Aizpilda brīvo laiku, cietumā adot zeķes

2014. gada 14. maijs 16:17

846

Aizpilda brīvo laiku, cietumā adot zeķes

Trīs pārus dienā, 420 pārus gada laikā – tik daudz zeķu spēj noadīt Gundars Pūliņš. Neparasta aizraušanās vīrietim, vēl neparastāka – cilvēkam, kurš sodīts ar brīvības atņemšanu.

Zeķu darināšana aizsākusies pirms trīs gadiem, kā pats saka, aiz gara laika – cietumnieka ikdiena nudien nav notikumiem bagāta. Radio klausīšanās, televizora skatīšanās līdz divdesmit trijiem esot gauži apnicīga, notrulinoša. Kaut arī pieejamas daudzas programmas, ieslodzītie no galvas jau zinot, ko tur rādīs.

Adīšana šim vīram padodas raiti, un katru dienu top vairāki zeķu pāri. Krāsaini, svītraini, gan mazām kājiņām, gan vīriem ar ievērojama izmēra pēdām. “Protu arī ar rakstiem, tas lēnāk iet un mazāk var uzadīt. Tāpēc darinu vienkāršas vilnas zeķes – lai siltums tiek pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam. Adu arī glītas čībiņas,” teic rokdarbnieks. Adījumi ar katoļu draudzes priestera Mārtiņa Gata Bezdelīgas palīdzību aizceļo uz veco un slimo ļaužu pansionātiem, bērnunamiem, piemēram, Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme” Liepājas filiāli, pansionātu “Iļģi”. Vairāk nekā divi simti pāru uzdāvināti bērnu pansionātam “Veģi”, kas pie Sabiles, tāpat arī divām veco ļaužu aprūpes iestādēm Sabilē. Adresātus galvenokārt izvēlas pats adītājs: “Vienkārši paņemu telekarti un piezvanu kādam pansionātam.”

Realizēt ieceres viņam palīdz Liepājas cietuma Sociālās rehabilitācijas daļas vadītāja Gita Rozentāle: “Daudzi ieslodzītie ir pieraduši tikai ņemt, pieprasīt. Pūliņš ir citādāks – aktīvs, pats gatavs domāt un darīt, personālam prasot aktīvu līdzdarbošanos. Regulāri nāk un prasa mums adreses, kam vēl varētu dāvināt un arī lūgt ziedojumus dzijas veidā. Gundaram ir sapnis – apmācīt adīšanā arī citus ieslodzītos, ir gribētāji, ja vien pietiktu dzijas. Liepājas cietumā ikdienā nodarbināti ar mācībām un darbu ir aptuveni 30% ieslodzīto, pārējiem varētu piedāvāt brīvajā laikā nodarboties ar adīšanu. Tas viņiem ļautu justies noderīgākiem sabiedrībai ar to, ka spēj radīt un dot.

Par saziedoto dziju Gundars ir pateicīgs gan katoļu, gan luterāņu draudzei, tāpat skolotājai – klases audzinātājai Ivetai, pie kuras viņš pērn apguvis 9. klases mācību vielu. Izejmateriālā pārvērsti daži lietoti džemperi. Saņemti arī privātpersonu dāvinājumi, vecākā dzija bijusi uztīta uz 1948. gada avīzes “Komsomoļskaja Pravda” gabaliņa. Visvairāk dzijas ziedojis uzņēmums SIA “Vilnas fabrika” Pācē.
Tomēr čaklais rokdarbnieks akūti izjūt izejvielu nepietiekamību. “Esmu sūtījis vēstules ar lūgumu atbalstīt Liepājas un Ventspils pilsētu domei, “LMT”, Tieslietu, Labklājības ministrijai, “Latvijas valsts mežiem”, arī citām iestādēm un organizācijām, bet viņi tikai atrakstās. Parastā atbilde – budžetā nav ieplānoti līdzekļi šādam mērķim, sazinieties ar nevalstiskajām organizācijām, kuru darbība ir vērsta uz mazāk aizsargātās sabiedrības daļas atbalstu! Iespējams, vēstule aiziet tikai līdz sekretārei, tāpēc arī nav atsaucības,” spriež G. Pūliņš. Sarūgtinājumu sagādājuši arī neiecietīgie komentāri pēc mācītāja, kurš apciemo ieslodzītos, internetā ievietotā raksta un aicinājuma ziedot dzijas.

“Cilvēki diemžēl pret cietumu un ieslodzītajiem izturas ļoti negatīvi, sabiedrība nav gatava piedot un atvērties. Arī nevalstiskās organizācijas, kas varētu ar mums sadarboties, grūti iekustināt. Ir uzskats, ka palīdzība vairāk vajadzīga no noziedzības cietušajiem, bet ieslodzītie nav pelnījuši nekādu atbalstu.”

Nesen piepildījies Gundara sapnis – viņa īpašumā nonācis no vecmāmiņas mantots dzīvoklis Sabilē. “Man jau tagad ir darba piedāvājumi no uzņēmējiem. Protu izgatavot mēbeles, kokā griezt, aust. Ir gribēšana, būs varēšana. Esmu izanalizējis savas kļūdas, tai skaitā pakļaušanos citu ietekmei, piedevis un ticu, ka šī ir pēdējā reize, kad esmu cietumā,” tā G. Pūliņš.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Aizpilda brīvo laiku, cietumā adot zeķes

Kategorijas