Priecīgus un gaišus svētkus!

2012. gada 24. decembris 16:00

1569

Lai Ziemassvētku vakars
Atnāk mierīgs un kluss,
Bet Jaunā gada saule
Zelta graudus katrā dienā sēj!

Plāno rūpīgi
Latvieši izsenis zināmi kā liela ēdāju tauta, un bagātīgi klāts galds allaž bijis neatņemama svētku sastāvdaļa. Tradīcijas un ticējumi vēsta, cik reižu un cik ēdienu jāēd, kam noteikti jābūt galdā, lai bagātība vairotos.

Tuvojoties Ziemassvētku vakaram, ģimenes rūpīgi plāno, ko liks galdā. Lai arī kāda būs katras saimes izvēle, tomēr ir cienasts, bez kā neiztikt Ziemassvētku vakariņās: pupas, zirņi, cepetis un piparkūkas. Svētki gada īsākajā dienā un garākajā naktī saistās ar vēl citām paaudžu paaudzēs mantotām tradīcijām – pirtī iešanu, deviņu ēdienu ēšanu, iešanu budēļos, ķekatās jeb čigānos, bluķa vilkšanu, zīlēšanu un dāvanu pasniegšanu.

Pie galda jādzied
"Pēc visām paražām, Ziemassvētku galdā jāliek 12 ēdieni un jāēd deviņas reizes, lai arī nākamais gads būtu ražīgs un bagātīgs," stāsta folkloras kopas "Atštaukas" vadītāja Ināra Kalnarāja. Laukos galvenais bijis celt galdā to, ko zemnieks sagādājis – pupas, zirņus, dārzeņus. Kad notikušas cūku bēres, asins desas luņķis sataisīts, cūkas šņukurs sagatavots, uzskaita I. Kalnarāja. Viņa arī atgādina, ka senie latvieši nav vien sēdējuši ap galdu un ēduši. "Bija rotaļas, dziesmas, gāja ķekatās. Ēst visi māk, bet dziedāt mūsdienās gan vairs prot tikai retais. Alus kausu nedrīkstēja pacelt bez dziesmas, bet tagad pietiek vien ar "Nu tad!"." Senāk uzēda vien starp visām pārējām nodarbēm – laimes liešanas, bluķa vilkšanas. Tā arī sanāca tās deviņas un vairāk reizes, skaidro folkloras zinātāja. Mūsdienās visi sūdzoties par krīzi un ekonomikas slikto stāvokli, bet iepirkuma rati pilni un galdi svētkos lūst no pārpilnības. "Un tad pēc svētkiem visi sūdzas, ka pārēdušies," smej "Atštauku" vadītāja. Jākustas vairāk, jādzied – svētki nav tikai sēdēšana pie galda, viņa atkārtoti uzsver. Kalnarāju ģimenes Ziemassvētku galdā vienmēr jābūt ugunij, sālim un maizei, kas sola svētību nākamajam gadam. "Neiztiekam, protams, arī bez zirņiem, pupām un cūkas šņukura. Ēd vai neēd to, tā jau ir cita lieta."

Zirņi raudāšanai
Ziemassvētkus senie latvieši svinēja trīs dienas – no 24. decembra līdz 26. decembrim, vēsta folkloras tradīcijas. 24. decembrī bija ķūķa vakars, kad galdā goda vietā likta īpaša graudu biezputra, saukta par ķūķi jeb koču. Graudu ēdieni simbolizēja dzīvības procesu nepārtrauktību un cieņas izrādīšanu senčiem, kuru garu labvēlību šādā veidā svinētāji mēģināja iemantot.

Bez jau pieminētajiem zirņiem, pupām un cūkas šņukura galdā lika arī putraimu desas, vistas cepeti, štovētus kāpostus, sautētus kāļus un burkānus, krāsnī ceptus kartupeļus, pīrāgus un apaļus raušus, kas simbolizēja sauli. Tradicionālais Ziemassvētku dzēriens bija medalus, ko mūsdienās vairs nevar redzēt uz svētku galda.
Vēl folkloras bagātību krātuves vēsta, ka pēc ēšanas nedrīkstēja pirkstus nolaizīt, lai bagātība pieturētos arī nākamajā gadā. Interesanti ir ticējumi, kas saistīti ar ēdieniem. Ja apēdīsi vienu zirni, raudāsi vienu dienu. Apēd vienu pupu, briedīsi vienu dienu. Bet abi pākšaugi jānoēd Ziemassvētku vakarā, lai nākamajā gadā tomēr nebūtu jāraud. Šņukura ēšana liecina par to, ka būs liela rakstīšana. Bet apaļi plāceņi jāēd tiem, kas grib nākamajā gadā daudz saulainu dienu. Galdu nedrīkstēja novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā un pie mielošanās tiktu arī veļi.

Vadās pēc emocijām
Ziemassvētku tradīcijas savā ģimenē atdzīvina arī biedrības "Cerību krāsa" vadītāja Ausma Dzintare. "Vairāk gan daru pēc izjūtām un tā brīža emocijām," viņa teic. Arī šogad jau tiek plānots, kā sagaidīt "Galdnieku" sētā mazbērnus. Laika apstākļos, kādi ir šoziem, būtu grēks sēdēt mājās pie galda. "Noteikti laukā sagaidīsim Ziemassvētkus pie dārzā izaudzētās lielās egles," pārliecināta A. Dzintare. Sētā smaržos pēc štovētiem kāpostiem un ceptām desiņām. Visa ģimene parasti iesaistās svētku galda klāšanā, uz tā ir tradicionālie zirņi, pupas, kāposti, piparkūkas un citi gardumi. A. Dzintare ģimenē ievērotās Ziemassvētku tradīcijas pamato ar pieredzi, kas nāk katram līdzi no bērnības. "Galdniekos" svētki vienmēr bijuši piezemēti, jauki un klusā gaisotnē aizvadīti, tāpēc bluķa vilkšana un ķekatās iešana izpaliek, lai gan sievietei ļoti patīk, kā citi atdzīvina šīs senās tradīcijas. Dzintaru saime iecienījusi laimes liešanu un pirmajā tosta glāzē tiek lietas pašu spiestās dabīgās sulas. "Tad var vēlēt laimi, pieminēt aizgājējus un pārcilāt jaukās, mīļās atmiņas," klāsta A. Dzintare, uzsverot, ka viss, ko svētkos dara, jādara no sirds, nevis pienākuma pēc.

Pieņemam svešo
Daudz esam pārņēmuši no citām tautām, norāda I. Kalnarāja. Tās pašas piparkūkas, bez kurām neiztiek nevienas saimes Ziemassvētku galds, nākušas no Vācijas, kā arī eglītes rotāšanas tradīcija. "Senie latvieši ko līdzīgu cepa no rudzu miltiem, pipariem, sāls un ūdens," viņa zina teikt. Tad iznākuši mazi, cieti, pēc skata zaķu spirām līdzīgi cepumi.
Pārāk viegli pārņemam citu svētkus, aizrāda I. Kalnarāja. "Ir vienkārši pieklauvēt pie durvīm un paprasīt konfekti, bet interesantāk taču ir piedalīties dažādās rotaļās, padziedāt kopā un tad nopelnīt kādu našķi."
Izplatīta nodarbe senāk latviešiem Ziemassvētku vakarā bija nākotnes zīlēšana. Tas bija vēl viens veids cīņai ar ļaunajiem gariem un veiksmes piesaistīšanai. Sevišķi ar zīlēšanu noņēmās neprecētās meitas, kas vēlējās uzzināt, kurš būs viņu izredzētais.
Nākamajā gadā cerot uz labu ražu, senie latvieši skaitīja zvaigznes debesīs – jo vairāk saskaitīja, jo labāka raža gaidāma. Vēl viens veids, kā tikt pie labas ražas, bija krustiņa izgatavošana no pīlādža, kurš pēc tam bija jāaprok rudzu laukā zem sniega. Bet, ja gribēja pie lielas naudas tikt, vajadzēja ņemt melnu kaķi un ar to klēpī apiet apkārt baznīcai.
Un pilnīgi noteikti visi senlatvieši zīmēja baltu krustu uz durvīm, lai mošķi un ļaunie gari netiktu mājā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Priecīgus un gaišus svētkus!

Kategorijas