Rekurzeme.lv ARHĪVS

Logo

"Dzīvespriekam" intervija / Skolotāja misija – dot gaismu

Dzīvespriekam

2010. gada 17. oktobris 09:10

464
"Dzīvespriekam" intervija / Skolotāja misija – dot gaismu

Kad Tālis Jaunzemis sāk runāt par humāno pedagoģiju, viņš stāsta aizrautīgi un ilgi. Pieredzes bagātais pedagogs ir pārliecināts – sabiedrību no problēmām var glābt bērnu audzināšana, kas orientēta uz garīgumu. Jo vairāk cilvēku sapratīs, ka lielākā vērtība dzīvē ir garīgums, jo ātrāk iespējama sabiedrības atveseļošanās.

Gandrīz pirms desmit gadiem Cēsu skolotājs Tālis Jaunzemis Rīgā piedalījās seminārā, kuru vadīja psiholoģijas doktors no Krievijas Šalva Amonašvili. Viesa stāstījums par humāno pedagoģiju aizrāva tik ļoti, ka viņš ilgi stāvēja rindā, gaidot privātu audienci, un sarunāja, ka Š.Amonašvili ieradīsies arī Cēsīs. Jau piecus gadus T.Jaunzemis ik janvāri brauc uz Maskavu, kur notiek starptautiskie pedagoģiskie lasījumi humānajā pedagoģijā. Šoruden Smiltenē viņš ar domubiedriem rīkos Baltijas humānās pedagoģijas konferenci.
 
- Kas tad īsti ir humānā pedagoģija? Vai tā ļoti atšķiras no skolās ierastā izglītības procesa?
Humānās pedagoģijas pamatā ir izpratne par to, ka gars un matērija ir vienoti. Galvenā ideja ir humāna un personiska pieeja bērnu audzināšanai. Mums ierastajā izglītības procesā vērojams autoritārisms un garīguma noliegšana. Humānā pedagoģija nav nekas jauns. Tā balstās klasiskajā pedagoģijā, un tās garīgie tēvi ir sava laika pedagoģijas klasiķi, sākot no Romas impērijas laika. Humāns sanskritā nozīmē – meklējošs sevī. Cilvēks meklē saikni ar iekšējo garīgo būtību, dvēseli un Augstāko jeb Dievu. Faktiski šīs pedagoģijas būtība ir dvēseles esamības atzīšana un bērnu dvēseļu audzināšana.

- Ko humānā pedagoģija dod bērniem un skolotājiem?
Skolotājiem – ceļu, bērniem – iespēju. Humānās pedagoģijas likumi pedagogam ir: mīlēt bērnu, saprast viņu un ticēt viņam. Ja pieaugušais tic bērnam un tam, ka viņš kaut ko var, bērnam ir motivācija kaut ko darīt. Balstoties skolotāja ticībā, skolēns attīstītās, iet uz priekšu. Bet, ja skolotājs pasaka savam audzēknim – «tu esi idiots un mūžam tāds paliksi», tas pārvelk svītru bērna nākotnei. Pedagogam šādi izteikumi ir pilnīgi nepieļaujami. Viņam jābūt optimistam, jāciena skolēni, jāpriecājas par viņu panākumiem. Pedagoģijas pamatideja ir ticība bērnam un viņa bezgalīgajām iespējām, kas jāatbalsta un jāvirza tālāk. Ja skolās būs vairāk pedagogu, kas atbalsta šīs idejas, var notikt brīnumu lietas. Ir vēl citi darbības principi, kas skolotājiem jāievēro: vides cilvēciskošana ap bērnu, viņa personības cienīšana un radošā pacietība tās veidošanā. Ja bērns nav paēdis, ja viņu mājās sit, runāšanai par augstām lietām nebūs nekādas jēgas. Šādās situācijās vajadzīgs vairāku institūciju kopīgs darbs, lai ģimenē bērns augtu labvēlības un sapratnes gaisotnē, nevis ļaunuma pilnā, agresīvā vidē. Ir arī svarīgi cienīt bērna viedokli, nevis iepotēt, ka viņš nav nekas, ka viņa viedoklis nav svarīgs. Tā ir liela nelaime. Pēc tam brīnāmies, kāpēc sabiedrībā visi klusē, aizmuguriski tikai kritizē, bet paši neko nedara. Tādu attieksmi jau sākumā esam iedēstījuši savos bērnos.

- Ne velti bieži tiek uzsvērts, ka visa sākums ir ģimene. Par ko vajadzētu domāt vecākiem, audzinot savus bērnus, ja viņi vēlas, lai bērni kļūtu par labiem cilvēkiem?
Vissvarīgākais ir personīgais piemērs. Ir jāsakrīt vārdiem un rīcībai. Ja pieaugušais darīs pretēji paša teiktajam, tad viņa pedagoģijai nebūs rezultāta. Vēl jācenšas saprast bērnu un kopā ar viņu jāmācās arī pašiem. Diemžēl mums nekur nemāca, kā kļūt par labiem vecākiem, bet vajadzētu gan. Stundu sarakstā ir fizika un ģeogrāfija, bet vai mums ir mīlestības, labestības, ģimenes, godīguma vai draudzības stundas? Taču mēs visi, arī pieaugušie, savā iekšējā būtībā vēlamies būt saprasti, novērtēti, mīlēti. Diemžēl  bērniem pietrūkst vecāku laika, mīlestības un sapratnes. Amerikāņu zinātnieki izpētījuši, ka 60 procentu audzināšanā bērnam iedod ģimene, 20 procentu – skola, 20 – citi. Attiecībā uz skolu sabiedrība kļūdaini grib no šiem 20 procentiem prasīt simtprocentīgu atbildību. Taču, kad bērns atnāk uz skolu, viņš kā cilvēks jau lielā mērā ir izveidojies. Ja vecāki var iedot tikai kailo dzīvību, vēl paliek cerība uz skolotāju. Ja bērnam ir iespēja satikt savu Skolotāju ar lielo burtu, viss varbūt būs labi.

- Kādam tad jābūt Skolotājam, lai viņš varētu vēl glābt to, kas glābjams?
Skolotāja baušļi ir ticēt savām pedagoģiskajām spējām un humānās pieejas spēkam. Skolotājam jāpiemīt tādām rakstura īpašībām kā labestībai, atklātībai, patiesumam, uzticībai. Atbilstoši humānās pedagoģijas principiem viņa darba misija izpaužas kā gaismas došana. Šalva Amonašvili ir teicis, ka gaismas avots un uzkrājējs ir cilvēks un gaisma ir viss, kas paceļ cilvēka garīgi harmonisko būtību. Nav nekā briesmīgāka par nelaimīgu, dzīves apdalītu, pesimistisku skolotāju. Ja viņš jūtas kā kājslauķis, tad ko viņš var iemācīt mūsu bērniem? Viņš iedod to, ko domā un kā jūtas pats. Mums vajag optimistiskus, par sevi pārliecinātus bērnus un skolotājus. Diemžēl mūsu valdība ir būtiski samazinājusi pedagogu algu, tā parādot, ka līdz galam neizprot skolotāja nozīmi bērnu – mūsu valsts nākotnes – audzināšanā. Vai esam aizmirsuši, ka vislielāko ekonomisko efektu dod tieši ieguldījums izglītībā?

- Kādu jūs saredzat humānās pedagoģijas lomu mūsdienu izglītības sistēmā?
Manuprāt, tā ir vienīgā alternatīva sabiedrības attīstības problēmām. Mēs esam neapmierināti ar valsts izzagšanu, vardarbību, negodīgumu un citām lietām. Daļa sabiedrības likumus zina, bet tos ignorē, un uzplaukst tiesiskais nihilisms. Domāju, ka cēlonis ir atšķirīgā pieeja vērtību izpratnei. Ja mēs neizdarīsim izvēli par labu bērnu audzināšanai, kas balstīta klasiskajās vērtībās, no morāli ētiskās krīzes izķepuroties būs grūti. Cilvēka mērķim jābūt sevis pilnveidošanai, attīstīšanai, taču mūsdienu sabiedrībā elks ir nauda. Naudu spraust par mērķi ir kļūda, tā var būt tikai līdzeklis mērķu sasniegšanai. Latvijā Šalvas Amonašvili autorseminārus no 2000. gada  jau noklausījušies divi līdz trīs tūkstoši cilvēku. Daļa pedagogu paši atraduši savu ceļu intuitīvi, ar klasiķu palīdzību vai tautas kultūras vērtībās. Man zināmas divas skolas Latvijā, kuras mēģina iet humānās pedagoģijas ceļu, – Liepas un Blīdenes pamatskola. Ceļa sākumā atrodas Matīšu pamatskola. Atsevišķi entuziasti strādā Rīgā, Rēzeknē, Daugavpilī, Liepājā, Jelgavā. Anniņmuižas vidusskolā Rīgā izveidota humānās pedagoģijas laboratorija.

- Kā jūs pats audzinājāt savas trīs meitas? Vai varat teikt, ka bijāt un esat viņām labs tēvs?
Jau gandrīz 30 gadu esmu kopā ar savu mīlestību, sievu Inesi. Mēs kā vecāki augām kopā ar saviem bērniem. Mums visiem ļoti patika kopā doties «ekspotīcijās», kā Vinnijam Pūkam un viņa draugiem, atklāt, ieraudzīt kaut ko jaunu, satikt interesantus cilvēkus un, pirmkārt, tepat Latvijā. Tas, vai esmu labs tēvs, būtu jāprasa meitām. Ar šodienas sapratni varu teikt – varēju būt labāks. Tagad saprotu, ka meitām pietrūka mūsu laika, kaut gan toreiz mums tā nešķita. Taču man arī šodien mūsu lielajiem bērniem ir iespēja dot savu mīlestību un atbalstu. Mīlestība vajadzīga vienmēr. Domāju, ka esam izaudzinājuši labus cilvēkus, un tas ir vērtīgākais, kas mums ir.

Kategorijas

Kategorijas