Gruzija novembrī – no Melnās jūras līdz baltiem kalniem

2014. gada 21. novembris 07:00

548

Gruzija novembrī – no Melnās jūras līdz baltiem kalniem

Nomākušās debesis un bez mitas līst lietus – tāda mūs sagaida saulainā Gruzija. Jau pa lidmašīnas logu redzami pielijuši lauki, bet kalnu smailes slēpjas miglas vālos. Pēc vairāk nekā trīs stundu lidojuma un iepriekš Viļņas lidostā pavadītās nakts, kuras laikā, cīnoties ar aukstumu, pasnaust izdevies pāris stundas, sajūtas ir nedaudz sirreālas. Taču trīs liepājnieki, kuri novembra sākumā ir nopirkuši lētas aviobiļetes uz Kutaisi, ir apņēmības pilni kāpt Svanetijas kalnos, līst alās, ieraudzīt Melno jūru un apēst vismaz divus dučus nacionālās virtuves lepnuma hinkali ar neatkārtojamo kinzas smaržu.

Mājsaimnieces pie turkiem
Pēc rūpīgas pasu kontroles nonākam lidostas uzgaidāmajā zālē, pie kuras logiem, dažādi cenšoties piesaistīt atbraucēju uzmanību, spiežas bariņš nervozu vīru. Starp viņiem ir kāds īpaši aktīvs kungs ādas jakā, kurš bez mitas žestikulē un rāda, lai nākam ārā. Pēc mirkļa, nemaz paši to negribot, esam kļuvuši par Niko klientiem un zaļā “opelī” dodamies uz gandrīz 150 kilometrus attālo Batumi pilsētu.
Ja negāztu kā ar spaiņiem un galva būtu skaidrāka, visticamāk meklētu kādu citu lētāku transporta līdzekli, bet tagad nav īstais brīdis stāvēt slapjā pieturā un gaidīt. Turklāt cenu izdodas nokaulēt līdz 50 Gruzijas lariem, kas ir pieņemama arī mūsu visnotaļ pieticīgajam ceļojuma budžetam, kas vēl ne reizi tiks saudzēts kaulējoties.
Niko, kuram, tāpat kā citiem gruzīnu vīriešiem, patīk braukt ar nolaistā auto logā atbalstītu elkoni un smēķēt, stāsta, ka bez mitas līst jau otro dienu un kalnos, kur esam plānojuši doties, tagad neesot, ko darīt. Līdzīgi kā visi turpmākajā ceļojuma laikā sastaptie vedēji, arī viņš lamā Putinu un savas valsts prezidentu Ivanišvilli, kurš neko nedarot tautas labā un ir pārāk labvēlīgi noskaņots pret Krieviju. Dzīve Gruzijā nav viegla – valda liels bezdarbs un, lai izdzīvotu, gandrīz katrā ģimenē kāds strādājot ārzemēs. Piemēram, daudzas gruzīnu sievietes piepelnās, strādājot par mājkalpotājām blakus esošajā Turcijā, par ko saņemot ap 500 ASV dolāru mēnesī. No Batumi līdz Turcijas robežai ir nepilni 20 kilometri.

Laucinieki brauc ar “volgām”
Ainava aiz loga ir pelēcīgi drūma – piegružotas ceļmalas un privātmājas, kuru vienmuļo arhitektūru atdzīvina hurmas, kas kā Ziemassvētku lampiņas oranži košas sasēdušas hurmkoku zaros. Hurmas, veidojot garas virtenes, žāvē saulē – tikai tad tās kļūstot saldas. Bieži mirgo arī policijas bākuguņu lampiņas – līdz Batumi saskaitām kādas astoņas ekipāžas. Niko ir priecīgs par likumsargu klātbūtni uz ceļa, atzīstot, ka “kārtības Gruzijā nevar būt par daudz, jo iepriekš bijusi pārāk liela nekārtība”. Viņš, tāpat kā citi šoferi, apzinīgi lieto drošības jostu un kādu laiku pat pacietīgi cenšas neapdzīt priekšā lēni braucošu “žiguli” vietā, kur to nedrīkst darīt. Tehniskā apskate Gruzijā nav ieviesta un arī civiltiesiskā apdrošināšana nav obligāta, bet esot dzirdamas runas, ka drīz būšot. Uz ielām un ceļiem samērā daudz redzami “žiguļi”, “volgas”, “zaporožeci”. “Rezerves daļas maksā kapeikas, un paši var viegli saremontēt, ja kāda ķibele gadās,” par priekšrocībām stāsta Niko, kura “opelis” aprīkots ar gāzes iekārtu. Gāze Gruzijā, tāpat kā pie mums, ir uz pusi lētāka nekā benzīns. Pa ceļam piestājam arī gāzes uzpildes “stacijā”, kur sastājusies ap desmit mašīnu gara rinda. Vārds “stacija” jāliek pēdiņās, jo uzpilde notiek klajā, peļķēm klātā laukā ceļa malā. Uz tā stāv piekabe ar daudziem lielāka izmēra gāzes baloniem un improvizēta uzpildes nojume. Auto salonā vēl kādu laiku virmo asa gāzes smaka, un šī nebūt nebija vienīgā reize, kad ceļā mūs pavadīja šis aromāts.
Pa ceļam uz Batumi izbraucam cauri Kobuleti, kuras galvenā piejūras iela pilna kafejnīcām, suvenīru bodēm un citām izklaides vietām, bet tagad skumja dus ziemas miegā. Turpat netālu jūras krastā redzams bijušā Kijevas mēra milzīgais nams ar stiklotām fasādēm, kur bijušais mērs tagad laipni uzņemot bērnus no prokrievisko kaujinieku kontrolētā Doņeckas reģiona Ukrainā.

Kultūršoks Batumi autoostā
Līst nepārtraukti, un Melnā jūra pret krastu veļ lielus brūnganus viļņus. Jūru tai neraksturīgos toņos iekrāsojušas tajā ieplūstošās, lietus pārplūdinātās upes. Dažus kilometrus pirms galamērķa ūdens mutuļo arī uz ceļa, un šoferis priecājas, kas tas vēl nav slēgts. Lietus arī izjauc mūsu plānus naktsmītnes meklējumiem Batumi – samierināmies ar trīsvietīgu istabiņu viesnīcā, kas izvietota nepievilcīgā autoostas ēkā. Iespējams, ka negulētā nakts un nemitīgais lietus ir sajūtas pastiprinošs faktors, taču stacijas rajons rada pamatīgu kultūršoku. Peļķe pie peļķes, ubagi, drazas, valūtas maiņas punkti ar izgulētiem dīvāniem un drūmiem večiem “pie lodziņa”, ieskrietuves ar pāris grādīgo dzērienu pudelēm plauktos un tumša stacijas uzgaidāmā zāle, no kuras griestiem straumēm plūst ūdens, tā veidojot milzu peļķi.
Tovakar, staigājot pa Batumi piejūras parku un promenādi, izmirkstam līdz pēdējai vīlei. Nelīdz ne tirgū pirktais ķīniešu lietussargs, ne suns, kas piesakās par pavadoni. Batumi, dodoties tuvāk centram un jūras krastam, izrādās visnotaļ eiropeiska un sakopta pilsēta ar skaistiem parkiem, lepnām viesnīcām, veikaliem, pabeigtiem un nepabeigtiem debesskrāpjiem un tūristiem paredzētām atrakcijām, milzīgu panorāmas ratu ieskaitot. Taču mēs šeit neesam plānojuši uzkavēties, jo nākamais ceļojuma mērķis – kalni – ir daudz vilinošāks.

Vietējais kolorīts ceļā uz kalniem
Nokļūšana Svanetijas reģiona centrā Mestijā, kas atrodas ap 1400 metrus virs jūras līmeņa, izvērtās par savdabīgu ceļojuma sastāvdaļu. Pusceļā uz galamērķi – Zugdidi pilsētā, ko bijām sasnieguši ar taksometru, beidzot lūkojām pēc īsta “tautas vāģa” jeb “maršrutkas”. Kā teica ceļabiedrs Raimonds: cik tad var ar takšiem braukt, gribas arī vietējo kolorītu izbaudīt. Un izbaudījām arī. Pie pilsētas autoostas ēkas uzrunātie vīri, taujāti pēc transporta uz Mestiju, sākumā izskatījās ne sevišķi atsaucīgi. Bet jau pēc pāris minūtēm ar mobilo telefonu pie auss nez no kurienes uzradās galvenais Mestijas “mikriņu” pavēlnieks un nebija ilgi jāgaida, līdz pie stacijas ēkas pieripoja pēc skata daudz pieredzējis “Ford” busiņš armijas krāsā ar ieplaisājušu priekšējo stiklu, izsmēķu caurdurtiem sēdekļiem un laipnu pensijas vecuma kalnieti pie stūres. Maksāšana par braucienu notika netālu esošajā tirgus placī, kur drukna sieva aiz letes mazā dēļu būdiņā savāca 20 larus, un mēs bijām kļuvuši par pilntiesīgiem pasažieriem. Vēl tikai degvielas uzpilde no mucas privātmājas pagalmā, un ceļš no līdzenuma drīz sāk vīties pa kalniem, skatam atklājot krāšņas ainavas ar ezeriem, ūdenskritumiem un sniegotām kalnu smailēm.
Viens no pasažieriem – vecāks kungs – todien, kā redzams, bija tā pavairāk pilsētā ņēmis uz krūts un bez apstājas kaut ko nesaprotamu vāvuļoja un smēķēja. Šoferis pusceļā piestāja papusdienot kalnu krodziņā, un, ceļu turpinot, salonā bez dūmiem bija jūtams arī spēcīgs urīna smārds, jo pasažierim nebija izdevies nokārtot dabiskās vajadzības ārpus busiņa. Pa ceļam vēlreiz apstājamies – kādam džipam pārdurta riepa, bet domkrats nespēj auto noturēt, lai riteni nomainītu. Tad nu vīri atveļ palielu ceļmalas akmeni, uz kā džipu atstutēt, un mēs atkal varam turpināt braucienu. Iereibušo kungu, kurš švaki turas kājās, šoferis mazā kalnu miestā atstutē pret pieturas sienu un sazvana radus, kuri šim atnāks pakaļ. Arī par mums viņš gādā – piestāj pie Nino Ratjani ģimenes viesu nama Mestijā un tālāk dodas tikai tad, kad pārliecinās, ka esam sarunājuši naktsmājas.

Svanetijas valstībā
Mestija atrodas Svanetijas reģionā un tiek dēvēta par tā galvaspilsētu. Jau vēsturiski šis reģions ir bijis noslēgts, ar savu valodu, tradīcijām, un svani, kā jau kalnu iemītnieki, tiek raksturoti kā skarbi un drosmīgi ļaudis. Pēdējos gados reģionu arvien biežāk apciemo tūristi, Mestijas centrā uzbūvētas jaunas ēkas, kas atgādina Rietumeiropas kalnu kūrortos redzētās, kalnos ierīkots pacēlājs.
Reģiona galvenā arhitektūras vērtība ir ap 30 metrus augstie Svanu torņi, kas lielākoties būvēti no 9. līdz 13. gadsimtam. Tie savulaik kalpojuši par drošības patvērumu no iebrucējiem un dabas katastrofām. No rīta, kas pārsteidz ar naktī uzsnigušu sniegu, šaura balta taciņa ved kalnā, pretī varenajām Ušbas kalna smailēm. Gandrīz 16 kilometrus garo maršrutu ieteicams veikt līdz oktobra vidum, bet kurš tik skaistā rītā un pēc tik varenām brokastīm tādus ieteikumus ņems vērā? Iespējams, ka vienkāršās, bet sātīgās brokastis ar griķiem, makaroniem, ceptiem kartupeļiem, biezpienu, sieru, kāpostu salātiem, maizi, medu un vietējo biezpiena rausi bija tās, kas deva spēku pacelties tik augstu, lai Mestiju ieraudzītu no kilometra liela augstuma, sasniedzot ap 2400 metrus virs jūras līmeņa. Tiesa, atšķirībā no ceļabiedriem – rūdītiem fizkultūriešiem, šo rindu autoram viegli neklājās. Irdenais sniegs ielauzās kalnu pārgājieniem nepiemērotajos apavos, un sirds klauvējās kā traka. Bet ainavas, kas pavērās skatam, atsvēra visas ceļa grūtības. Kalna virsotnē sniegs vietām klājās biezās kupenās, apgrūtinot tā jau grūto iešanu. Spēkiem beidzoties, ceļabiedrus, kas vēl dodas uz priekšu, gaidu ganu būdas aizvējā, vērojot, kā saulē pil lāstekas, un izbaudu pilnīgu klusumu, kas valda apkārt. Tikai vējiņš reizēm viegli žūžo, un nākas atzīt, ka tā dzīve, lai gan reizēm skarba, mēdz būt arī ļoti skaista.
Atceļš mums sagādā pamatīgu adrenalīna devu. Kartē neatrodam īsto taku un iemaldāmies tādā kā gravā, kas sākumā maldīgi izskatās pēc takas, bet vēlāk pārtop par stāvu “kamaniņu trasi”. Kamaniņu mums nav, tāpēc izmantojam sēžamvietu. Slīdamība pa sniega un lapu segumu ir laba, bet par bremzēm kalpo kāju sastumts lapu valnis. Bīstamākās vietās pieturamies pie trases malās augošajiem kokiem un krūmiem. Cietušo nav, un tas ir galvenais. Nedaudz nosmērētas bikses sēžamvietas rajonā nav pārāk liels zaudējums.
Nākamajā rītā pēc tikpat brangām brokastīm dodamies iekarot ielejai otrā pusē esošos kalnus. Mērķi palīdz īstenot nesen uzbūvēts pacēlājs, kas sākas aptuveni pusceļā uz virsotni. Pacēlāja kases būdiņā torīt neviena nav, un piezogas bažas, ka pacelšanās varētu nenotikt. Par laimi, tomēr atrodas vīri, kas savāc naudu, iedarbina pacēlāju un aicina iekāpt. Vairākas reizes nākas secināt, ka neskaidras un pat bezcerīgas situācijas Gruzijā tomēr atrisinās negaidīti viegli. Trīs stundas, ko pavadījām kalnā, bijām vienīgie pacēlāja klienti. Iespējams, tāpēc, ka slēpošanas sezona šeit sākas tikai decembrī un uzsnigušais sniegs uzskatāms par nejaušu parādību. Hastvali nogāzē izvietotas četras dažādas sarežģītības trases un ziemas priekus te var baudīt līdz aprīlim. Līdz brīdim, kad kalnā ierodas restorāna meitenes un izbāž pa logu skandu ar gruzīnu mūziku, mēs atkal baudām absolūtu klusumu un kalnu panorāmu. Kalni ir visapkārt un neapnīk pat tad, ja zināms, ka aiz vienas no sniegotajām grēdām atrodas Krievijas teritorija. Vakarā gan nākas secināt, ka kalnu saules ziemeļnieku ģīmjiem bijis par daudz un daļa ādas seju vēlas pamest.
Kad saule noriet, strauji piezogas aukstums un mazliet skumjas, jo šis ir mūsu pēdējais vakars Svanetijas kalnos – nokļūšana Eiropas augstākajā apdzīvotajā vietā Ušguli ciematā, kas atrodas 2200 metrus virs jūras līmeņa, mūsu taupības budžetā iecirstu pārāk lielu robu. Agri no rīta kopā ar vismaz desmit kartupeļu maisiem, lērumu somu, kas piesietas arī uz jumta bagāžnieka, un pārdesmit vietējiem braucējiem kā siļķes bundžā esam iespiesti “maršrutkā”, kas dodas uz Kutaisi. Šoreiz pie stūres ir gados jauns vīrietis, kuram blakus apsēžas pāris jaunas sapucējušas meitenes, un “jautrie kalniņi” var sākties. Šoferis, čalojot ar blakussēdētājām un brīžam runājot pa mobilo telefonu, brauc kā satrakojies vērsis. Skatoties pa logu, brīžam prātoju par to, cik ilgs būs kritiens aizā, ja saslīdēsim kādā no apsarmojušajiem kalnu ceļa līkumiem, bet to labāk nedarīt. Liels ir atvieglojums, kad sveiki un veseli sasniedzam Kutaisi, kur sākas mūsu ceļojuma otrā daļa ar Prometeja alām, Okace kanjonu, kalnu klosteriem un vietējās vīnogu kandžas degustāciju. Bet Svanetijas kartupeļi, kuri kopā ar mums atceļoja uz Kutaisi, visticamāk nonāks vietējā tirgū. Svanu tupeņi esot vieni no labākajiem Gruzijā.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Gruzija novembrī – no Melnās jūras līdz baltiem kalniem

Kategorijas