Ja biznesā ieliek dvēseli

2014. gada 27. jūlijs 14:37

6160

Tas ir kaut kas vidējs starp vaļasprieku un biznesu, jo biznesā parasti neliek iekšā dvēseli. No pieciem peintbola klubiem, kas darbojās Liepājā un apkārtnē, esam palikuši vienīgie: pārējie gribēja tikai nopelnīt, bet es visu ieguldu attīstībā, "Kursas Laikam" atklāj Liepājas Peintbola kluba vadītājs Arturs Jericjans.

Par kluba dzīvīgumu viņš ir patiesi lepns: “Pats spēlēju, un man ir divas pieaugušo un viena bērnu komanda. Peintbolisti joko: ja pilsētā ir vairāk par vienu komandu, tā saucama par peintbola galvaspilsētu. Peintbola federācijas atzinusi, ka Liepājas klubs ir lielākais Kurzemē un drīz būs arī Baltijā: jau sagatavots vienu hektāru liels būvlaukums, no betona blokiem taps spēļu pilsētiņa. “Big Games” varēs “karot” 100 pret 100 cilvēkiem.”

Pārsvarā peintbols kalpo izklaidei: tiek iekļauts korporatīvo pasākumu, vecpuišu ballīšu un bērnu dzimšanas dienu programmā. Spēles scenārijs, tiesneši, medaļas un kausi – viss kluba vadītāja ziņā. Aktīvākie ir puiši līdz 13 gadiem, pēc tam viņiem uzrodas citas intereses, bet vēlāk daļa spēlētāju atgriežas. Pieaugušo kompānijas ļoti raibas, un pašaudīties, izrādās, patīk arī meitenēm. 8. martā spēlējušas 20 meitenes. Laukuma rekords ir 72 gadus vecs kungs, 65-gadīga dāma, bet deviņgadīga meitenīte izturējusi visu slodzi un spēlējusi labāk par dažiem puišiem.

“Atgriežas aptuveni 99,5% cilvēku, kas spēles beigās pateikuši: “Bija forši!” Daži, protams, nobaidās, uzreiz izstājas no spēles, bet tādi ir retums,“ atzīst A. Jericjans. “Mammas un tēti ved šurp bērnus tieši tāpēc, lai iemācītu drosmi un disciplīnu. Ja kāds sāk raudāt, atļauju desmitgadīgajam izraudāties, notīru asaras un uz priekšu – kaujā! Pārvarot sevi, veidojas raksturs. Esmu stingrs, varu uzkliegt, bet citādi viņi neuztver līderi, autoritāti. Neatkarīgi, vai ir kauja vai treniņš, jābūt sejas maskai, jo lodītes trāpījums var ievainot. Zilumi uz ķermeņa paliek, taču nesāp vairāk kā tenisa bumbiņas trāpījums: adrenalīns mazina sāpes. Sākumā asinīs vienmēr tāds adrenalīns, ka viņi kā tunelī redz vienīgi sašaujamu pretinieku, neko citu. Kad filmēju, viņi pat mani grib nošaut, ir tā trāpīts pa roku, ka kamera aizlido.”

Daudz plašāk "Kursas Laika" 25. jūlija numurā!

+ 40

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ja biznesā ieliek dvēseli

Kategorijas