Vienmēr uz skatuves, ne otrā pusē

2014. gada 21. novembris 07:00

920

Aktieriem gribas, lai uzsit uz pleca, paslavē, “Spēlmaņu nakts” ceremonijas priekšvakarā teic Liepājas teātra aktrise Anete Berķe. Viņa šogad nominēta balvai par labāko otrā plāna aktrisi izrādēs “Sasodītais sarkanais mēness” un “Pieci vakari”. Pārsteigums par nominācijām Anetei bijis negaidīts, prieks par atzinību neviltots. Viņa pati smej, ka uz skatuves atrodas jau no laika, kad sevi atceras, un nekad nav vēlējusies būt kaut kur citur, lai gan bērnībā vēl pavīdējis sapnis par medmāsiņas karjeru.

Pirmais pakāpiens – veikts
Ar Aneti sarunājamies viņas grimētavā, kur izvietotas lietas, ko ieguvusi teātrī. “Viss, kas kādreiz uzdāvināts, te arī paliek. Uz mājām nenesu, jo tās ir mājas, bet atstāju te un līdz ar to arī apaugusi vieta ar bildēm, kas iedvesmo, mīļlietiņām.” Sākumā jaunajiem aktieriem nebija savas vietas un bijis mīļi jāsaspiežas ar kolēģiem. “Pat neatceros, kā dalīšana pa vietām notika. Šī bija Leldes Kaupužas vieta, bet viņa gāja prom no teātra un kādu brīdi vēl tā kā dalījām. Sajūta bija laba – blakus Inese Kučinska, Anda Albuže, Anita Kvāla un... kas tik vēl te nav mājojis! Bija tāda drošības sajūta, ka satuvināšos ar pieredzējušākiem kolēģiem,” atceras Anete.
Viņa rēķina, ka nu jau teātrī aizvadīts tikpat ilgs laiks, cik mācoties Klaipēdā – esot sajūta, ka esi mainījies kā cilvēks, kā aktieris. “Domāšanas, attieksmes, sajūtu ziņā. Arī sajūtas pret teātri ir mainījušās – ne sliktāk, ne labāk, bet savādāk. Ejot visam cauri, personība ir mainījusies – liekas, ka ir veikts viens pakāpiens pa trepēm uz augšu. Bet trepes vēl ir ļoti augstas,” ar smaidu nopūšas aktrise.
Priekšstats, ka “teātris ir diezgan grūts pasākums”, Anetei gan nav mainījies un nemainīsies – jo tālāk ejot, jo paliekot arvien grūtāk, satraukums par lietām pieaugot. “Es esmu šo profesiju izvēlējusies, par ko esmu bezgala priecīga, jo mīlu to un varu darīt savu hobiju ikdienā. Tagad ir brīdis, kad ir vēlme atrast līdzsvaru starp teātri un pārējo, lai nav nodzīvots tikai tā, ka ir teātris un nekas cits tev dzīvē vairs neeksistē. Gribas līdzsvaru starp būšanu teātrī un nebūšanu teātrī,” skaidro Anete.

No bioloģes par aktrisi
Stāsts, kā Anete nokļuva Liepājas teātrī, nav nekāds noslēpums, lai gan, stājoties aktieros, to nevienam nav stāstījusi, jo domājusi, ka jārada sajūta, ka esi tīrradnis, ka neko līdz šim uz skatuves neesi darījis. “Jau no 2. klases Valmieras Viestura vidusskolā darbojos teātra pulciņā, ko par pulciņu nemaz neuzskatīju – bija skola un teātris, kur devos pēc stundām,” stāsta aktrise. Teātris bija augstā līmenī, to aizsāka Zigurds Ķesteris, aktiera Ģirta Ķestera tēvs. “Nevarēja kaut kā, bija jābūt atbildībai par to, ko dari, nevarēja muļķi laist,” raksturo Anete. Bija apziņa, kāpēc, kam un kā dari, tāpēc arī teātra kultūra jau no brīža, kad sākusi apzināties sevi kā cilvēku, bijusi augstā līmenī.
Anete neatceras, ka būtu dzīvojusies pa Valmieras teātri un skatījusies visas izrādes pēc kārtas. “Laikam jau tāpēc, ka biju nodarbināta savā teātrī un citam nebija tik daudz laika. Līdzīgi kā tagad – esam aizņemti ar darbu pie savām izrādēm, ka citu teātru izrādes gandrīz nemaz neredzam.” Vienmēr bijusi uz skatuves, nevis skatītāju pusē, Anete ir no tiem cilvēkiem: ja kaut ko iesāk, grib pie tā turēties ilgi. “Lai arī gadās novilkt līdz pēdējam brīdim, bet ir atbildība, ka jāizdara. Man nepatīk mētāties no vienas lietas uz otru. Un, ja vēl esmu to iemīļojusi, tad nelaižu vaļā.”
Tomēr bērnības atmiņas par to, ka būs aktrise, Anetei nav. Vienmēr patikusi bioloģija, ko pat vienu gadu nomācījusies Latvijas Universitātē. “Netiku Dailes teātrī, par ko tagad esmu laimīga, un nenožēloju nevienu sekundi, jo esmu laimīga šeit. Nezinu, vai būtu tikusi līdz Dailes teātra skatuvei, jo tur ir tik liela konkurence. Nevar jau zināt, kā zvaigznes būtu sakritušas, bet mana cilvēcība liek to apšaubīt. Pēc tam iestājos biologos,” stāsta Anete.
Brīdī, kad padzirdējusi par iespēju stāties Liepājas teātrī, nevienu sekundi nav šaubījusies par to, kas jādara tālāk. “Nebija nekādu diskusiju, kā es tagad stāšos no biologiem ārā. Kā uzzināju, tā jau domās dzīvoju Liepājā. Tie ir maģiskie momenti, kad atrodi lietas, uz ko iedegas sirds, tā lido un nešausti sevi, jo, tiklīdz sāc sevi šaustīt, zūd ticība sev. Rūdījums, kam izgāju cauri ar atteikumu Dailes teātrī, arī daudz palīdzēja, jo tad likās, ka dzīve ir beigusies, un uz Liepāju jau braucu, ka es to gribu, man vajag, bet tajā pašā laikā nedrebēju – kā būs, būs.” Uztraukums tomēr bijis tik milzīgs, ka pat ēst un gulēt bijis grūti. Prieks par pozitīvo iznākumu bijis liels un nav bijis bail, ka tagad jādodas uz svešu valsti. “Esmu cilvēks, kas viegli spēj iedzīvoties jaunās vietās. Galvenais – lai apkārt ir cilvēki, kas man ir tuvi, ka daru lietu, kas man patīk,” stāsta Anete.

Ne par kapeiku mazāks
Uztraukums gadu laikā teātrī nav mazinājies, bet paliekot pat lielāks. “Gadiem ejot, tieku pie arvien lielākām, atbildīgākām lomām, un tas palielina arī uztraukumu. Viss atkarīgs, kā zvaigznes sastājas tai dienā – tu vari gatavoties visu dienu, stāvi, uztraucies – sajūta, ka ar sirdi var aiziet, bet citreiz esi mierīgs kā jūra. To pat nevar paredzēt, bet, gadiem ejot, uztraukums nemazinās ne kapeiku.” Protams, iegūta pieredze, kas ļauj izvērtēt lomu nozīmīgumu – iemācies sadalīt, kur var un kur ne saglabāt savu iekšējo mieru. “Cilvēkam ir raksturīgi satraukties par lietām, kuras viņš nezina, kā nu būs. Tas pats ir uz skatuves, tāpēc pirms pirmizrādēm satraukums ir trīstūkstoš reižu lielāks, jo neesi to izdzīvojis. Bet, kad jau zini, kas un kā būs, kad esi tam izgājis cauri, ir vieglāk,” vērtē aktrise.
Anetes lielākais izaicinājums ikreiz ir saprast to personu, kas būs jāspēlē. Pārslēgties un būt tai personai, nevis tikai Anetei Berķei, kas runā tekstu, pieliekot savas emocijas un pieredzi. “Ir maģiskās lomas, kad iedomājies “esmu tas” un jūti, kā tai brīdī tevī viss izmainās, tu pārtopi, ver durvis vaļā uz skatuves un vairs neesi tu pats.” Visgrūtāk nākuši tie tēli, kas ir pavisam citādāki, piemēram, augstākās sabiedrības cilvēki, jo pati Anete jūtas brīvs, vienkāršs cilvēks, un visgrūtāk nākas atrast tos tēlus, kuru vērtības, dzīvesveids atšķiras no aktrises. Par vienu no mīļākajām lomām Anete uzskata izrādē “Šikās kāzas” atveidoto Annu. Tā bija pirmā izrāde, kur darbojās tikai jaunie aktieri, un pirmais kopdarbs ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru. “Viegla, izklaidējoša izrāde. Sevis plēšanas tur nav. Bet mīļa tā ir tāpēc, ka iet jau visas sezonas, kopš esam teātrī, un ļoti patīk, ka esmu brīva tur un izbaudu enerģijas apmaiņu, kas notiek ar skatītāju.” Sevis plēšanas ziņā tuva savukārt ir “Sasodītais sarkanais mēness”. “Izdzīvošana, iziešana cauri un sevis plēšana kā aktrisei. Šo tēlu sasaistīju arī ar savu ģimeni, jo vecvecmamma gājusi cauri tādai situācijai. Šajā sezonā patīk, ka varu savas lomas laist caur senčiem, ko viņi pieredzējuši, un ikkatrai lomai jau var atrast savu pieredzi,” stāsta Anete.

Vajag, ka uzsit uz pleca
Jautāta, vai ģimene ir lielākie arī viņas kritiķi, Anete stāsta, ka reti jau viņiem sanāk atbraukt no Valmieras paskatīties, ko viņa sastrādājusi, bet tajās reizēs, kad mamma sēž skatītāju rindās, uztraukums esot nenormāls. Ir apziņa, ka nepārtraukti kāds vēro un skatās tikai to, ko dara viņa. Pārējo 400 skatītāju zālē nav – tikai tās acis, kas vēro viņu. “Nav jau tā, ka vienmēr slavē, bet es, protams, gribu, lai novērtē to, ko daru.” Tāpēc Anetei liels prieks un pagodinājums par “Spēlmaņu nakts” nomināciju kā gada aktrisei par otrā plāna lomu izrādēs “Sasodītais sarkanais mēness” un “Pieci vakari”. Viņa vērtē, ka atzinība jau paliks vienmēr, ja arī balvu neizdosies iegūt. “Esmu mierā ar sevi, esmu darījusi savu darbu, atzinība jau ir saņemta. Novērtējums ir svarīgs un it īpaši aktierim, lai ko arī katrs teiktu. Vajag, lai reizēm pasit uz pleca un pasaka, ka forši izdarīts,” vērtē Anete. Nominācija esot tas uzsitiens uz pleca.
Brīdī, kad zālē sēž kritiķi, atbildība kļūst lielāka, secina aktrise. Viņa tik smej, ka tajās reizēs nostrādā Mērfija likums un viss šķīst un plīst, reizēm pat mehānismi saniķojas. “Nekad neaizmirsīšu, kā bija ar izrādi “Ugunī”, kas bija mana pirmā izrāde teātrī. Tur bija liels skapis, kas gandrīz apgāzās. Satraucies nav tikai aktieris, bet enerģētika kopumā ir tik uzvilkta,” stāsta Anete. Brīžos, kad ir apziņa, ka tiec vērtēts, vienmēr kaut kas notiekot ne tā, kā vajag. Anete atzīst, ka var runāt tūkstošiem cilvēku priekšā, bet, tiklīdz notiek vērtēšana, sākas ziepes. Skatītājus gan aktrise par kritiķiem neuztver – viņi nākot baudīt. Pēcāk gan izlasot, ko kritiķi sarakstījuši, jo gribas atrast to rindiņu, kur par tevi ko pasaka. “Teorētiski jau nevajadzētu lasīt, jo katrs redz savu un reizēm lasi un nesaproti, kāpēc tik liela pretestība tam visam, un nemaz tā nebija domāts. Tad ir tā, ka var sadusmoties, ko viņi tur raksta, ko viņi saprot. Es tomēr pārlaižu acis un mēģinu neņemt pārāk tuvu to visu.” Galvenais esot nelasīt dienā, kad garastāvoklis ir slikts un tā jau sevi šausti – tas var sabojāt visu dienu, nosmej Anete. Interneta komentārus gan aktrise cenšas nelasīt. “It kā liekas, ka saproti cilvēkus, bet tad gan nesaproti, kāpēc viņš tā domā un vēl publiski saka? Kas tev galvā notiek, ka vēlies kādu publiski aizskart un pazemot? Tam man nav nekāda attaisnojuma.” Kritiku Anete lasa un mēģina saprast, uzklausīt – arī slikto, bet komentārus var lasīt, lai pasmietos, bet neņemt pierē.
Anete piedalās visos “Spēlmaņu naktij” nominētajos Liepājas teātra darbos, kā arī Goda teātra izrādē “Tikai nesaki nevienam...”. “Par teātra darbiem ir sajūta, ka tas ir notikums, ka vajadzētu būt labi, taču Goda teātra nominācija tiešām bija pārsteigums. Šīs izrādes izbaudu, jo tas ir cits formāts, spēlē jauniešiem, līdz ar to nevar sarežģīt, bet vienkārši baudīt. Jaunieši dzīvo līdzi, un izrāde tiešām laba.” Aktrise atzīstas, ka reizēm nobalsojusi, lai redzētu, kā procentuāli virzās balsojums, bet tad ķeksītis tomēr ielikts pie “Sasodītais sarkanais mēness”, jo tā tomēr esot sirdij vistuvākā izrāde šobrīd. Saviem nominētajiem kolēģiem Anete novēl iegūt balvas. “Katram savam kolēģim un aktieriem vispār novēlu pa nominācijai, jo tas ir tāds foršs stimuls, ka tiec pamanīts, novērtēts, un tas dod stimulu strādāt tālāk, mīlēt savu profesiju.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vienmēr uz skatuves, ne otrā pusē

Kategorijas