Priekulniece attīsta savu biznesu

2014. gada 6. augusts 15:41

2134

Drēbnieks modists no šuvēja atšķiras ne vien ar plašāku prasmju klāstu, bet arī ar stila izjūtu, kas ļauj izcelt katra klienta individualitāti. Cilvēki to novērtē. Tikai īpašos gadījumos pie priekulnieces Ilzes Zeiburliņas var pasūtināt apģērbu divas nedēļas pirms kāda nozīmīga pasākuma, parasti jāpiesakās vismaz mēnesi iepriekš.

Daudzi brīnās, ka Ilze strādā ar krietni sen Krievijā ražotu šujmašīnu, bet meistare zina, kāpēc to dara – tāpēc, ka šim darbarīkam ir izturīgas metāla detaļas. Darbnīciņā, kas atrodas Priekules sadzīves pakalpojumu ēkas otrajā stāvā, ir vēl viens mammas dāvinājums – overloks ar domu, ka gan jau noderēs. “Šūšana man ir sirdslieta, piepildīts bērnības sapnis,” par izvēlēto profesiju saka I. Zeiburliņa. “Pēc Priekules vidusskolas absolvēšanas aizgāju mammas Ārijas Kopštāles, arī šuvējas, pēdās. Atceros, ka nācu mammai līdzi uz darbu un pusdienlaikā gulēju zem šiem pašiem vecajiem galdiem. Vēl pirmajā klasē negāju, kad no omes kleitas ar viņas atļauju jau sašuvu sev indiāņa tērpu.”

Cilvēki, protams, dažādi: kas ieturas rāmīšos un kas pilnīgi paļaujas uz meistaru. I. Zeiburliņa lepojas, ka ir plaša profila speciāliste, jo iemācījusies šūt gan sieviešu un vīriešu vieglo apģērbu, gan virsdrēbes. “Es zinu savu darbu, zinu, kā panākt vēlamo. Citās pasaules valstīs roku darbs gan ir labāk apmaksāts, bet šeit nākas samierināties ar situāciju – galīgi “pa gaisiem” prasīt nevar un galīgi pa nullēm arī nav jēgas.”

Telpu darbnīcai I. Zeiburliņa īrē no pašvaldības. “Gribētos vairāk par šo vienu istabiņu, kur norobežoties, ar klientu parunātu pie kafijas tases, bet tad šūšanai paliktu mazāk laika. Bet laiks ir nauda.”

I. Zeiburliņa par pasūtījumu trūkumu nesūdzas: brauc klienti arī no Bunkas un Vaiņodes. Lai cilvēkam nebūtu ilgi jāgaida un neciestu arī ģimene – vīrs un trīs bērni, laiks tiek rūpīgi plānots.Drēbniece modiste neatceras, ka būtu bijis jāšuj kas tāds, kas nav iespējams: ar visu tiekot galā.

2013. gadā Sandras Kalnietes rīkotajam konkursam sievietēm no lauku apvidiem, kas savā dzīvē kaut ko krasi mainījušas, I. Zeiburliņa pieteikusies pati, jo uzsākusi kaut ko pilnīgi jaunu. “Mēs ar vīru bijām aizbraukuši uz Holandi, strādājām dārzeņu fasēšanas fabrikā. Bet pietika ar trim mēnešiem, lai saprastu, ka mājās ir labi. Atgriezāmies, un es uzsāku savu biznesu pašnodarbinātas personas statusā. Briselē, kur saņēmām diplomus un apbalvojumus, S. Kalniete nosauca par malačiem sievietes, kas konkursā pieteicās pašas, jo latvietēm iekšā kautrīgums. Vienkārši ir jāzina, uz ko tiekties, un jādara!”.

Daudz plašāk "Kursas Laika" 4. augusta numurā!

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Priekulniece attīsta savu biznesu

Kategorijas