Dzejas konkursā pateicību saņem astoņgadīgais bārtenieks Elvijs

2010. gada 6. oktobris 11:24

1224

Dzejas konkursā pateicību saņem astoņgadīgais bārtenieks Elvijs

Ir noslēdzies SIA "Zaļā josta" rīkotais dzejas konkurss, informē "Zaļās jostas" pārstāve Laima Jekšiņa. Pateicību par veiksmīgu dalību dzejas konkursā un nozīmīgu ieteikumu sniegšanu vides saudzēšanā 1.-3. klašu grupā saņēmis arī Bārtas pamatskolas 2. klases skolnieks Elvijs Dairis Valdmanis.

Lūk, Elvija dzejolis:

Zaļo jostu apvilksim,
Visus gružus savāksim.
Latvija tīra, skaidra būs,
Iepriecinās visus mūs.

Izvērtējot konkursam "Apvij Latvijai tīru, zaļu jostu" iesūtītos bērnu dzejoļus, "Zaļā josta" secinājusi, ka Latvijas skolēni raizējas par pastāvošajām vides problēmām un vēlas redzēt mūsu valsti tīru un sakoptu. Bērniem nepatīk redzēt piegružotas ceļmalas, sabradātas dabas veltes, atkritumos slīkstošus dzīvniekus un cilvēku bezatbildīgu rīcību, piesārņojot dabu. Tā vietā bērni tīko redzēt zaļu un skaistu vidi, aicina cilvēku doties talkās, šķirot atkritumus, sabārt dabas piegružotājus un visās situācijās rīkoties videi draudzīgi, uzsverot, ka tā rīkojas paši.

Šeit var redzēt apbalvoto sarakstu!

Spilgts piemērs pastāvošajām vides problēmām atklājas vienā no konkursam labāko iesniegto darbu autora Balvu Valsts ģimnāzijas 9.a klases skolēna Eduarda Lipāna dzejolī.

Apvij Latvijai tīru, zaļu jostu!

Pļavas, meži, ezeri –
Tie visi mūsu dārgumi.
Mums pašiem tie ir jāsargā,
Lai nav par tiem mums jābēdā.

Viens nomet pļavā pudeli,
Cits mežā tukšo miskasti,
Un ezerā ar auto brauc,
Un nebēdā par dabu daudz.

Lai mazāk tādu cilvēku,
Kas netur godā tīrību,
Lai varam paši lepoties
Ar mūsu zemes kārtību.

Lai mūsu Latvija kļūtu tīra un sakopta, ir nepieciešams apvienot spēkus un labos darbus vides labā darīt kopā. To saprot un visiem iesaka darīt konkursa laureāte Privātās pamatskolas „Gaismas tilts 97” 2. klases audzēkne Elīna Eglīte, kas konkursam iesūtījusi šādu dzejoli:

Lai Latvija ir tīra zeme,
Mēs visi kopā sanākam.
Un, atkritumus savācot,
Mēs labu darbu paveicam.

Lai Latvija ir zaļa zeme,
Mēs katrs koku iestādām!
Kurš savā mājas dārziņā,
Kurš kaimiņsētiņā.

Kad Latvija būs skaista, tīra, zaļa zeme,
Tās takas lepni mīsim mēs.
Būs dzirdamas gan koku šalkas,
Gan svaigā gaisa jaukā šalts.

Ārkārtīgi bēdīgu atkritumu konteinera stāstu mums izstāstījusi konkursa laureāte Vecpiebalgas vidusskolas 9. klases audzēkne Elīna Bluķe:

Atkritumu konteinera stāsts

Es stāstīšu stāstu ne visai jauku,
Jūs teiksiet, ka atmiņu lādi tik slauku.
Stāsts būs par bērnu kādu
Pagalam neaudzinātu.

Reiz stāvēju uz trotuāra klusa,
Bērns, pētot mani, mulsa:
Tukša pudele tam rokās grieza,
Uz manu pusi viņš to svieda.

Un kāds tam prieks,
Kad pudele pret mani atsitās!
Bet arī tad viņš mierā nelikās,
Līdz sīkās lauskās tā uz ielas lāsoja...

Un tad, ak vai,
Viņš manī roku bāza
Un visas manas mantas ārā gāza,
Un arī manus sānus brāza...

Rīta klusumā jaukā
Tika satīrīts viss vienā traukā.
Nožēlojami, nudien,
Ka tas tā notiek katru dien’.

Konkursa laureāte Gulbenes Bērzu sākumskolas 6.a klases skolniece Nadīna Medne savā dzejolī „Gar ceļu” atainojusi cilvēku pavirši izmest atkritumu ietekmi uz vidi un dzīvo dabu ap mums:

Gar ceļu

Gar ceļu, pa kuru uz mājām es eju
Zied pienenes, bites medu tur vāc.
Mūzikai dārdot, skaļi smejot
No traucoša auto tukšu skārdeni izmet kāds.

Kad putekļi nosēstas grāvmalas zālē,
Es skatos uz pienenēm – bites tur nav
Tik saulītes siltajos, mīļajos staros
Spīdīga skārdene izmesta guļ.

Es eju un cītīgi meklēju biti,
Bet nevaru ieraudzīt viņu nekur.
Tik sasistas pudeles stikla lauskas
No ceļmalas zālītes nejauki lūr.

Nav manas bites puķē nevienā
Pēkšņi tik skumji kļūst man šajā dienā.
Vai tiešām dēļ cilvēku izmestām lietām
Bitēm un puķēm vairs nebūs vietas?

Nu nē, es uzlasu lauskas un skārdenes tukšās
Un aizveru acis, un stāvu, un klausos,
Vai dzirdēšu ziedošā pieneņu pļavā
Bites, kas dūkdamas medu vāc.

Ārkārtīgi interesantu dzejoli iesūtījusi Ogres pamatskolas 5.a klases skolniece Rasa Kristiāna Īvāna, kas mūs iepazīstināja ar daudzu bērnu ikdienu un bērnu sastrādātajām cūcībām:

Dzejolis par daudzu skolēnu ikdienu...

Mazai Emmai garšo viss,
Bet, protams, ne jau pelmenis!
Un arī zupas ne!
Kas tad? Konfektes! Konfektes!

Dod mamma naudu pusdienām,
Ko Emma tērē „koņčiņām”
Un kilo našķu, jā, nudien,
Tai vēderā tiek kadru dien’.

No skolas mājās kātojot,
Ceļš īsāks, koņčas sūkājot.
Un papīrīšu, vai tad ne? –
Ir vieglāk nosviest grāvmalē!

Lai mamma neko nenojauš,
Ir visas pēdas jāizskauž.
Tā konfektes tik ēd un ēd,
Līdz kilo koņču kuņģī sēd.

Kad Emma ienāk istabā,
Sauc mamma ļoti pārsteigta:
„Mīļo meitiņ, vai paties?
Tev deguns plakans sarāvies!

Un aizmugurē, vai tu re –
Tev maza, īsa astīte!
Pagaid, pagaid... Vai tik tu
Nedarīji ko cūcīgu?

Un paskat tur pie vārtiem, re,
Stāv kaimiņš, tam rokā – kulīte!”
Viņš papīrīšus savācis,
Un pašai Emmai atnesis!

„Ja ceļmalā tu mēslosi,
Par sivēnu drīz paliksi!”
Viņš Emmai pamācoši teic,
Un ātri, ātri projām steidz.

JA LATVIJA TEV IR DĀRGA,
TAD SAUDZĒ – NEPIECŪKO TO!!!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzejas konkursā pateicību saņem astoņgadīgais bārtenieks Elvijs

Kategorijas