Vēstule no Indonēzijas

2012. gada 20. februāris 09:00

160

Ir pagājis mēnesis, kopš abi esam Medanas pilsētā, Indonēzijā. Ar katru dienu paliek arvien karstāk. Tuvojas vasara, lietus sezonas mākoņi šodien pavisam sīciņi. Mazi, balti putu gabaliņi, kas pielipināti pie koši zilām debesīm. Peļķes arī izžuvušas un vistas vairs lepni netekalē pa pagalmiem, bet slēpjas ēniņā un klukst.

7.janvārī, sešos no rīta, izlidojām no mīļās Rīgas, lai dotos 30 h garā ceļojumā uz 17 000 salu valsti – Indonēziju. Kā tas viss sākās? Droši vien jau pirms 15 gadiem, kad Jauno Vanagu nometnē Rāznā iepazinos ar Liepājas Jauno vanagu dibinātājiem Līgu un Žigi. Kopš tā laika bieži tikāmies vasaras nometnēs, semināros un dažādās ekspedīcijās uz Liepāju, zinot, ka Tukuma ielas mājiņā vienmēr var ienākt uz pankūkām un sirsnīgām sarunām. 2011.gada aprīlī devos uz Liepāju, lai veidotu sižetu raidījumam "Viss Notiek" par Liepājas organizāciju aktivitāti. Ne velti, sižetu par Liepājas Jaunajiem Vanagiem nosaucu "Vainīgas pankūkas".

Sižetu iespējams noskatīties šeit. Pēc filmēšanas, Līga izstāstīja, ka top interesants projekts, kurā 24 brīvprātīgie no Eiropas, Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas veidos dokumentālu filmu, ko kā puzles gabaliņus saliks kopā 2012.gada noslēgumā, lai parādītu kādas ir nabadzības sekas un kā tās ietekmē bērnus. Es un Jānis maijā pieteicāmies projektā un jau augustā uzzinājām, ka esam apstiprināti. Tam sekoja sagatavošanās poms Malagā, kur iepazināmies ar projekta dalībniekiem un mūsu kopējo misiju. Nu jau esam mēnesi šeit un strādājam organizācijā, kas aizstāv bērnu tiesību ievērošanu Sumatras salā.

Mazliet par pašu organizāciju un tās darbu: KKSP ir bērnu tiesību organizācija, kas Ziemeļsumatrā darbojas jau 25 gadus. To 1987.gadā aizsāka pāris studenti, kuri pretojās Indonēzijas diktatora Suharto režīmam. Viņi devās uz Medanas nabadzīgo rajonu, kas izvietots upes krastos, un paši pēc savas iniciatīvas izveidoja bērnudārzu nabadzīgākajām Medanas ģimeņu atvasēm. Aktīvisti lielākoties bija socioloģijas, politikas, antropoloģijas un filozofijas studenti, kurus neapmierināja pastāvošais režīms un ekonomiskā situācija valstī. Saprotot, ka kritiskā domāšana jāmāca jau no bērna kājas, nolēma brīvo laiku veltīt ielu bērniem. Viņi sastādīja grafiku, sadalot dienas, kad strādās ar bērniem. Par kabatas naudu sapirka zīmuļus, papīru un turpat pagalmiņos vadīja bērnu dārzu, kur caur rotaļām, diskusijām mācīja pastāvīgu domāšanu un pirmsskolas izglītības pamatus. Viņi apzinājās, ka lielākā daļa bērnu nespēs apmaksāt mācības skolā, tādēļ centās rast iespēju iemācīt pamatprasmes un piesaistīt līdzekļus tālākai izglītībai.

1993.gadā brīvprātīgo studentu pulks pieauga tik liels, ka viņi nodibināja organizāciju KKSP, kas, piesaistot starptautisku finansējumu, darbojas opozīcijā režīmam. 1998. gadā, kad Suhartu režīms krīt, organizācija kļūst par pilntiesīgu nevalstisko organizāciju, kura panāk to, ka vietējā valdība atzīst – reģionā ir nopietnas problēmas ANO bērnu tiesību konvencijas ievērošanā. Tūrisma attīstība veicina bērnu tirdzniecību, savukārt nabadzība – bērnu nelegālu nodarbinātību un izglītības trūkumu.

2006.gadā, traģiskajā Āzijas cunami cieta arī Indonēzijas piekraste, KKSP divu gadu garumā nodrošināja seku likvidāciju Ačes apgabalā (pāris stundu brauciens no Medanas). Tagad viņi tur izveidojuši rehabilitācijas centrus bērniem ar pēc traumu problēmām.

KKSP centrālais birojs atrodas Medanā, te darba dienās strādājam arī mēs. Tā kā KKSP nav finansējuma no vietējās valdības, tad gandrīz visi strādā brīvprātīgi. Birojs atrodas ārpus pilsētas centra (mūsu Mārupē). Te ik dienu satiekam jauniešus, kas te dzīvojas, komponē mūziku, palīdz biroja darbiniekiem un pat nakšņo šeit. Organizācijas valdē 3 no 5 ir tie paši studenti, kas aizsāka šo kustību, bet kuri jau paši šobrīd audzina savus bērnus un konsultē jaunāko paaudzi. Tā kā resursi ir ierobežoti , viņi cenšas attīstīt brīvprātīgo kustību, sadalot aktīvistus 3 paaudzēs. Vecākie ir 18-… veci, vidējā paaudze ir 8 – 14. g.v. un jaunākā paaudze – līdz 8 gadi. Šo struktūru viņi cenšas attīstīt ari ārpus Medanas, mazajos lauku ciematiņos, kas atrodas pāris stundu braucienā no pilsētas.

Ikdienā strādājam arī ar ielu bērniem, iepazīstamies, runājam par to, ka kopīgi veidosim filmu par viņiem, izzinām viņu dzīves stāstus. Divas reizes nedēļā apgūstam indonēziešu valodu, salīdzinoši viegla, ceram, ka drīz jau varēsim ar bērniem runāt viņu dzimtajā valodā.

Starp citu, filma par bērniem tiks uzņemta arī Liepājā, kur šobrīd kā brīvprātīgā Liepājas JV strādā spāniete Ana. Ja ir iespēja, noteikti iepazīstieties ar viņu, ļoti jauka un dzīvespriecīga jauniete.

Lai vēstule nebūtu pārāk gara, šeit liksim punktu, taču drīz gaidiet kādu video no mums!

Eva Ikstena Strapcāne un Jānis Strapcāns

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vēstule no Indonēzijas

Kategorijas