Rekurzeme.lv ARHĪVS

Nīcas pagasta "Ciestomos" izveido muzejmāju

Valija Beluza

2014. gada 9. jūnijs 10:19

11835
Nīcas pagasta "Ciestomos" izveido muzejmāju

Etnogrāfija viņai vienkārši līp – tā Artu Vecbaštiku raksturo līdzcilvēki. Nav arī pārspīlēts: pēc rūpīgas materiālu vākšanas un ēku restaurācijas maijā Jūrmalciema “Ciestomos” atklāta muzejmāja.

“Pirms divpadsmit gadiem, kad iegādājāmies īpašumu, te iemaldījās ekskursanti un, ieraudzījuši namiņa vecos griestus, teica: te jau kā muzejmājā. Pasprukušie vārdi materializējās. Necenšos izskaidrot, kālab tieši man bija jāveido muzejmāja, bet tas sagādāja ļoti daudz darba un vēl vairāk prieka,” teic Arta un uzsver: bez ģimenes atbalsta to nevarētu. 

Ēkās pēc iespējas saglabāti vecie materiāli, no jauna uzlikti šķindeļu jumti. Vispirms sakārtota trīsdesmitajos gados celtā māja. Būvniekiem pieteikts bijušā staļļa durvis atstāt tik platas kā agrāk – lai varētu govi ievest. Un grīdai jābūt klona.

Zirga aizjūga piederumiem, zemkopības rīkiem, kara ratu ritenim vieta ierādīta pagalmā. Bet kas tik nav šķūņa iekšpusē! Vecu māju saimnieki atvēlējuši senas klēts durvis, arī lielā sālnīca nākusi no Rucavas. Izmešana, sadedzināšana gājusi secen veļas gludināšanas ierīcei, abrai, lizei, kalpiņam un citām lietām, kuru pielietojums un pat nosaukums liek raustīt plecus.

Saimnieces lepnums – zvanu pulciņš, smiltīs atrasta zivju uzglabāšanas kaste, no jūras izskalotās lietas. Smago sētuvi pat tukšu grūti pacelt. Lai to uzkārtu kaklā un pildītu ar graudiem apstaigātu laukus, bija jābūt dukai.
 
Kad ķērušies pie klēts atjaunošanas, kalējs Klāstons no Otaņķiem uztaisījis “jumta zirdziņus” jeb jumja zīmi. Pūralāžu un citu senlietu uzrašanos Arta skaidro vienkārši: “Cilvēkiem stāv bēniņos, viņi zina, ko te veidoju, un paziņo. Gada skaitļiem un stiliem pakaļ nedzenos, ka tik priekšmets ir latvisks.”

Astoņsimto gadu vidū darināts drēbju skapis glabā ne mazāk senus Nīcas, Bārtas, Rucavas tautastērpus, arī skolotājas Annas Neimanes omammas kāzu vainagu, ko salabojusi muzejpedagoģe Astra Dzērve.

“Veidoju te savu vidi – lai bērni zinātu, ka laukos ūdeni smeļ no akas un labierīcības ir ārā. Kad viņi bija mazāki, bailīgāki, tumsā ar lukturi gājām līdzi. Vecajai saimniecei nav trūcis naudiņas, ciemnieki rosinājuši iekārtot tualeti iekšā. Viņa atteikusi: lai es savu māju piecūkotu? Nemūžam!”