Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

Liepājnieki sagaida savu koncertu, atnāk arī Sesks - ar trombonu

Iluta Dreimane
Kultūra

2012. gada 18. marts 23:39

445
Liepājnieki sagaida savu koncertu, atnāk arī Sesks - ar trombonu

(Papildināts ar foto un viedokļiem.) Trīs izcili pianisti, trīs brīnišķīgi skaņdarbi, lielisks orķestris un talantīgs diriģents - tāda ir bilance, ko klausītāji savilka pēc XX Starptautiskā Pianisma zvaigžņu festivāla izskaņas jeb "Liepājas koncerta".

Turpmāk noteikti liepājnieki par lieliskiem komponistiem sauks ne vien Volfgangu Amadeju Mocartu un Johannesu Brāmsu, kuru klavierkoncertus varēja klausīties svētdienas, 18. marta, vakarā Liepājas teātrī. Izcilnieku plejādē līdzās klasiķiem visticamāk tiks ieskaitīts arī Rihards Dubra - Trešā Liepājas koncerta autors.

Ja pērn Andra Dzenīša darbs Vestarda Šimkus sniegumā vairāk uzrunāja prātus, tad R. Dubras kompozīcija Endija Renemaņa sniegumā dziļi skāra liepājnieku sirdis. Koncerta izskaņā publikā ilgi nerimās ovācijas, klausītāji pateicās autoram un izpildītājiem, kājās stāvot.

Komponists atzina, ka mūziķi darījuši maksimālo, pats esot ļoti apmierināts ar sava darba interpretāciju. R. Dubra gandarīts, ka pirmatskaņotāja gods ticis viņa kādreizējam audzēknim, tagad - pasaules mēroga konkursos atzinību guvušam pianistam E. Renemanim.

R. Dubra nenoliedz, ka viņa daiļradē var vilkt paralēles ar Imanta Kalniņa kompozīcijām - kā nekā abi ir Ādolfa Skultes skolnieki. Lai arī pats jūrmalnieks, Liepāja allaž likusies tuva. Viņa sacerētajā Liepājas koncertā ir daudz stilizācijas, netrūkst spēles elementa, raskturo komponists.


Trešā Liepājas koncerta pirmatskaņojums bija kulminācija, taču klausītāji ārkārtīgi atzinīgi novērtēja arī abus pārējos priekšnesumus. Johannesa Brāmsa Otrais klavierkoncerts skanēja netradicionāli un jauneklīgi, taču ne mazāk aizraujoši kā pieredzes bagātu mākslinieku interpretācijas  - gan diriģentam Atvaram Lakstīgalam, gan pianistam Reinim Zariņam tā bija viena no pirmajām nopietnajām saskarēm ar šī komponista daiļradi.  "Reinis spēlē ar vēl lielāku vērienu, vēl pārliecinošāk. Tas ir ļoti rets talants, kas savieno vienā komplektā ļoti dažādas, bet labas īpašības," pēc koncerta sava audzēkņa R. Zariņa sniegumu raksturoja Rafi Haradžanjans.

J. Brāmss ir ļoti dziļš, emocionāls komponists – lai viņu labi atskaņotu, jābūt zināmai dzīves pieredzei, piedzīvotām veiksmēm un neveiksmēm, uzskata LSO mākslinieciskais vadītājs. Taču pianists R. Zariņš izcili intuitīvi sajutis šo mūziku, viņam noteikti arī turpmāk būtu jāspēlē Brāmss. Muzikologs Orests Silabriedis piebilst – arī A. Lakstīgalam turpmāk noteikti jādiriģē Brāmss!

“Nebiju uzreiz visām četrām par,” šaubas par LSO piedāvājumu spēlēt J. Brāmsa klavierkoncertu neslēpj R. Zariņš. Taču galu galā divu jaunu mūziķu – pianista un diriģenta – uzdrīkstēšanās attaisnojusies. “Man nav bijusi visai pozitīva pieredze klausoties šo koncertu citus spēlējam, tāpēc bija izveidojies priekšstats – varbūt tomēr kaut ko citu. Bet, paldies Dievam, varu būt laimīgs cilvēks,” atzīst R. Zariņš. Par stereotipu, ka Brāmsu var spēlēt tikai mūziķi cienījamā vecumā, 27 gadus jaunais pianists pajoko – nu tad jau viņam drīz parādīšoties pirmie sirmie mati.

Ārsts Ivars Krastiņš atzīst – pašam J. Brāmss nav no tuvākajiem komponistiem, taču, ja spēlē R. Zariņš, esot gatavs klausīties jebko. Festivāla laikā dzirdētā interpretācija šķitusi ļoti aizraujoša, atklāj klausītājs.  

Savukārt Latvijā dzimušais, bet pašlaik Šveicē dzīvojošais Daniels Vaimans sniedza, A. Lakstīgalas vārdiem runājot, ļoti autentisku, varbūt tāpēc - mazāk ierastu V. A. Mocarta klavierkoncerta traktējumu. Taču publiku tas aizrāva un uzrunāja. Bija gan klausītāji, kas atzina - tas neesot gluži tas, ko gaidījuši.

Spēlēt V. A. Mocarta klavierkoncertu festivālā piedāvājuši LSO pārstāvji. Lai gan nevarot teikt, ka Mocarts pašam ir mīļākais komponists, tomēr labprāt piekritis – profesionālam pianistam jābūt gatavam uz visu. Baidīties no Mocarta nevajag – tas kurš baidās, tas nedzer šampanieti un neko nesasniedz, smaida D. Vaimans. Savu sniegumu pats atturoties vērtēt – to atstājot publikas un kritiķu ziņā. Mūziķis nekad nebeidz mācīties, vienmēr var kļūt vēl labāks.

Sastrādāšanās ar diriģentu bijusi ļoti veiksmīga, tāpat arī ar orķestri. “Spēlējām ar kaifu,” neslēpj D. Vaimans. Jāpiezīmē, ka pianists sevi allaž piesakot kā mākslinieku, kurš pārstāv Latviju. “Es uzskatu, ka piederība valstij – tas ir ļoti personiski. Manas saknes te ir ļoti senas. Nav svarīgi, kur es dzīvoju, bet faktu, kur esmu piedzimis, izmainīt nevar.”

D. Vaimanam kā klausītājam licies interesants Liepājas koncerta pirmatskaņojums. Vaicāts, vai būtu ar mieru iekļaut to arī savā repertuārā, pianists atbild – kāpēc gan ne?

Festivāla noslēguma koncerts bija tā reize, kad mūziķus un klausītājus beidzot sveica arī Liepājas domes vadība. Uldis Sesks kopā ar abiem vietniekiem - Silvu Goldi un Gunāru Ansiņu - kāpa uz skatuves, pūšaminstrumentiem rokās. Tā bija pašvaldības dāvana jubilejas reizē.


+ 8
Kategorijas

Kategorijas