Pieminot aizputnieku Ilgmāru Petrovicu: Pēdējā saruna laikrakstā "Kursas Laiks"

2021. gada 6. marts 10:18

996

Pieminot aizputnieku Ilgmāru Petrovicu: Pēdējā saruna laikrakstā "Kursas Laiks"

28. februārī Rokaižu pansionātā pārtrūka aizputnieka Ilgmāra Petrovica dzīves pavediens, kurš 1969. gadā kļuva par Aizputes vidusskolas direktoru un amatā nostrādājis 16 gadus. Viņš savas dzīves laikā bija arī kaislīgs mednieks. Pieminot I. Petrovicu, atskatāmies uz 2019. gada pavasarī notikušo sarunu "Kursas Laikā" par medībām, kas laikrakstā publicēta tā gada 7. martā.

Pēc raksta “Kurš drīkst medīt?” izlasīšanas “Kursas Laika” 21. februāra numurā laikrakstam piezvanīja un savu viedokli pauda pieredzējušais mednieks Ilgmārs Petrovics. Devāmies uz Aizputi un uzklausījām viņa pieredzi klātienē.

Aizputnieks Ilgmārs Petrovics ir viens no vecākajiem, ja ne pats vecākais mednieks Latvijā. Viņam aprīlī paliks 83 gadi, no kuriem 67 gadus ir mednieks. 1952. gadā – 16 gadu vecumā – Ilgmārs kļuva par pilntiesīgu mednieku ar tiesībām medībās patstāvīgi izmantot šaujamieroci. Tolaik to atļāvis likums, kas spēkā bijis divus gadus. Patlaban atbalstīto likumprojektu, ka medībās šaujamieroci tā īpašnieka vai pilngadīga mednieka uzraudzībā varēs lietot 16 gadus veci jaunieši, pieredzējušais mednieks nevērtē kā ārkārtēju.

Tiesības iegūst – parunājot
“Divus gadus –1952. un 1953. gadā – spēkā bija likums, ka no 16 gadiem jaunietis var kļūt par pilntiesīgu mednieku un pats šaut, uzņemoties atbildību par saviem lēmumiem, kas jāpieņem medību laikā. Par oficiālu mednieku no 16 gadiem varēja kļūt, iestājoties kolektīvā un saņemot mednieka apliecību. Tas toreiz bija ļoti vienkārši – nebija nekāds eksāmens, nekādas pārbaudes. Drīzāk tāda parunāšana. Par eksāmenu to nekādi nevarēja nodēvēt,” stāsta I. Petrovics. Izrādās, viņš nav kārtojis ne mednieka, ne šofera tiesību eksāmenus. “Par autovadītāja kursiem izlasīju avīzē, ka divas dienas var likt eksāmenus. Bet tā bija tāda pabraukāšana. Stundu pabraucu, pēc tam jau liku braukšanas eksāmenu. Nepaspēju pat visus satiksmes noteikumus izlasīt, iegaumēju tikai tos noteikumus, ko nedrīkst darīt uz ceļa. Ar to arī pietika. Redzēju, ka viens pieredzējis šoferis, kuram par dzeršanu bija atņemtas tiesības un bija jāpārliek, brauc, nodomāju – es taču tā nemācēšu. Taču ar vienas stundas pabraukšanu man pilnībā pietika,” atmiņās dalās aizputnieks.

I. Petrovicam bija 16 gadu, kad viņš aizgājis uz Aizputes mednieku biedrības māju. “Bija kolektīva vadītājs un vēl viens. Paprasīja šo un to. Jautājumi man kā lauku puikam bija viegli, biju gājis līdzi medībās par dzinēju, par ko varēja kļūt, tiklīdz bērns iemācījies staigāt.” Kad sākusies pīļu medību sezona, bijis jau pilntiesīgs mednieks, bet viņam nav bijusi plinte. Aizņēmies.

“Atceros, ka tolaik šeit bijām divi tādi jaunie mednieki, kuri par tādiem kļuvuši 16 gados. Tagad esmu palicis viens, otrs ir devies Mūžībā. Nemanīju, ka kāds kādreiz likumdošanu būtu tā baigi izmantojis, ka būtu no malas kāds gribējis kļūt par jauno mednieku 16 gadu vecumā.”

Tolaik Aizputē bijis viens kolektīvs, kurā darbojušies 160 mednieki.

Jāvērtē psihologam
Savā cienījamā vecumā I. Petrovics paretam vēl aizbraucot līdzi medībās. Viņš kādreiz bijis Aizputes centra kolektīvā, tagad – “Ceļiniekā”. No kolektīva biedriem 80 gadu jubilejā saņēmis īpašu dāvanu – medību nazi ar gravējumu. Pērn medībās bijis divas reizes. “Agrāk gan neizlaidu gandrīz nevienas. Kur vēl varētu visādus jokus dzīt, ja ne medībās un tādā kolektīvā!”

Pieredzējušais mednieks atzīst, ka medībās neiet tik bieži, jo ir grūtības ar pārvietošanos, ietekmi atstājis arī piedzīvotais insults. “Lai noietu 200 metrus no mājām līdz garāžai, man vairākas reizes jāapstājas. Praktiski ar medīšanu ir cauri. Kad dodamies kolektīvajās medībās, mūs, pensionārus, attiecīgās vietās izlaiž, mums līdzi ir ķeblītis, sēžam un tādā veidā esam līdzdalībnieki medību procesā. Domāju, ka esmu vecākais mednieks, kas vēl piedalās medībās.”

Kolektīvā esot pārsvarā vidēja vecuma mednieki, tikai daži gados jaunāki. “Jaunajiem interese ir. Daži jaunie nāk par dzinējiem. To normu gan nevajadzētu atcelt, ka par mednieku var kļūt, ja vismaz gadu ir bijis dzinējs. Tādiem no 16 gadiem droši drīkstētu dot atļauju izmantot ieroci pieaugušā uzraudzībā,” pauž pieredzējušais mednieks, kurš pats savulaik bijis dzinējs. “Svarīgi ir iemācīties neapmaldīties mežā. Nekas jau briesmīgs nav, ka no tiem 16 gadiem varētu šaut, bet būtu jāpaskatās, cik jaunietis ir nosvērts, mierīgs, cik daudz ir zināšanu. Karstgalvis gan mednieks nedrīkst būt. Tādi jaunie kā mūsējo kolektīvā nekādu starpību no lielajiem un pieredzējušajiem vīriem gan neizjustu.”

Tagad likumdošanā grib paredzēt, ka šaujamieroci no 16 gadiem medībās varēs izmantot pieredzējuša mednieka uzraudzībā. “Tolaik, kļūstot par pilntiesīgu mednieku, atbildēji par sevi, saviem lēmumiem – jaunietis bija līdzvērtīgs lielajiem medniekiem. Mūsdienās, lai medībās varētu izmantot ieroci no 16 gadiem, manuprāt, tur būtu darbs psihologa pārbaudei,” domā pensionārs.

Arī I. Petrovica tēvs savulaik bijis mednieks. “Šaubos, vai tik senos laikos bija kādi eksāmeni un pārbaudes. Kādreiz tas bija tradicionāli un ierasti.” Viņš arī domā, ka savulaik nav bijušas mednieku medicīniskās komisijas un ieroči nav pārbaudīti.

Likums prasa drošību
To, kāpēc likums par to, ka par mednieku var kļūt no 16 gadiem, bijis spēkā vien divus gadus, I. Petrovics nezina teikt. “Varbūt notika kādi nelaimes gadījumi. Acīmredzot kaut kas bija noticis. Noteikumi par medībām ir pieauguši pakāpeniski. Piemēram, bija laiks, kad plintes bija jāved uz pārbaudi un daudzas izbrāķēja, tagad tāds noteikums ir atcelts.”

Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis norāda, ka tie bijuši pēckara gadi, pēc tam likumdošana sākusi mainīties biežāk. “Ieroču iegāde bija stipri vienkāršāka līdz pat 60. gadiem – atļauju nevajadzēja. Nelaimes gadījumi notika, jo ieroči varēja būt nekvalitatīvi, līdzīgi kā munīcija, iespējams, daļa bija palikusi no kara laika. Līdz ar to laika gaitā palielināja prasības, lai medības padarītu drošākas,” teic J. Baumanis.

I. Petrovics atminas, ka savulaik medībām bijušas citādas tradīcijas, piemēram, to laikā notikusi alkohola lietošana, kas tagad ir aizliegta, bijusi vērojama bravūrīga uzvedība. “Dzeršanas dēļ notika nelaimes gadījumi. Tikai dažiem ir izdevies izvairīties no skrambām. Vienam medniekam reiz izšāva cauri augšstilbam. Lamāšanās bija vēl viena briesmīga parādība – tie vīri nemaz nebija tik dūšīgi un lieli darītāji, cik liela bija tā bļaustīšanās.” Aizputnieks uzskata, ka tā saucamā “medību policija” ir uzdevumu augstumos un pārbauda, vai mednieki nav dzēruši un atbilstoši tur un pārvadā ieročus.

Zvēru skaits mainās
I. Petrovics salīdzina, ka agrāk meža zvēru bijis daudz mazāk nekā mūsdienās. “Kad Aizputē nošāva pirmo briežu bulli, tas bija milzu notikums. Izlika izrādīšanai Aizputes pilsētas laukumā. Neviens nebija tādu redzējis – briedi, kuram punktu skaits ir medību zelta punktu novērtējumā! Tas bija 50. gados. Man ir sudraba vērtības briežu ragi. Ragus zelta vērtībā es nopūdelēju, bet tie nebija tik skaisti kā šie,” rādīdams trofeju istabā pie sienas, padižojas mednieks. Tādi ragi esot astoņus, desmit gadus vecam briežu bullim. “Šis briedis man medībās pienāca pie muguras – gandrīz piebakstīja,” smaidot pastāsta mednieks.

Savulaik arī viņa vecākais dēls bijis mednieks. “Divas sestdienas pēc kārtas viņš nomedīja briežu buļļus sudraba punktu novērtējumā. Tas ir sasniegums – tik bieži tā negadās.”

Kādreiz bijis atļauts nomedīt 16 mežacūkas, jo vienkārši to nav bijis tik daudz, tagad vienā kolektīvā vien pāri par 100 cūkām sezonā nošauj. Rekords I. Petrovica kolektīvam bijis 22 cūkas vienā dienā. “Kādreiz bija daudz zaķu, tagad to ir maz. Reiz mēs nomedījām pa septiņiem cilvēkiem 27 zaķus vienā dienā, vienu reizi pa diviem – 11. Kādreiz briežu bija maz, tagad – daudz, to skaits ir strauji pieaudzis. Tas saistīts ar to, ka dzīvniekiem ir laba barības bāze, turklāt mednieki vēl zvērus bagātīgi piebaro. Viņi izlikto barību spēj saost piecu kilometru attālumā.”

Sportam, ne iztikai
Pieredzējušais mednieks stāsta, ka gan kādreiz, gan arī tagad par piedalīšanos medībās ir interese arī sievietēm. “Mums kolektīvā ir viena dūšīga sieva. Viņa pat ir piedalījusies republikas sieviešu medībās, un vienīgo dzīvnieku tajās nomedīja viņa.”

Tagad medīšanai esot citāda jēga un mērķis. “Kādreiz veikalos un tirgū grūti bija ko dabūt. Medības mūs apgādāja ar gaļu visu cauru gadu,” salīdzina I. Petrovica sieva Zigrīda Petrovica. “Tagad gaļas izvēle ir tik milzīga – var dabūt, kādu vien tik grib, un medības vairs nav nepieciešamība ikdienas iztikai, bet vairāk tāds kā veselīgs sporta veids,” piebilst ģimenes galva. Savukārt medījumu gaļa ir kļuvusi par delikatesi.

No "Kursas Laika" arhīva

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pieminot aizputnieku Ilgmāru Petrovicu: Pēdējā saruna laikrakstā "Kursas Laiks"

Kategorijas