Ja darbs ir hobijs – viss kārtībā

2014. gada 19. novembris 07:00

738

"Ne jau aiz labas gribas tā notika," sarunu par uzņēmumu "Dārza darbnīca" ar joku ievada tā īpašnieks Māris Kampars. "Pirms deviņiem gadiem sapratu, ka kaut kas jādara, un taisīju augšā SIA." Rezultātā tapis uzņēmums, kas nodarbojas ar labiekārtošanas darbiem.

Mierā nesēž
Vērtējot tikšanu pie pasūtījumiem konkursu sistēmas apstākļos, M. Kampars atzīst, ka lobēšanu savā nozarē nav pamanījis: “Kaut gan konkurence ir stipra, viens otram kantes nezāģēja un pagaidām darba pietiek visiem. Nevaru teikt, ka Liepājas firmām būtu priekšroka: attālums līdz Liepājai nav tik liels, lai es būtu dārgāks. Grūti vinnēt ir tāpēc, ka piedalās daudzi un cits varbūt nosola lētāk. Bet dzīve nebūtu interesanta, ja mēs vienmēr tikai vinnētu. Bez darba, paldies Dievam, nesēžam, joprojām bruģējam.”
Mums ir divas darbības nozares – ražošana un pakalpojumi. Ja visu neliek uz vienas kārts, izlīdzinās, atzīst M. Kampars, piebilstot, ka gads no gada katrā “lauciņā”, protams, atšķiras. “Ar labiekārtošanas pakalpojumiem šogad bija līdzīgi kā pērn. Liepājas pašvaldība diezgan lielu naudu novirza daudzstāvu dzīvojamo namu iekšpagalmu sakārtošanai. No daža objekta pat jāatsakās, jo nevar visu paspēt.” Nedaudz strādāts arī privātajos objektos, kur var izpausties ainavu arhitektes, tomēr lielākā daļa klientu ir juridiskas personas, kas nāk ar gatavu projektu.
“Dārza darbnīca” nesen pabeigusi divus lielus Liepājas “Namu apsaimniekotāja” pasūtījumus – nobruģēti iekšpagalmi Sakņu ielā 6/8, tāpat arī E. Tisē ielā 73. Tur tapusi automašīnu stāvvieta un ielikts piemiņas akmens. Pēdējā vietā izveidots interesants apaļš skvēriņš ar bruģa izkārtojumu kā kinolentē.
Iebildumam, ka spēkratu īpašnieku ērtības mazina zaļo zonu pagalmos, labiekārtošanas speciālists liek pretī argumentu: “Savulaik, būvējot dzīvojamos rajonus, neviens nerēķinājās, ka katram dzīvoklim būs pa mašīnai vai divām. Garāžas zaudējušas savu jēgu, mašīnas, vienalga, tur novieto, izbraukājot zāli un nomales. Tad jau labāk, lai ir sakopta vide un transports stāv uz cieta seguma.”

Laivas vieta – ūdenī
Pēdējais objekts Grobiņā – pludmales volejbola laukums pie dīķa, bet pagājušogad “Dārza darbnīca” uzbūvējusi daudz apspriesto tirgus laukumu. “Vinnējām konkursā, piesaistījām apakšuzņēmējus. Man personīgi patīk, kaut arī tiek pretrunīgi vērtēts. Koks ir koks, un laivas vieta – ūdenī. Aplikta otrādi, tā saulē un vējā izžūst kā tukša alus muca un parādās šķirbas. Nav līdz galam izdomāts. Ik pa laikam tur darbojamies ar hermētiķiem, bet nākamgad liksim apakšā papildu jumtu, kas vizuāli maz ko mainīs.”
Strādāts arī citviet bijušā Liepājas rajona teritorijā. Bruģēti laukumi, piebrauktuves pie noliktavas zemnieku saimniecībā “Krastmaļi”, Bārtas pagastā sakārtots sporta laukums pie skolas, labiekārtota apkārtne pie Durbes muzeja. “Agrāk esam arī Koknesē vienā briežu dārzā likuši klinkera bruģi.”
Pārsvarā tiek izmantots Liepājas pusē ražotais bruģis, arī no “Rūķa”, bet uzņēmuma vadītājs augstu vērtē pašu ražoto bruģi – no Latvijas akmeņiem. “Cenšamies tos maksimāli izmantot. Zemnieki, laukus tīrot, lielas čupas sakrājuši. Tomēr Latvijas laukakmens neskaldās pārāk labi, regulāru formu dabūt grūti, turklāt katrs ir savā krāsā. Bet daudzos projektos granīts prasās vienā tonī, un tādu var dabūt tikai no klints, kas smuki plīst kā sviestmaizīte, un atlikumi praktiski neveidojas. No Ukrainas un Ķīnas vestos izmantojam arī tāpēc, ka lētāki. Gan jau viņiem darba algas mazākas, ražošanas apjomi lielāki un arī konteiners pa jūru dārgi nemaksā,” spriež M. Kampars.

Iet tēva pēdās
Māris ir pabeidzis Celtniecības fakultāti Lauksaimniecības universitātē un sācis strādāt kopā ar tēvu Jāni Kamparu. “Kad izjuka kolhozi, viņš Grobiņā nodibināja paju sabiedrību, veikali tirgoja daudz ko: no pārtikas līdz minerālmēsliem. Katru gadu domājām, ar ko papildināt, un lēnām sākām ražot dārza preces – mizu mulču, dažādus augsnes substrātus, kam izmantojām auglīgas augsnes, kūdras un barības vielu maisījumus. Doma bija vienkārša – nebraukt uz Rīgu pēc precēm tukšā.”
Pašlaik “Dārzu darbnīca” piedāvā arī krāsotu šķeldu, substrātu, skaldītu granītu, kā arī pakalpojumus – apzaļumošanu, labiekārtošanu, bruģēšanu un dārza plānošanu.
“Ainavu arhitektam sava gaume, pasūtītājam sava gaume un vēl kaut kur noskatītas idejas. Vienmēr izstrādājam vairākus variantus. Ja pasūtītājs pieņem ieteikto, strādājam līdz galam. Kopš pirmsākuma sadarbojamies ar Mairu Vajevsku, vēl ir jaunās speciālistes Agnese Finka un Natālija Grauduže.” Atrast piemērotus darbiniekus diemžēl esot pagrūti: ne visi saprot – lai nopelnītu naudu, ir jāstrādā, nevis tikai jāatnāk uz darbu. Turpretī tas, kurš nav jābiksta, agri vai vēlu kļūst par kvalificētu darbinieku.

Nākotnē raugās cerīgi
Peļņa pārsvarā tiek ieguldīta attīstībā, piemēram, iegādājoties transportu vai iekārtu, izstrādājot jaunu produktu, iepakojuma dizainu. “Šogad plānots sakārtot ražotni, kas atrodas Grobiņas pagasta saimniecībā “Bruģi”. Tur savulaik bija teļu ferma. Objekti drīz beigsies, vīriem paliks brīvas rokas, varēs ķerties pie ēkas jumta.”
Par to, ka atrasta pareizā biznesa niša un ka viss pašlaik iet pareizajā virzienā, M. Kampars nešaubās: “Svarīgi, kas pašam patīk, ko dari, ka darbs ir kā hobijs. Tad viss kārtībā. Man un manai ģimenei tā ir. Agrāk uzņēmumā strādāju kopā ar dzīvesbiedri, bet arī tagad viņa (novada domes priekšsēdētāja vietniece Ginta Kampare – V.B.) dara to, kas patīk – Grobiņā vada kultūru. Nākamajos gados diez vai kas kardināli mainīsies, jānotur esošais.”
Tā kā pavasarī saražot pieprasīto mulčas daudzumu nav iespējams, “Dārza darbnīca” krājumus nākamajai sezonai sarūpē jau rudenī. Ziemā daļai darbinieku būs bezalgas atvaļinājums.
Grobiņnieku ražotā mulča top no kokzāģētavās pirktas priedes baļķu mizām, ar rokām tiek izlasīts baltās koksnes piejaukums – lai produkts viendabīgāks, tik ātri nesadalās un izskatās tīrāks, brūnāks.
Iespējams, sadarbībā ar lietuviešiem taps kāds jauns produkts. “2011. gadā sākām ražot krāsoto mulču. Ventspils paņem, nedaudz viena otra apzaļumošanas firma Rīgā, Siguldā, Talsos, bet šogad diezgan daudz izdevās pārdot Lietuvā. Krāsotā šķelda ir mazliet dārgāka, bet lietuviešu izvēle skaidrojuma ar mentalitāti. Turpretī latvietim vairāk patīk viss dabīgais. Savulaik šķelda vesta uz Sanktpēterburgu, uz Franciju, bet Eiropai priekšā ir Polija, tiem kaut kā sanāk lētāk un tuvāk. Ir bijusi doma eksportēt uz Angliju, bet tur prasība, ka mizai jābūt izkarsētai – lai neievestu kaitēkļus, slimības. Faktiski kvalitatīvu izejvielu nevar tik daudz dabūt, lai meklētu plašākus tirgus. Latvijā izplatām caur “Depo” tīklu, un eksportam paliek Lietuva. Ar Krieviju mums pagaidām nav nekādu darīšanu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ja darbs ir hobijs – viss kārtībā

Kategorijas