dažas vietas, kur mums nebija iepriekš sarunātu naktsmāju, bet iegriežu sētā mašīnu, un bez jautājumiem – mūs sagaida un laipni ņem pretim. Mums visu nodrošināja!” prieku pauž koordinatore, kura piedzīvoto salīdzina ar senākiem laikiem, kad Latvijā bija pierasts – ikkatrā sētā ikviens ienācējs vai iebraucējs bija gaidīts ciemiņš.
“Nogurums ir gan – pēc mēnesi ilgas šādas dzīvošanas ļoti novērtēsim to, ka varam būt mājās. Taču šī projekta mērķis ir veicināt atgriešanos pie dabas, ceļot, dzīvot lēnāk, nevis sasteigti. Tāpat uzmanība tiek pievērsta zirgam kā mājdzīvniekam – laukos esot, daudzi tagad brīnās, kad zirgu pļavā ierauga, bet senāk tā bija pierasta lieta.”

Prīma un Kastanītis
iztur līdz galam
“To nevar atkārtot! Tā nebija ne iešana, ne braukšana. Izdomāsim, ko tālāk darīt, bet to, ka jāturpina – tas ir skaidrs!” pauž T. Runce, lūgta raksturot emocijas pie Latvijas-Lietuvas robežstaba Nidā, kur projekta dalībnieces steidzas nofotografēties, bet zirgi tik ļoti ieskrējušies, ka cenšas jātnieces skubināt turpināt ceļu – pēdējos pārsimts metrus līdz nometnes vietai, kur atpūsties, ieturēt pusdienas un gatavoties ceļam mājup.
Ceļošanu T. Runce uzsāka ar savu zirgu Dempsiju, taču dzīvnieks pārgājiena sākuma posmā savainoja kāju. Uzreiz izlemts neriskēt ar zirga veselību tik tālā ceļā, un T. Runcei ceļš bija jāturpina ar citu zirgu. Tā vietā nāca viens no L. Vilnes zirgiem – Kastanītis.
Saimniece norāda, ka šādām garām distancēm zirgi tiek gatavoti ar treniņiem izturības jāšanā. Piemēram, 17 gadus vecā ķēve Prīma, kura projektā piedalās otro gadu, ir apgājusi apkārt Latvijas robežai visā garumā. “Prīma ir mans pirmais zirgs. Vai var pateikt ka viņai ir tik daudz gadu? Daudzi šaubījās, vai vajag tik vecu zirgu izmantot tik garā ceļā. Taču – viņa būtu gatava iet vēl, tik jautājums, vai es pati būtu tik izturīga un gatava, lai dotos ceļā,” teic projekta dalībniece.
Dienā vidēji divos piegājienos jātnieces un zirgi mērojuši no 40 līdz 50 kilometriem.

Lauž mītus par pierobežu
“Sajūta ir kā pēc labi padarīta darba. Tā mums nebija tik daudz izklaide, bet kā darbs. Tas bija došanas prieks ceļā satiktajiem cilvēkiem, ar kuriem iepazināmies pierobežā. Sajūta ir, ka iesāktais jāturpina, bet to darīsim mazliet citādā formātā. Mēs nedrīkstam apstāties – cilvēki grib vēl un vēl, gaida, jo viņu rīcība un atsauksmes pierāda, ka viņi ir ar mieru sadarboties un piedalīties. Bija gandarījums satikt daudz varošu cilvēku pierobežā. Tas priekšstats no masu medijiem bija izveidojies citāds – tur, pierobežā, visi dzīvo nabadziņi, nošņurkuši, bez naudas. Bet viņi ir stipri cilvēki – ja viņi tur būs, tad pierobeža turpinās pastāvēt,” iespaidos dalās L. Vilne.
“Mūsu uzdevums ir panākt to, lai pa pierobežu var iet gan zirgs, gan kājāmgājēji, gan riteņbraucējs, gan motobraucējs, gan vecāki ar bērniem varētu apiet valsts robežu. Pašreiz līdz galam šīs iespējas nav sakārtotas, bet tas viss ir paveicams. Pamatā ceļi domāti lielai tehnikai, bet noteikti šādas ceļošanas mērķim var uztaisīt takas. Tur daba ir vienreizēji skaista – tur ir “mazā Šveice”, neskartie meži, tur ir kolosāli cilvēki, pateicoties kuriem pierobeža neizmirs. Tās dažas sabrukušās mājas mūs neiedzina nekādā depresijā. Ja sakārtosim to vidi, cilvēki pierobežā atriezīsies. Tur ir miers, klusums, skaisti un pasakaini,” uzsver projekta dalībniece.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Divos mēnešos apjāj apkārt Latvijai

Kategorijas