Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

"Dzīvespriekam" māja / Aijas mazā paradīze

Dzīvespriekam

2010. gada 17. oktobris 12:15

1193
"Dzīvespriekam" māja / Aijas mazā paradīze

Staigāt augu vasaru basām kājām. Pamosties, kad istabas stikla sienā iezaigojas pirmie saules stari. Atvērt durvis un, lievenī stāvot, raudzīties uz gaismas apmirdzētajiem labības laukiem. Audzēt ziedus un košumkrūmus, ik rudeni un pavasari tos aprūpējot kā mazus bērnus. Tāda ir Aijas Priedolas māju izjūta. Savu dzīves telpu Aija veido tikai sev un saviem mīļajiem, nevis glancētu žurnālu lappusēm.

Bauskas novadā netālu no Gailīšu pagasta centra Aijai Priedolai pieder neliels namiņš ar piecām istabām un plašs dārzs. Varbūt teritorija nemaz nav tik iespaidīga, jo nepārredzama tāluma ilūziju rada lēzenais reljefs. Austrumu pusē labības tīrumi sniedzas līdz apvārsnim, kur zilganā dūmakā vīd koku silueti. Tā ir upes piekraste, bet viņā malā – maģistrāle A 7.

Mākslinieka mantojums
Rāmo, majestātisko ainavu ik rītu Aija vēro pa guļamistabas stikla durvīm. Saltupu īpašniece varētu būt vislabākā eksperte, kurai uzdot jautājumu: «Ar ko atšķiras ērts dzīvoklis lauku ciema daudzstāvu namā no savas mājas?» «Brīvība un prieks» – Aija bez kavēšanās nosauks savus ieguvumus.

Pirms pieciem gadiem viņa nopirka necilu saimniecības ēku, kas ilgus gadus bija dzīvošanai nedaudz pielāgots mākslinieka Jura Nesenberga mājoklis. Īpašniece stāsta: «Juris Nesenbergs pārvietojās ratiņkrēslā. Viņš nevarēja, pat gribēdams, kopt dārzu, taču, spītējot situācijai, iegādājās dažādus reti sastopamus augus un kociņus, jo viņa interese par dzīvi bija tikpat nevaldāma kā jaunībā. Protams, viņš spēja tos iedēstīt tikai namiņa tuvumā, bet dārza pārējā veģetācija auga savā vaļā. Esmu saglabājusi mākslinieka stādītos augļu kokus un dažus eksotiskus augus. Taču dārzu nācās pilnīgi pārveidot.»

Zināšanas vienmēr noder
Radošajai un dzirkstīgajai sievietei ir gluži «piezemēta» profesija. Lauksaimniecības universitātē izmācījusies par melioratori, bet savā specialitātē ne dienu nestrādājusi, viņa ir nekustamo īpašumu speciāliste vietējā lauksaimniecības uzņēmumā. Tomēr Aija ieminas, ka zināšanas meliorācijā pēc daudziem gadiem lieti noderējušas sava īpašuma iekārtošanā.

Pēc pirkuma līguma noslēgšanas viņa  iestājās ainavu arhitektes Gundegas Lināres kursos un kļuva par vienu no uzcītīgākajām skolniecēm. «Manas prasmes, gadiem ilgi apčubinot savu mazdārziņu, nederēja citam mērogam un vīzijai radīt vidi, kurā pati, bērni, mazbērni un draugi justos harmoniski. Man gribējās to izdarīt tik labi, lai neviens pat nedomātu par skaistuma radīšanai veltītām pūlēm,» Aija ir atklāta.

Bez dīķa un ūdensrozēm
Ainavu arhitektūras kursus beidzot, katram vajadzēja izstrādāt nopietnu noslēguma darbu. «Uzdevums šķita aizraujošs, jo skaidri zināju, ko gribu, ko darīšu vispirms, ko – vēlāk, turklāt īpašums bija reāls, nevis abstrakts. Katru skolotājas ieteikumu analizēju un apsvēru, vai man tas derēs. Padomus – pat vislabākos – nevajadzētu spontāni īstenot, jo tie nemēdz būt vienlīdz noderīgi visiem. Saltupu dārza rekonstrukcijas projektā neparko negribēju iekļaut mākslīgo dīķi. Te lieti noderēja manas zināšanas meliorācijas teorijā. Ja visapkārt ir drenēti tīrumi, nevajag ļauties vilinājumam rakt dīķus. Nekas labs tur nebūs – tikai peļķīte ar stāvošu ūdeni! Ūdeņu problēmu atrisināju citādi. Upe, kurā peldēties, atrodas nepilna kilometra attālumā, bet ikdienai nopirku vislielākā diametra piepūšamo plastmasas baseiniņu, ko diezgan korekti paslēpu starp kokiem un vīteņaugiem dārza saimniecības zonā un dažu metru attālumā no guļamistabas. Viena plastmasas ūdens tvertne nebūt nedisonē ar manu visnotaļ ekoloģisko dzīvesveidu,» Aijas argumenti ir ļoti strikti.

Pūce pārvēršas par cīruli
Saimniecības ēku vajadzēja rekonstruēt, uzbūvējot arī mansarda stāvu, kur pašlaik dzīvo īpašnieces pieaugušie dēli Mārtiņš un Kaspars. Ēkas kopējā platība ir 120 kvadrātmetru. No galvenās ieejas, kas atrodas namiņa rietumu pusē, caur verandu var nokļūt daudzfunkcionālā zonā. Ikdienā tas ir ēdamistabas un virtuves apvienojums, bet viesībās telpā tiek ienests liels ovāls galds. Aija ir racionāli atrisinājusi higiēnas un saimniecības telpu konfigurāciju. No ēdamistabas var nokļūt nelielā vannasistabā, tālāk – pirtiņā, bet, atverot nākamās durvis, – garāžā. «Ziemā šo satiksmes plūsmu es noslēdzu, bet vasarā ir ļoti ērti. Pēc pirts procedūras ikviens var paņemt divriteni, izbraukt kādu loku. No pirts, netraucējot pārējos, iespējams aiziet uz āra baseinu. No ēdamistabas zonas varu nokļūt savā guļamistabā vai arī, apejot māju, izmantot otru ieeju. Ēka ir tik miniatūra, ka citas iespējas manas guļamistabas ierīkošanai nebija. Taču jūtos laimīga. Šajā vietiņā no «pūces» pārtapu par «cīruli». Kas var būt skaistāks, kā guļot vērot mākoņus, puķes un tālus horizontus? No rīta atveru ārdurvis un nojumē uz lievenīša dzeru kafiju,» Aija atklāj privātmājas priekšrocības.

Jautrais dzīvžogs
Priedolu ģimenes dārzs nesastindzina ciemiņus ar pārmērīgu perfekcionismu. Protams, viss ir ļoti kārtīgs, bet nekas neierobežo brīvības izjūtu. Iespējams, to veicina Aijas novitāte – jautrais dzīvžogs. Ideju viņa ir pārņēmusi no ainavu arhitektes G.Lināres. Vienā rindā pa posmam var stādīt jasmīnus, plūškokus, spirejas, maijrozītes un citus krūmus. Tie gan ir jākopj, jāapgriež, ievērojot noteiktu augstuma standartu, bet darbs atalgo ar skaistumu – atšķirīgo augu dzīvžogs no agra pavasara līdz vēlam rudenim ir pievilcīgs.

Domājot par nepārtrauktu mainīgumu, Aija veidojusi arī puķu un krūmu kolekcijas. Dēsti ir izrakti kādreizējā ģimenes dārziņā, draugu dāvāti, daži spontāni nopirkti, bet Aijas dārza paradīzē uzmanības trūkuma dēļ neviens nav iznīcis. Nu pašai jābrīnās, ka dienvidzemju kaprīzā skaistule arālija aug griezdamās kā pie Vidusjūras.

Kategorijas

Kategorijas