Šodien Miķeļdiena

2011. gada 29. septembris 08:08

1327

Miķeļi ir ziemas sākuma svētki, ko svin 29. septembrī. Šī diena pazīstama kā baznīcas svētku diena par godu virseņģelim Miķelim. (Vārds Miķelis ir radies no vārda Mihaels, kas nozīmē 'dievam līdzīgs'.) Tomēr daudzām tautām, tāpat kā latviešiem, šie svētki tiek svinēti ar citu nozīmi. Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības - pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību.

Jumis ir latviešu druvu dievība. Pēc K.Karuļa etimoloģijas vārdnīcas, Jumis sākotnēji nozīmējis 'sasietais, saistītais'. Ar jumi saistītās latviešu etniskās tradīcijas sakņojas indoeiropiešu mītā par dievišķajiem dvīņiem. Par Jumi sauc arī divus kopā saaugušus augļus, riekstus, ziedus, divas vārpas uz viena salma. Šāda reāli pastāvoša parādība tautas uzskatos izveidoja priekšstatu kā par auglības, labklājības simbolu. Par Jumi - laimes nesēju ir daudz ticējumu.

Jumis kā druvu auglības veicinātājs ir bijis izplatīts plašākā apgabalā nekā lopkopju patroni, kas galvenokārt centrējās Vidzemes augstienē. Lielākā daļa no Jumja dziesmām pierakstītas Zemgales līdzenumā, nedaudz mazāk - Vidzemes vidienē. Kurzemē Jumis tikpat kā nav bijis pazīstams.

Raksturīgākā appļāvību tradīcija ir Jumja ņemšana, kas ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt Jumja labvēlību arī nākamajā gadā.

Kad pļauja tuvojās uz beigām, kopā sanāca liels ļaužu pulks ar barvedi, kas varēja būt gan saimniece, gan dūšīgākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā. Neiztrūkstošs atribūts bija barvedes stebere (falla imitācija). Jumja ņemšanai ir divi visbiežāk sastopamie paņēmieni. Senākais, kas sastopams arī pie citām Eiropas tautām, ir šāds: tika atstāts neliels labības kūlītis, kurā bija paslēpies Jumis. To sasēja mezglā, nolieca pie zemes un uzlika virsū akmeni. Ticēja, ka tādējādi Jumis pārziemos tīrumā un nākamajā gadā dos laukiem svētību. Jaunāks paņēmiens ir pļaujas laikā savākto Jumīšu (t.i. uz viena stiebra divu saaugušu vārpu) savākšana un iepīšana vainagā. Tika darināta arī josta, bet tā vairāk bija izplatīta Latgalē. Vainagu Jumja saņēmēja parasti nesa mājās un lika galvā saimniecei, bet jostu sēja ap vidu saimniekam. Ticējumos atrodami daudzi apraksti par Jumja ņemšanu.

Pēc seno latviešu domām Jumītis dzīvoja tikai labībā, un tam saimniekam, kura labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija jāpamet arvien drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķina, tad Jumītis bija sasirdīts un viņš vairs neatgriezās. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no kā, domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Sāka rakt zemi, pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kuri parādījās pie rakšanas, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim, ja bija otrādi, tad citu gadu daži darbinieki pietrūka. Jeb arī visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kura strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja, ja bija sieviete, un ja bija vīrietis, tad tas nomira. Labāk teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra savādāka priekšmeta latvietis kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, atradās akmens, rupucis, zaķēns, visur mūsu senči redzēja Dieva pirkstu! Pļāvējam bija jānovij vaiņagi no pļaujamās labības, Jumja ņemot. (LTT: A. Skuja, Mālupe.)

Miķeļi tiek saukti arī par Mīklāli, Mīkaļiem, Miķeļdienu, Miķēļdienu, Miķeļa dienu un Mīķeļa dienu. Miķeļi iekrīt visbagātākajā laikā, tādēļ galds šai dienā ir ēdienu pārpilns. Uz galda noteikti vajadzēja būt gaļai, tāpēc kāva aunu, āzi vai visbiežāk sivēnu, kas tika barots īpaši šai dienai un saukts par Miķelīti.

Agrāk Miķēļos esot ēduši gaļu un citus labus ēdienus. Vakarā ēdot esot dziedājuši tādu dziesmu:

Ar Miķeļdienu sākas veļu laiks. Jau no 17.gadsimta tiek pieminēti īpaši Miķeļdienas ziedojumi. Tiek norādīts, ka Miķeļa dienā zemnieki noteiktās dienās ziedo vasku, sviestu, maizi, sieru, gaļu, vilnu, naudu, ko pēc tam paņem nabagi. Ziedojumi minēti arī jaunāko laiku ziņās. Daļa no tiem pieder pie veļu mielasta, bet pārējie ir ziedojumi mājas garam. Miķeļdienā, līdzīgi kā Jurģos, atkārtojas gaiļa upurēšana un staļļa durvju smērēšana ar asinīm.

Pēc Latvijas izglītības informācijas sistēmas informācijas.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Šodien Miķeļdiena

Kategorijas