Divdesmit piekto martu atceroties

2011. gada 28. marts 18:05

715

Ar atceres brīdi pie tēlnieka Viļņa Titāna veidotā akmens visu laiku pretvaru cīņas bojā gājušo cīravnieku piemiņai 25.marta pēcpusdienā aizsākās Represēto dienai veltītais pasākums Cīravā.

Cīravas ļaudis uzrunāja Aizputes novada domes priekšsēdētājs Aivars Šilis un Cīravas pagasta pārvaldes vadītājs Artis Čanders. Dziedāja Cīravas kultūras nama senioru sieviešu ansamblis, represētā Mairīte Alfuse lasīja dzejas vārsmas, tika nosaukti to 22 represijās cietušu cīravnieku vārdi, kuri pašreiz dzīvo mūsu pagastā ( 1949. gadā no Cīravas tika izsūtīti 67, bet no Dzērves pagasta 71 iedzīvotājs). Ar klusuma brīdi tika godināti no Sibīrijas ceļiem mājup nepārnākušie, pie akmens sagūla ziedi, tika iedegtas piemiņas svecītes.

Pasākuma otrā daļa notika Cīravas pagasta pārvaldes zālē, kur represētajiem bija iespēja tikties ar Liepājas mākslinieci- gleznotāju Benitu Bitāni, kuras darbu izstāde „Krustcelēs” jau ilgāku laiku skatāma Cīravā. Māksliniece dalījās atmiņās par savām izjūtām, kad tapuši darbi, kas veltīti Sibīrijas izsūtījuma laikam un 1991. gada barikāžu dienu notikumiem.

Pasākums tika kuplināts ar mūsu dižā novadnieka – publicista un dzejnieka Olafa Gūtmaņa dzeju, kurš Sibīrijas trimdas ceļus izbaudījis līdz dvēseles dziļumiem. Pasākuma dalībnieku atceres mirkļus spilgtākus darīja čellista Nila Gioževska izcilā spēle, bet bibliotēkas darbinieku sarūpētās izstādes materiālos varēja skatīt PSRS kartē sarkaniem dzīpariem iezīmētos izsūtījuma ceļus tālu Sibīrijā, iepazīties ar nesen bibliotēkas fonā nonākušajām grāmatām ar izsūtīto sarakstiem un vēsturiskajām liecībām, skatīt kopīgo atceres pasākumu fotogrāfijas. Ar ziedu pušķi un labas veselības vēlējumiem tika sveikta represētā Skaidīte Prāmalte, kura šogad 21. martā svinēja savas dzīves 80. dzimšanas dienu.

Ir pagājuši 62 gadi- ilgs laiks, bet viss pieredzētais šiem ļaudīm ir atstājis dziļas un neaizdzēšamas retas. Prāmaltes kundze atminas, ka astoņpadsmitgadīga meitene atstājusi Latviju un savu skaistāko jaunības laiku atdevusi Sibīrijai. Austras Siljēkabas acīs saskrien asaras, atceroties, ka toreiz- sešos no rīta, šķērsojot robežu pie Zilupes, saspiesti lopu vagonos, visi dziedāja „Dievs svētī, Latviju…” Viņu sāpes ir dzīvas: par izpostītajām dzīvēm, par zudušajiem tuviniekiem, par kaut kur Sibīrijas plašumos izkaisītajām kapu vietām. Atvadoties, represētā Vija Freimane, kuras tuvinieki un draugi gājuši bojā Sibīrijā, ziedoja naudas summu Cīravas kapsētas rododendru dārzam ar lūgumu, iestādīt trīs skaistās klinšu rozes viņas mīļo cilvēku piemiņai.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Divdesmit piekto martu atceroties

Kategorijas