Skolotājs ar komponista sirdi

2020. gada 17. septembris 07:00

443

Durbes pamatskolas mūzikas skolotājs un jaunais komponists, liepājnieks Artūrs Jankausks par skolotāju Latvijas mazākajā pilsētā strādā otro mācību gadu. Taču viņa lielais aicinājums ir komponēšana. Uzrakstījis skaņdarbu Durbes korim, nesen tapusi simfonija, ko iecerēts atskaņot Liepājas Simfoniskā orķestra izpildījumā.

Kā kļuvāt par Durbes pamatskolas mūzikas skolotāju?
Sāku Durbē strādāt pirms pusotra gada. Janvārī būs divi gadi. Skolas direktore bija ielikusi vakanci. Liepājā uz to brīdi nebija nekā tāda. Es iepriekš strādāju par mūzikas skolotāju skolās Rīgā un Carnikavā. Strādāju arī pirmsskolā, bet ātri sapratu, ka tas nav man, bet gan sievietēm piemērotāks darbs. Sievietēm tas ir dabiski dots. Kad sāku pirmsskolā, grūti bija, nevarēju atvērties, jo nemitīgi ir spēles un rotaļas. Vairāk gribēju darboties pie klavierēm, jo pats esmu pianists. Kad biju gadu nostrādājis, viss jau aizgāja, bet sapratu, ka tas nav domāts man. Sākumā arī skolā strādāju vienkārši par mūzikas skolotāju, līdz man iedeva audzināšanā klasi. Rezultāts pēc diviem gadiem bija tāds, ka dabūju atstāt gan mūzikas skolotāja, gan klases audzinātāja amatu, jo nemitīgi pastāvēja skolēnu terors pret skolotāju. Mūziku mācīt ir cita lieta, bet audzināt klasi ir jābūt īpašam aicinājumam un talantam. Es varu mācīt savu priekšmetu, bet apzinos, ka nevarēšu būt audzinātājs.
Te, Durbē, ir ļoti jauki un sirsnīgi kolēģi, par kuriem es esmu lielā sajūsmā. Direktore, mācību daļa – ar tādu humoru! Es pats esmu liels humora cilvēks. Te jūtos patiešām ļoti labi.
No Liepājas uz Durbi iznāk braukāt katru darba dienu, bet tas ir ļoti tuvu. Esmu pieradis katru vasaru ceļot. Pagājušajā vasarā pastrādāju Anglijā – tā bija atelpa no mūzikas, bet neteikšu, ka biju pavisam nost no tās. Mēs ar kolēģi uztaisījām arī koncertu – tas bija filmu mūzikas koncerts. Jūlija beigās devāmies 12 dienu ceļojumā pa Franciju – nobraucām 5000 kilometrus ar auto. Skati vienkārši kolosāli – guvu iedvesmu jaunai mūzikai.

Kā sākās jūsu ceļš mūzikā un pedagoģijā?
Esmu dzimis un audzis liepājnieks. Pabeidzu Emiļa Melngaiļa Liepājas Mūzikas vidusskolu kā mūzikas teorijas speciālists un aizgāju uz Rīgu, kur studēju Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā. Iestājos kompozīcijas nodaļā. Tolaik vēl Mūzikas akadēmijā rektors bija Juris Karlsons. Es pie viņa tiku studēt par komponistu. Bija traki laiki, bija grūti savienot ar darbu. Bija jāmeklē iespējas, kā izdzīvot, kā sevi uzturēt. Negribas teikt – izdzīvot, bet lai pietiktu visam. 3. kurss palika nepabeigts, bet visu, ko man vajadzēja kompozīcijā, es biju apguvis, atlika tikai uzrakstīt diplomdarbu. Sapratu, ka neiznāks pabeigt, pārgāju uz Liepāju, kur iestājos mūzikas pedagogos. Trīs gadus vēlāk iestājos uz izglītības zinātņu maģistriem pedagoģijā. Ārkārtīgi vērtīga bija maģistrantūra, kur apguvu padziļināti angļu valodu, tieši zinātnisko terminoloģiju.
Paldies Dievam, tā kā es muzicēju Anglijā, septiņus mēnešus 2012. gadā tur arī padzīvoju, valoda stipri gāja uz augšu, jo biju starp īstiem angļiem. Ar kolēģi, kurš tur dzīvo desmit gadus, kopā taisījām koncertus, muzicējām. Maģistrantūrai tas bija tieši tas, kas vajadzīgs, lai varētu strādāt ar visiem zinātniskajiem materiāliem. Ļoti skopa informācija latviešu valodā bija par manu maģistra darba tēmu, bet sameklēju materiālus no Kembridžas, Kvebekas, Sidnejas zinātniskajiem pētījumiem, kas ir vairāku simtu lappušu biezi, fantastiski materiāli. Ja es kādu dienu izdomāšu stāties doktorantūrā, vēl būs daudz, ko pētīt. Es pētīju izglītības iestādes vadītāju lomu profesionālo vajadzību nodrošināšanā. Īsāk sakot, pētīju skolotāju profesionālās vajadzības, kas saistītas ar viņu tiešo darbu – kas ir fundamentālākais, ko vajag, ko direktors var darīt, lai pēc iespējas tās nodrošinātu.

Jums izdodas apvienot gan komponēšanu, gan pedagoģiju, lai gan tās ir divas atšķirīgas jomas?
Cenšos. Komponēšana ir mana sirdslieta – es bez tās nevaru. Man ir svarīga klavierspēle, tāpēc es esmu koncertmeistars Liepājas Valsts 1. ģimnāzijā. Esmu pianists viesnīcā “Promenāde” – piektdienu un sestdienu vakaros. Tā ir laba atslodze, tas ir hobijs, pats aranžēju un komponēju. Ja tā ir sirdslieta, tad to daru ar prieku. Ir prieks, ka varu strādāt par klavierpedagogu. Tajā jomā es vēl augu, jo pavisam nesen riktīgi ar klavierspēli sāku darboties te, Durbes mūzikas skolā. Cerams, ka jau decembrī varēsim tikt uz klavierkonkursu.
Kad vien sanāk laiks, es komponēju. Pabeidzu savu pirmo simfoniju, kas tapa no 2018. gada. Durbes korim uzrakstīju skaņdarbu “Gaismotais ceļš”, sadarbojoties ar Durbes dzejnieci Āriju Pūri. Draugs teica, lai es negaidu, kamēr atskaņos manu pirmo simfoniju, lai domāju par otro. Vai tas būs rudens vai ziemas brīvdienās skolā, bet noteikti kaut kas taps.

Pastāstiet par savām komponēšanas gaitām. Jums ir tapusi simfonija…
Tik milzīga formāta darbs tas man ir pirmais, jo tā ir pilna simfoniskā partitūra, kas domāta simfoniskajam orķestrim. Sapnis, ka to varētu izpildīt Liepājas Simfoniskais orķestris. Es runāju ar diriģentu Atvaru Lakstīgalu, kurš piekrita, ka varētu diriģēt, arī ar direktoru Uldi Lipski – atzina, ka varētu paņemt. Taču tas bija mazu mirkli pirms kovida. Viņš teica, ka tas varētu būt ne ātrāk kā 2021. gada rudens. Baidos, ka termiņš varētu būt pabīdījies tālāk. Pieminēju, pie kā es studēju, un diriģents norādīja, ka noteikti savu darbu man vajag parādīt profesoram Jurim Karlsonam – varbūt ir kas labojams. Laika ir pietiekami daudz, lai to izdarītu.
Simfonija ir mūzika starp filmu mūziku un klasisko žanru. Es neliku simfonijai nosaukumu, jo programmatisms ierobežo. Tad, kad darbs tiks atskaņots, klausītājam būs lielāka iespēja filozofēt par to, kas tas ir. Izvēles brīvība. Lai katrs var iztēloties kaut ko savu. Mans personīgais redzējums – pirmajā un otrajā daļā ir kosmiskais ievads, kā es to iztēlojos, tas ir ceļojums starp zvaigznēm, lidojums starp galaktikām. Līdzīgi kā čehu komponistam Dvoržākam, man patīk angļu rags. Visās četrās daļās ir iekļauts tā solo. Protams, ir klavieres, arfa – tie man ļoti patīk. Vēl man patīk izmantot fagotu, čellu. Tie ir īpašie, sirdij tuvie instrumenti. Pats spēlēju akordeonu, klavieres un ērģeles. Ar klavierēm esmu 27 gadus. Pēc ievada seko sonāte. Otrā daļa saistās ar Mendelsonu. Centos melodiju rakstīt īpaši skaisti, kā dziesmu bez vārdiem – instrumenti dabū izspēlēties.
Trešā daļa ir tango. Pēdējā daļa ir grandiozs fināls. Tur ietverts materiāls no iepriekšējām daļām, ir varens skanējums. Pāri visam ir kosmiskā tēma.
Parasti simfonija ir ne īsāka par 40 minūtēm, mana simfonija ir ap 45 minūšu gara.

Kā sākās sadarbība ar Durbes kori?
Mums ir izveidojusies lieliska sadarbība ar dzejnieci Āriju Pūri. Viņa ir ārkārtīgi interesanta personība, vienmēr nonākam pie kopsaucēja. Šobrīd neviens nav prasījis radīt kādu darbu, nav sanācis piesēsties pie kora dziesmas komponēšanas. Ārijai ir skaisti teksti. Darbs noteikti būs jauktajam korim. Korim ir foršs diriģents – tas ir daudz no svara.
Kora vadīšana man pašam nav tik tuva, es vairāk esmu koncertmeistars, tā lieta man vairāk ir tuva, jo esmu instrumentālists pēc savas būtības. Tagad tādi laiki, kad ārkārtīgi sarežģīti savākt kora sastāvu – tas nozīmē, ka ir gandrīz vai jāķer dalībnieki. Kā koncertmeistars es darbojos ar prieku, jo ģimnāzijā kori vada un diriģē Jēkabs Ozoliņš. Ja varētu piesaistīt kora vadītāju un es varētu būt kora koncertmeistars šeit, būtu ar mieru.

Kādu saskatāt savu nākotni mūzikas un komponēšanas jomā?
Man ir ļoti daudz skaņdarbu klavierēm, sonāte akordeonam, koncerts akordeonam ar stīgu orķestri, ko es uzdāvināju Ksenijai Sidorovai. Klusi ceru, ka kādu dienu viņa to atskaņos.
Nākotnes vīzija ir tāda, ka sevi redzu tikai un vienīgi profesionālajā mūzikā, ne saistībā ar vispārizglītojošo pedagoģiju. Ja izdotos sadarbība ar orķestri, varētu veidot pasūtījuma darbus un tādas lietas darīt – tas ir sirds aicinājums.
Komponēju faktiski no mūzikas skolas laikiem – no kādas 9. klases. Mūzikas skolā ir sanācis mācīties pie profesora Romualda Kalsona. Pēc tam tiku pie Jura Karlsona. Atšķirība ir tikai vienā burtā.
Mācoties mūziku, es sapratu, ka instrumentācija ir ārkārtīgi sarežģīts process – saprast, kurā brīdī skanēs viss orķestris un kurā – pūtēji, stīgas, kad – sitamie instrumenti. Kurā brīdī kādas krāsas gribi izcelt priekšplānā, kad būs solists un tā tālāk. Te ir tā saikne starp mūziku, matemātiku un fiziku. Katram instrumentam ir sava specifika – viss ir jāpārdomā – vai to mūziķis var izspēlēt. Tagad ir mūzikas programmas, kas palīdz mūziku rakstīt. Ieskatos instrumentācijas grāmatā, ko izkopēju no akadēmijas, kur ir par instrumentu tehniskajiem skaņojumiem un tehniskajām īpatnībām. Bez tās es nevaru nevienu dienu iztikt. Tur nav tikai radošais vien, tur ir arī tehniskās zināšanas nepieciešamas. Varbūt esmu vecmodīgs, bet pilnībā piekrītu Raimondam Paulam, ka katram skaņdarbam ir jābūt melodijai. Ja nav melodiskuma, tad nav, kur ne ausi, ne sirdi piesiet, nevar izjust mūziku. Nevienam negribu pārmest, katram komponistam ir sava muzikālā valoda, bet nereti ir tā, ka mūsdienu komponisti pievērš uzmanību tehniskajām un tembru lietām, aizmirstot par melodiju. Tas skumdina – ir jābūt melodijas bagātībai. Melodijai ir jābūt galvenajai. Man patīk, kā raksta Zigmars Liepiņš – tie ir fantastiski skaņdarbi, kā “Lāčplēsis” un “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Vēl man ļoti patīk Ulda Marhileviča mūzika, piemēram, izrādei “Uz Tobāgo!” Protams, arī Jānis Lūsēns, Imants Kalniņš un viņa filmu mūzika. Tie ir komponisti, kuri man patīk. No diriģentiem – cepuri nost un varam lepoties, ka mums bija tāds Mariss Jansons. Tas bija diriģentu diriģents!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotājs ar komponista sirdi

Kategorijas