“Pūķaragā” ierodas trīs izsalkuši vācieši

2010. gada 20. jūlijs 16:01

1128

“Pūķaragā” ierodas trīs izsalkuši vācieši

Neilgi pirms saulrieta Rucavā, Papes kempingā “Pūķarags”, no jūras puses ienāk neparasta, ērmīga paskata ceļotāji, tērpušies melnos, veclaicīgos ancukos ar cilindriskām platmalēm galvā un spieķi rokā.

Pēc atpūtas bāzes “Pūķarags” saimnieka Gundara Vītola iepazīšanās ar savdabīgajiem tūristiem noskaidrojās, ka ceļotāji ir vācieši un ceļo apkārt Baltijas jūrai, pārvietojoties kājām. Pēc iepazīšanās pirmais, ko vācieši vēlējās noskaidrot bija, kur atrodas tuvākais veikals vai ēstuve.

Izsalkušie vācieši neizskatījās priecīgi, saņemot atbildi, ka veikals no Papes “Pūķaraga” atrodas aptuveni 10 km attālumā. Nojaušot viņu sāpi, “Pūķaraga” saimnieks G. Vītols nolēma savdabīgi unikālos vāciešus nogādāt līdz tuvākajai iepirkšanās vietai.

Brauciena laikā šie trīs ērmīgie vācieši – Stefans, Simons, Arne – izstāstīja par sevi un savu ceļošanas veidu. “Mēs pārstāvam senu tradīciju grupu Vācijā, kuras ideja ir piekopt seno amatu prasmi, lai tie netiktu aizmirsti un pazaudēti. Tieši tāpēc mēs esam ģērbušies tā, kā kādreiz ģērbās mūsu amatu brāļi,” stāsta viens no grupas locekļiem.

Otrs grupas dalībnieks piebilst pirmā teiktajam: “Mūsu pārstāvētā organizācija neatrodas ne tikai Vācijā, bet arī gan citās valstīs un
pilsētās, kurās ir vāciski runājošie. Lai kļūtu par šīs organizācijas dalībnieku ir jāiegūst sertificēts zeļļa diploms. Mēs trīs esam galdnieki un namdari.”

Parādot ceļotāju līdzpaņemtās bildes G. Vītolam, atklājās, ka unikālo organizāciju pārstāv ne tikai galdnieki un namdari, bet arī kalēji,
skroderi(šuvēji), kurpnieki un citi 200 un vēl vairāk gadus senu amatu pratēji un ka katra amata pārstāvim savdabīgais tērps atšķiras no pārējo amatu pratēju tērpiem.

“Lai kļūtu par īstenu organizācijas biedru, nepietiek tikai ar zeļļa diplomu,” iesāk trešais ceļotājs, “ir arī jāpārvar pārbaudījumi, ko pašlaik darām mēs. Lai kļūtu par īstenu organizācijas biedru, ir jādodas pasaulē –
jādodas prom no mājām uz trīs gadiem un vienu dienu un, turklāt, bez naudas un tikai ar apģērbu, spieķi un grāmatu (dienasgrāmatu), kurā ceļojuma laikā sastaptie cilvēki drīkst ierakstīt par mums labu vai sliktāku vārdu, datumu un laiku, kad esam komunicējuši, un, ko esam sastrādājuši, grāmata kalpo par pierādījumu organizācijai, ka esam pārvarējuši pārbaudījumu.”

“Šajā laikā mēs nedrīkstam pietuvoties savai dzīves vietai tuvāk par 50 km,” iestarpina Stefans, viens no ceļotājiem, “bet valda arī nerakstīts likums, ka tiem, kuriem ir sieva vai bērni nedrīkst doties ceļojumā.” Uz G. Vītola jautājumu: “Varbūt taisni tāpēc Jūs ceļojat, lai atrastu sievu?” ceļotāji atbildēja, ka viņu mērķis ir apiet apkārt Baltijas jūrai, bet ir bijuši arī gadījumi, kad pēc pārbaudījuma jāiet draugiem kāzas dzert.

Pēc vērienīgās Rucavas veikalu tīrīšanas Stefans no Fȕrth Nȕrnbergas(ceļo jau 2 gadus un 2 mēnešus) stāsta, ka no Lībekas līdz Kaļiņingradai problēmu nav bijis. Sākoties Polijas jūras piekrastei vairs vien ar guļammaisu nav pieticis nakšņošanai zem priedes, jo traucējuši gan knišļi, gan stiprie lieti, tāpēc Polijā iegādājušies telti.

Uz G. Vītola jautājumu: “Kāpēc jūs to darāt?” Simons no Hamburgas apgabala atbildēja, ka viņiem to darīt ir interesanti, jo var savienot gan
mazbudžeta ceļošanu ar darbu, jo vienīgais iztikas avots un reizē ceļošanas mērķis ir piestrādāt par iztikas tiesu pie tiem, ko satiek savā ceļā un kam tas vajadzīgs, lai varētu savu amata mācību, ko
guvuši Vācijā, pasniegt citur un lai gūtu pieredzi, kā šo amatu dara citur – tātad veicināt pieredzes apmaiņu un mācīties vietējo tradicionālo amatu tehnoloģijas.

Stefans(ceļo jau 4 gadus un 4 mēnešus un mājās grasās atgriezties, kad būs apritējuši 5 gadi un 1 diena) norāda, ka viņiem kā likums kļuvis: ja vietēji suņi vairs nerej uz viņiem, tad laiks doties tālāk.

“Vai kāds ir pievienojies ceļojuma laikā?” jautā G. Vītols, intervējot draudzīgos ceļotājus brauciena laikā. “Nē, tā vēl nav gadījies, bet, ja būtu kāds interesents, mums nebūtu nekādu pretenziju,” stāsta Arne(ceļo 3 gadus un 3 mēnešus) no Flensburgas, “ interesanti ir tas, ka ceļojumu organizācijas biedrs drīkst uzsākt tikai tad, kad atrasts organizācijas biedrs, kurš jau gadu ceļo un kurš spēj galvot par tevi – to nosaka mūsu
biedrības kodekss. Ceļot drīkst tikai tie, kuri ir senas profesijas pārstāvji”.

Intervijas beigās no unikālo ceļotāju mutēm izskanēja jautājums: “Vai Jums nav vajadzīgs lēts darbaspēks?” Uz šo jautājumu G. Vītols atbildēja, ka darba spēks būs nepieciešams pēc diviem vai vairākiem mēnešiem, kad realizēsies kempinga mājiņu celtniecības projekts, kurā tiks
uzbūvētas 21 mājiņas. Tas vāciešiem bija pārāk ilgs laiks, lai gaidītu, tomēr faktu viņi komentēja, ka viņi no savas organizācijas var atsaukt ap 200 strādnieku lielu darba spēku un ka projekts būs gatavs pāris dienās - lai tikai uzsvilpjot, jo viņu pārstāvētā organizācija jau ir realizējusi vairākus.

Nākamās dienas pēcpusdienā, kad domu brāļi bija gana atpūtušies un suņu rejas nedzirdēja, Stefans, Simons un Arne devās ceļā apkārt Baltijas jūrai. “Trakajiem patiešām pieder pasaule,” secinās jebkurš, kas sastaps neparastos gājējus. Šie interesantie cilvēki ir pierādījums tam, ka izdzīvot ir iespējams, ja tu proti kādu amatu.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

“Pūķaragā” ierodas trīs izsalkuši vācieši

Kategorijas