Jānis Vanags: Kādēļ turēt brūces vaļējas?

2013. gada 13. maijs 12:09

1134

Jānis Vanags: Kādēļ turēt brūces vaļējas?

Ziņa "Kursas Laikā" par to, ka "Aizputes draudze statusu nemainīs" atsauca atmiņā notikumus deviņdesmito gadu sākumā, kad dažas Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas draudzes Aizputē un apkārtnē nonāca autonomā statusā.

Vienkārši sakot – atšķēlās. Nebija tā, ka pagājušajos divdesmit gados mēs ar mācītāju Sproģi nebūtu tikušies. Pārrunājām šo stāvokli ne reizi vien. Viņš teica: "Pašam man būtu grūti kaut ko mainīt, bet draudzes ļaudis pat īsti nezina, ka nepieder luterāņu baznīcai. Kad es aiziešu, tad jau viņas atgriezīsies baznīcas kopībā." Mēs paļāvāmies uz viņa vārdu un šos jautājumus nekustinājām. Nu viņa vēlējums tomēr netiek ņemts vērā.

Varbūt autonomija skan cildeni, taču pa īstam to saprast palīdzēs Mela Gibsona filma "Kristus ciešanas". To skatoties, cilvēki brīžiem aizsedza acis, ģība, daži pat no pārdzīvojumiem nomira. Tik nepanesama viņiem likās Kristus ķermeņa saplosīšana. Bībele māca, ka pēc atgriešanās debesīs Kristus par savu ķermeni zemes virsū atstāja Baznīcu. Apustulis Pāvils par to rakstīja daudzkārt, piemēram:

"Jūs (baznīca) esat Kristus ķermenis un katrs par sevi tā locekļi. Ir daudzi locekļi un – viens ķermenis. Acs nevar sacīt rokai: tu man neesi vajadzīga, – vai arī galva kājām: man jūs neesat vajadzīgas." (1. Vēstule korintiešiem, 12. nodaļa).

Baznīcas šķelšana Jēzum ir tikpat mokoša un nepanesama, kā viņa muguras pātagošana. Lasot par lēmumu turpināt nošķirtību, aizputniekiem vajadzētu justies tāpat, kā skatoties Kristus kronēšanā ar ērkšķiem un krustā sišanā. Kristus ķermenis paliek ievainots. Kad 11. gadsimtā baznīca sadalījās austrumu pareizticībā un rietumu katolicismā, vai 16. gadsimta reformācijas gaitā rietumu baznīca sadalījās Romas katoļu un protestantu baznīcās, tam vismaz pamatā bija nopietni teoloģiski jautājumi. Arī lielā politika – valstu, imperatoru un firstu intereses. Kāds iemesls bija Aizputes draudzei atšķelties no savas baznīcas? Divu vīru nesaskaņas. Arhibīskaps Kārlis Gailītis un mācītājs Sigurds Sproģis neatrada cita risinājuma savām domstarpībām, kā iet katram savu ceļu. Diemžēl līdzi paņemot veselas draudzes un no Kristus miesas nogriežot veselu pilsētu. Nu abi cienījamie vīri stāv Dieva priekšā. Domāju, ka tur viņi šo savas dzīves epizodi uzlūko ar nožēlu. Bet ko viņu nesaskaņas nozīmē mums, kas vēl šai zemē dzīvojam? Kādi mums ir iemesli turpināt sašķeltību un Kristus brūces turēt vaļējas? Mācītāja zaudējums atnes nedrošību un balsot par esošā stāvokļa saglabāšanu var šķist drošāk. Draudzes ļaudīm droši vien tika teikti kādi iemesli, lai attaisnotu autonomo stāvokli. Divdesmit gados tie varētu būt stipri iecementējušies. Mēģinu to saprast un respektēt. Tomēr gribu dalīties pārdomās, kā spriestu es, ja man būtu jāpieņem līdzīgs lēmums.

Zars vāzē varbūt izskatās tāpat kā tas, kurš pie koka, taču atrodas pilnīgi citā stāvoklī. Tas ir nogriezts no stumbra un pat no zemes. Tam nepieplūst sulas no saknēm. Baznīcā kā organismā pastāvīgi notiek asinsrite. Ņemsim par piemēru kaut vai mācītājus. Mūsu baznīcā mācītāji ik mēnesi satiekas iecirkņu konventos, noklausās lekcijas un dalās savos atklājumos un atziņās. Notiek mācītāju konferences, kurās bieži piedalās viesi no visas pasaules. Pajājušajā mēnesī bija vācu luterāņu profesors, Strasburgas ekumeniskā institūta direktors Teodors Dīters. Par viņa līmeni liecina tas, ka ar līdzīgu lekciju viņu pie sevis aicināja pāvests Benedikts un viņa tuvākie līdzstrādnieki. Pirms tam bija viesis no vācijas ar referātu par iesvētību teoloģisko nozīmi. Pagājušajā gadā viesojās Pasaules luterāņu federācijas ģenerālsekretārs. Vēl pirms tam mācītāji savā starpā apsprieda, kā bērnus sagatavot iesvētei un svētā vakarēdiena sakramentam. Katru vasaru daudzi mācītāji piedalās tālākizglītības programmās Lutera akadēmijā, Pastorālās vadības institūtā, teoloģijas nometnēs u.c. Šīs rindas es rakstu Mazirbē, kur kopā ar Liepājas bīskapu Pāvilu Brūveru vadām Valmieras iecirkņa mācītājus cauri desmit dienu ilgā lūgšanām un Bībeles apcerēm. Mācītāji te iegūst ļoti dzīvu Dieva piedzīvojumu un padziļina attiecības ar Kristu. Savās draudzēs viņi varēs kalpot jaunu, aizrautīgu elpu. Bet es jūtos svētīts un stiprināts garīgās sarunās, kurās varu viņus tuvāk iepazīt un pilnīgāk iemīļot. Tas ir daudz labāk, daudz kristīgāk, nekā dzīvot atšķirtībā. Bija skumji lasīt, ka Aizputes draudze no tā visa atsakās autonomijas dēļ. Kas tā vispār tāda?

Kādēļ kopība starp mācītājiem un bīskapiem ir tik svarīga? Kādēļ savstarpēji jāasina savas prasmes? Mācītājam cilvēki uzticas visdārgākajā – dvēseles dzīvē un izglābšanā. Man jānodreb, iedomājoties, ka šajā atbildībā es būtu pamests viens, bez baznīcas un bez pleca sajūtas. Kādam ģēnijam, kādam gudrajam, kādam gara milzim man būtu jābūt, lai svētdienu no svētdienas, gadu no gada mēģinātu kaut ko izspiest tikai no sevis! Lai neizsīktu un nesāktu iet uz riņķi kā veca plate. Es neesmu tāds ģēnijs. Var jau teikt, ka jāsmeļ tieši no Dieva, taču Dievs to tā nav gribējis. Grūti pat uzskaitīt visas Rakstu vietas, kur Dievs mudina turēties kopā, nest citam cita nastas, kopt sadraudzību.

Runa nav tikai par mācītājiem. Arī draudzes un draudžu locekļi satiekas Baznīcas dienās, diecēžu dienās un kopīgos svētkos. Tās apmeklē cita citu, pienes kopībai savas zināšanas un dalās pieredzē, kā padarīt draudzes dzīvi ineresantāku un kā labāk kalpot savai pilsētai. Draudžu locekļiem notiek rekolekcijas, nometnes, izglītības programmas. Piemēram, Via de Cristo – brīnišķīga pieredze, kas veido dzīvus, dedzīgus kristiešus un ko no mums mācīties brauc pat zviedri. Šobrīd veidojam jaunu dziesmu grāmatu, kas būs kaut kas ļoti labs. Visbeidzot, draudžu pārstāvji piedalās kopējā Sinodē, lemjot par baznīcas un luteriskās liecības nākotni Latvijā. „Asinsrite“ sniedzas arī pāri robežām – Latvijas luteriskā baznīca pieder Pasaules luterāņu federācijai, Eiropas baznīcu konferencei un Pasaules baznīcu padomei. Mums ir pieejama kristiešu pieredze un atbalsts visā pasaulē. Tas viss varētu piederēt arī Aizputei. Kāds ieguvums, sevi izolējot? Kopībai ir īpašas Dieva svētības. Plūmju koks paliek neauglīgs, ja to neapputeksnē no cita koka. Līdzīgi arī baznīcā. Nogriezts zars vāzē var uzziedēt, taču tas nenesīs tādus augļus kā augošs koks.

Iespējams, ka 25 draudzes locekļi, kas balsoja par autonomijas turpināšanu, ir apmierināti ar dzīvi savā draudzē un vēlas nosargāt ierasto vidi. Viņus var saprast. Taču vai ir padomāts arī par pilsētu? Aizputē ir dažādu konfesiju baznīcas. Kad aizputnieki dodas uz katoļu dievnamu, viņi nonāk katoļu baznīcā. Kad iet uz baptistu dievnamu, tad nonāk baptistu baznīcā. Bet, kad aiziet uz ēku, ko vēsturiskās atmiņas dēļ sauc par luterāņu dievnamu, viņi nenonāk luterāņu baznīcā, bet pie norobežotas domu biedru grupas. Tur it kā notiek kristības, iesvētības un laulības, taču Aizputē iesvētītos nevienā citā draudzē neatzīst par iesvētītiem luterāņiem. Iesvētība nozīmē uzņemšanu luteriskajā baznīcā, bet autonoma kopa to nevar veikt. Aizputē iesvētītie nevarēs salaulāties vai kristīt bērnus citās Latvijas baznīcās, bet Aizputes baznīcā svētītās laulības neatzīst valsts. Pat bērnu kristības jautājums ir neskaidrs. Agrīnajā baznīcā uzskatīja, ka cilvēku derīgi var nokristīt tikai baznīcā nevis shizmatiskā grupā. Tādēļ bērniem ar kristāmzīmi no Aizputes draudzes nākotne ir neskaidra. Ne visur viņus atzīs par īsti kristītiem. Katrs luterānis, aizbraucot dzīvot uz Angliju vai Īriju, var legāli piedalīties vietējās luterāņu draudzes dzīvē, bet ja tādas nav, tad arī anglikāņu, jo mums ar šīm baznīcām ir vienošanās par sadarbību. Uz aizputniekiem tas neattiecas, jo viņi nav baznīca bet autonoma kopa.

Lielākas problēmas un sīkākas ķibeles varētu uzskaitīt vēl. Taču galvenais jautājums man šķiet tāds: Aizputē ir 5000 iedzīvotāju. Cik pareizi ir, ka 25 cilvēki, iegūstot tikai 11 balsu pārsvaru nolemj, ka Aizputē nebūs luterāņu baznīcas? Vai šie cienījamie ļaudis tiešām vēlējās to nodarīt savai pilsētai un saviem līdzpilsoņiem? Vai tādam galam tika celts un septiņiem gadsimtiem cauri glabāts staltais nams pakalnā, Tebras krastā? Vai aizputnieki ir ar mieru, ka viņus tā apdala?

Tādas, lūk, manas domas. Negribu tās uzspiest, tikai aicinu jautāt Dievam un ar mierīgu prātu padomāt par to, ko teicu. No pieredzes zinu, cik daudz vajag sarunu, lūgšanu un apdomas, lai pieņemtu gudru un garīgi pareizu lēmumu. Baidos, vai tikai draudzes locekļi, paužot savu nostāju, bija to apdomājuši no visām pusēm. Es nerunāju savtīgi. Latvijas luteriskajai baznīcai tas nav nāvējošs sitiens. Mums ir vēl gandrīz trīs simti draudžu. Ir gan bēdīgi uz to noskatīties. Taču vislielākā zaudētāja no autonomijas balsojuma ir Aizputes pilsēta un tās iedzīvotāji. Ceru, ka šis lēmums nav akmenī iecirsts uz mūžīgiem laikiem. Lai jums miers un Dieva svētība!

Jānis Vanags,
Rīgas arhibīskaps, LELB

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Jānis Vanags: Kādēļ turēt brūces vaļējas?

Kategorijas