Sportā un kultūrā savi plusi un mīnusi

2020. gada 17. septembris 09:09

1887

2009. gadā administratīvi teritoriālā vienība – Liepājas rajons – tika sadalīts astoņos patstāvīgos novados. Pēc 12 gadiem – 2012. gadā – visi astoņi atkal apvienosies, veidojot Dienvidkurzemes novadu. “Kursas Laiks” turpina publikāciju ciklu “Starp divām reformām”, kurā atskatās uz to, kā notika iepriekšējā reforma, uzklausa jomas pārstāvju un atbildīgo personu domas par tās ieguvumiem un zaudējumiem un prognozē jaunās reformas devumu.
Šoreiz uzmanības centrā – kā iepriekšējā reforma skāra sporta un kultūras jomu, kādas ir sporta vadītāju domas par nākotni.

Rajonā sportoja visi
Liepājas rajona laikā sporta dzīvi koordinēja Sporta nodaļa ar vadītāju Artu Stulpu priekšgalā. Viņa norāda, ka toreiz rajona sporta dzīvē ik gadu lielākās sacensības bija Liepājas rajona pilsētu, pagastu un novadu spartakiāde un sporta spēles. Vienu gadu bija vienas, nākamajā otras, kas vairāk nekā 20 gadu garumā bija azartiska cīņa par kopvērtējuma punktiem.
Piemēram, 2005. gadā notika 16. spartakiāde, kuras kopvērtējumā pirmajā grupā uzvarēja Grobiņa, otrā bija Aizpute, bet trešā – Vaiņode. Tālāk sekoja Nīca, Priekule, Durbes novads, Kazdanga, Vērgale un Grobiņas pagasts. Otrajā grupā triumfēja Cīrava, otrā bija Rucava, bet trešais – Aizputes pagasts. Tālāk sekoja Dunalka, Virga, Sakas novads, Bunka, Otaņķi un Medze. Trešajā grupā uzvaras laurus plūca Lažas pagasts, otrie bija Kalēti, trešā – Bārta. Tālāk sekoja Embūte, Dunika, Vecpils un Kalvene.
Tika rīkoti arī rajona čempionāti dažādos sporta veidos. Kad notika reforma, kopīgas spartakiādes un sporta spēles vairs netika rīkotas. A. Stulpa dibināja biedrību “Lejaskurzemes sports”, kas uzņēmās rīkot visiem novadiem kopīgus čempionātus, nosaucot tās par Lejaskurzemes novadu sacensībām. Pamazām sporta veidi atbira. Šobrīd biedrība vēl turpina rīkot Lejaskurzemes čempionātus telpu futbolā un minifutbolā, volejbolā un florbolā, kas nācis klāt un notiek pēdējos trīs gadus. Šogad tajā piedalījās arī jelgavnieki.

Lielā novadā – lieli izaicinājumi
Aizputes novada sporta centra direktors Indulis Laškovs, kurš amatā stājās neilgi pēc Aizputes novada izveides, stāsta, ka viņš sporta darbā ir jau no 1999. gada, tāpēc pēc pieredzētā var teikt, ka visās reformās, kādas ir bijušas, reformatori valstiskā līmenī nekad par sportu nav domājuši. Kad notikusi kāda reforma, tikai pēc tam ir sākts domāt, kā nozare dzīvos jaunizveidotajā novadā, rajonā vai pilsētā.
“Viss ir atkarīgs no cilvēkiem, kas strādā attiecīgajā vietā. Sports attīstās tur, kur ir bērni un jaunieši, kur ir kvalificēti treneru kadri, tai skaitā sporta entuziasti, kas sabiedriskajā kārtā darbojas, kur ir attīstītas sporta bāzes. Ja šajā ķēdē kāds posms izkrīt, tad sporta nav, ir tikai festiņi ar sporta elementiem. Tagad veidojas liels Dienvidkurzemes novads, kas faktiski ir vecais Liepājas rajons, kur saies pašvaldības, kas dotējas no izlīdzināšanas fonda. Grūti pateikt, vai kāds no novadu priekšsēdētājiem ir par sporta attīstību domājis. Tas būs atkal pēc novada izveides jaunā deputātu sasaukumā. Tas būs atkarīgs no viņiem un no tiem, kas sporta darbā strādā,” uzskata I. Laškovs.
Viņaprāt, Aizputes novada plusi ir sporta bāzes, kas ir uzturētas kārtībā. Novada pašvaldība ik gadu ir izdalījusi līdzekļus remontiem. “Protams, gribētos vairāk, bet tāda ir reālā situācija, ko var pašvaldība atļauties,” norāda I. Laškovs. Viņš piebilst, ka visu novadu ietvaros ir saglabājusies Liepājas rajona Sporta skola, kam, iespējams, tiks mainīts nosaukums. Katrā pašreizējā novadā ir treniņu grupas, kas liecina, ka profesionālas ievirzes sports būs, jo ir bērni, bāzes un treneri.
“Ieguvumi? Tos redzēs pēc reformas – mainīsies sistēma, būs jaunas iestrādnes. Novads būs liels, cik kilometru ir no Nīcas līdz Aizputei? Izmaksas būs gan transporta, gan visa pārējā ziņā. Tas prasīs zināmus budžeta līdzekļus, ar cerību, ka jaunais deputātu sasaukums būs pagriezies ar seju pret sportu. Domāju, ka viss būs kārtībā. Sports kā vienmēr ir neatņemama cilvēku dzīves sastāvdaļa,” atgādina I. Laškovs. Viņš piesardzīgi skatās, vai varētu atdzimt kopīgas sporta spēles, jo nav zināms, kā būs ar vēlmi piedalīties.

Māc bažas par nākotni
Vaiņodes vidusskolas direktors un handbola treneris Zigmunds Mickus ir nobažījies, kā jaunā novada vadība skatīsies, vai saglabās vai nesaglabās Dienvidkurzemes novadā handbolu. Handbols ir Vaiņodes novada viena no galvenajām vizītkartēm, jo komanda veiksmīgi spēlē Latvijas virslīgas čempionātā.
Z. Mickus atminas, ka 2009. gadā, kad tapa Vaiņodes novads, bija lepnums, ka bija iespēja izveidot atsevišķi savu novadu, kur ieguvēji bija iedzīvotāji – viņi bija tuvāk centram un varai – novada domei. Savukārt pēdējos gados novadam ir grūtāk piesaistīt Eiropas līdzekļus. Vaiņodes novads pa šiem gadiem nepazuda, arī sportā.
“Grūti prognozēt, kāda būs nākotne, ir visādas domas un varianti. Ir skaidrs, ja mainīsies izglītības likums, tad vidusskola nebūs ne Vaiņodē, ne Priekulē, bet tad atkal būs ķēdes reakcija – nebūs visa pārējā. Tas liek bažīties. Tagad ir sakārtots ceļš uz Priekuli, varbūt tik slikti nebūs. Svarīgi, lai mūs neaizmirst, būsim Dienvidkurzemes novada robeža. Ja runājam par sportu, tad mums ir handbols, mazie futbolisti trenējas. Grūti pateikt, kāds būs atbalsts. Jaunajā novadā būs vairāki klubi – Aizputei volejbols, Grobiņai futbols un florbols. Mēs Latvijas mērogā jau startējam kopš 1972. gada. Turklāt veiksmīgi spēlējam ar vietējiem puišiem,” uzsver Z. Mickus, cerot, ka handbols būs arī Dienvidkurzemes lepnums.

Jāsaglabā vietējie organizatori
Pāvilostas sporta organizators Aldis Barsukovs, kurš sporta dzīvi kūrē kopš 2006. gada, kad Pāvilostā atklāja sporta zāli, teic, ka Pāvilostas novadam ir dzimušas savas tradīcijas – savas sporta spēles, kur čempionus noskaidro basketbolā, volejbolā un futbolā un sešos individuālos sporta veidos. Piedalīties var tikai novada iedzīvotāji. Viss notiek vienā nedēļas nogalē ziemas beigās, lai var tikt arī jaunieši, kuri studē citviet. Pamatā spēlēs piedalās Pāvilostas iedzīvotāji, vērgalnieku ir mazāk.
“Pāvilostnieki ir vairumā. Ja tikpat daudz būtu vērgalnieku, tad būtu grandiozi svētki,” uzskata A. Barsukovs. Viņaprāt, pie mīnusiem skaitāma kādreizējo rajona mēroga sporta spēļu pazušana, arī veterāniem vairs nav sacensību.
Pāvilosta, kur vienmēr ir bijušas futbola tradīcijas, Lejaskurzemes čempionātā pēdējos gados vairs nepiedalās, jo izdevīgāk ir spēlēt Liepājas amatieru čempionātā. Dalības maksas ir vienādas, bet vieglāk ir aizbraukt konkrētajos datumos uz Liepāju nekā mērot ceļu uz Nīcu, Vaiņodi, Priekuli vai Aizputi. “Bija argumenti, ka Pāvilostas stadions ir tiesnešiem par dārgu, attālums par lielu,” skaidro organizators.
A. Barsukova vīzija ir, ka Dienvidkurzemes novadā būs cilvēks, kurš koordinēs sportu, bet arī katrā vietā būs vajadzīgs savs sporta dzīves kūrētājs, kas vietējos iekustinātu. Šobrīd Pāvilostā vairs nav vidusskolas, tāpēc jūtams, ka darba dienās zāles apmeklētība krītas. Nedēļas nogalēs jaunieši atbrauc mājās un sporta halle ir pieprasīta.

Vieta, ar ko sākas Latvija
Rucavas sporta metodiķe Daiga Gabrūna atminas, ka rajona laikā bija raksturīgas vienotas sacensības, uz kurām Rucava centās braukt, tad bija motivācija, vairāk piedalījās. “Mēģinājām atrast, kuriem kas labāk padodas, kuros sporta veidos startēt, lai savāktu ieskaiti. Likās, ka tad vairāk kustējās. Novadu sistēmā kaut kas nobruka, visa sportošana noplaka. Ir entuziasti, kas sporto vienmēr, bet, kopumā skatoties, sporta dzīve noplaka, nebija vairs kaut kur jābrauc un jāpiedalās. Arī Lejaskurzemes čempionāti pamazām nomira,” stāsta D. Gabrūna.
Viņa norāda, ka, esot malā, pie robežas, varēja just sporta aktivitāšu noplakumu, ko mazāk izjuta, piemēram, Aizputes novads, kuram ir vairāki pagasti, kam sportā pietika pašiem ar sevi. Rucavas novada tradīcijas ir abu pagastu – Rucavas un Dunikas – Sporta dienas, vēl tiek rīkots Stipro skrējiens un ir skrējieni no Rucavas uz Sikšņiem un otrādi.
“Mēs pie robežas maliņā, pie mums nebrauc. Kalvenē sabrauc no visas apkārtnes. Pie mums reti atbrauc, tāpēc mūsu sporta pasākumos ir mazāka dalība. Skrējēju apkaimē netrūkst, bet tik tālu pie mums neatbrauc,” atklāj D. Gabrūna. Viņa piebilst, ka Rucavai nav labuma no Dunikas sporta halles. Uz to var aizbraukt lielākos kopīgos novada pasākumos, bet ikdienā, lai brauktu sportot, ceļš ir briesmīgs. Tikpat slikts ir ceļš uz Nīcu, lai dotos uz Nīcas sporta halli.
“Ja atļaus darboties tādā pašā finansiālā režīmā, tad varēsim darboties, nestādos priekšā, kā sporta dzīve tiks plānota, kā visa tiks administrēts. Skatos skeptiski, tā esam jau nomazināti, vai tā atkal nebūs tikai varas un naudas spēle, vai tiks domāts par cilvēkiem. Kā uz mums skatīsies – kā uz kaut ko lieku, kas tērē naudu, vai uz vērtību, jo esam nomale, bet ar mums sākas Latvija,” atgādina sporta organizatore.

Novadā vairāk iespēju
Ilggadējais Kalētu sporta metodiķis Ģirts Ločmelis savā pieredzē var salīdzināt gan rajona, gan tagad Priekules novada laiku. Viņaprāt, šobrīd novadā vairāk ir attīstītas mazās sacensības, ar kurām cilvēki ir “pavilkti ārā”. Rajona laikā bija vecie standarti, neko jaunu nemēģināja, uz vietas mazos mačus netaisīja.
“Mums novadā ir makšķerēšanas sacensības, kas pulcē dalībniekus no visas Latvijas, ir skrējieni, piemēram, “Vakara riksis”, kur sabrauc dalībnieki no visa bijušā rajona, velo mači ir nākuši klāt. Vai tas ir tāpēc, ka paši sākām domāt, ka vajag ko vairāk, vai tā bija laikmeta sakritība? Tagad Priekules novadā iespēju ir vairāk un vērtīgākas,” uzskata kalētnieks.
Kalēti 2009. gada rudenī, īsi pēc novadu reformas, bija vieni no tiem, kas tika pie savas sporta halles. “Tas ir viens ļoti liels pluss. Magnēts, kas pievelk, pa vakariem ir dzīvība hallē. Cenšos ģimenes pavilkt ārā,” stāsta Ģ. Ločmelis. Viņš par nākotni Dienvidkurzemes novadā ir nobažījies, bet, kamēr ir iespēja, strādā.

Halle – pieturvieta novadā
Nīcas novada sporta dzīves organizators Ingars Kalējs novada sportu kūrē kopš 2012. gada, bet savā laikā ieguvis bronzas medaļu Liepājas rajona futbola čempionātā. “Mums ir sakārtota sistēma, infrastruktūra, Nīcas sporta halle nāca klāt, kas bija neaizsniedzams sapnis, kad es sāku strādāt. Visi toreiz par mani smējās, kad teicu, ka būs, jo tobrīd 15 gadus gaidīja. Esam nospecializējušies vienā sporta veidā. Futbols bija dzīvs, un vairāk vai mazāk novadā viss ir pakārots tam,” stāsta I. Kalējs. Viņš norāda, ka netiek liegts arī pārējiem – novadā ir airētāji, vīru basketbola komanda spēlēs Latvijas mērogā.
“Līdz hallei nevarēju meitenes dabūt uz sportiskām aktivitātēm, visādi cenšoties. Kad atvēra halli, meitenes sāka nākt uz sportu, vingro, bija basketbola komanda kādu brīdi. Halle kļuvusi par pieturas vietu novadā. Tikšanās un brīvā laika pavadīšanas vieta,” novērojis I. Kalējs.
Nīcas sporta halle tika atklāta 2016. gadā. “Nīcas futbolu zina visi, pat Latvijas Futbola federācijā. Tāpat zināms ir Aizputes volejbols, Grobiņas florbols. Katrs mēs jaunajā novadā būsim ar savu seju. Arī, kopā saejot, visi nebūsim vienādi, katram būs savas iestrādnes,” par nākotni teic I. Kalējs.
Durbes novada sporta organizatore Alise Ansone atklāj, ka vietējiem iedzīvotājiem sava novada sporta halles ir bez maksas, arī uz sacensībām ir atbalsts. Durbes novadā akcents ir uz florbolu, novusu un futbolu. Tiek domāts, kā iesaistīt sportā skolēnus, uzsvars ir uz veselības sportu. Ar bērniem un jauniešiem vakaros ir pilna sporta zāle, bet vingrošanas nodarbības apmeklē aptuveni 25 dāmas.

Pārmaiņas kliedēs rutīnu
Liepājas rajona laikā kultūras dzīvi koordinēja Liepjas rajona Kultūras nodaļa ar vadītāju Ilgu Skābardi priekšgalā. “Nodaļa centās visus kolektīvus virzīt uz Dziesmu svētkiem, skates rīkoja, starplaikā dažādas aktivitātes. Mudināja piedalīties dažādās aktivitātēs. Toreiz no rajona bija 700 līdz 800 dalībnieki Dziesmu svētkos,” atklāj I. Skābarde.
Bārtas kultūras nama vadītāja Gunta Klievēna stāsta, ka pēc novadu reformas sākumā bija apjukums, jo viss izmainījās. Agrāk varēja uz vietas pavērt durvis un visu noskaidrot, bet jaunajā novadā centrs bija Grobiņa. Ar laiku viss sakartojās. Tagad ir neziņa, kā būs turpmāk.
“Būs citādāk, bet kā, nezinām. Toreiz rajonā tikāmies bieži un izrunājām lietas, viens otram palīdzējām. Katra pārmaiņa nes kaut ko jaunu, būs citādāk. Ja rajonā bija kolektīvu lielās satikšanās, tad pēc novadu izveides katrs bija vairāk savā sulā. Pietrūka lielās kopā būšanas lielākā pulkā. Rajona laikā varējām redzēt sevi un paskatīties uz citiem, jo savā novadā viens otru zinām.”

Pietrūkst rajona vērtību
“Kaut ko jaunu vajag. Likās – rajonā bija labi, iegājām novadā – bija neziņa, bet, kad sakārtojās, nav ne vainas. Pārmaiņas ir vajadzīgas, lai neiestājas rutīna,” gaidot Dienvidkurzemes novadu, teic G. Klievēna.
“Kad bija rajona Kultūras pārvalde, kurā bija Ilga Skābarde un Aija Niedola, man ļoti patika, ka viņas visu koordinēja. Braucām uz sapulcēm, bija semināri, braucām ekskursijās. Visi rajona kultūras organizatori tikāmies, ļoti daudz braucām uz kursiem. Tas viss pēc novadu reformas pilnībā pazuda. It kā novadā bija cilvēks uz pusslodzi, kas bija par kultūru atbildīgs, bet neredzēju pilnīgi nekādu izaugsmi,” stāsta Pāvilostas kultūras nama vadītāja Silva Vārsberga.
Viņa norāda, ka pa šiem desmit gadiem Pāvilostas novadā kultūras namu vadītājas kopā tikušās vienu vai divas reizes. Agrāk, rajona laikā, kopīgas sapulcēs bija reizi mēnesī. “Pārrunājām, kādus muzikantus ņemt, par autortiesībām. Ilga Skābarde vienmēr bija parūpējusies par lektoriem, jaunāko informāciju. Palīdzēja projektos – mūsu vidējās paaudzes deju kolektīvs vēl tagad dejo tērpos, ko ar viņas palīdzību dabūjām. Man pašlaik tā visa pietrūkst. Pašvaldība ir virs mums, bet pasākumu plānus tik saskaņojam, nav novadā viena kopīga kultūras dzīves koordinatora – katrs kultūras nams ir par sevi,” stāsta S. Vārsberga. Viņa piebilst, sadarbība nav arī ar Aizputes un Grobiņas novadu.
“Jautājām savam priekšsēdētājam, bet vēl neko par nākotni nezinām. Kaut kad mūs saukšot kopā, tad būs jāizsaka savas vīzijas un vēlmes, kā gribam strādāt jaunajā novadā,” piebilst S. Vārsberga.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
#SIF_MAF2020

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Sportā un kultūrā savi plusi un mīnusi

Kategorijas