Bārene par karvinga meistari

2014. gada 26. novembris 07:00

797

Viens sistais – sešu nesistu vērts, mēdz teikt par tiem, kurus liktenis skarbi pārbaudījis, kuriem nācies vilties līdzcilvēkos. Pārtapt jaunā kvalitātē var, tikai mācoties no savām kļūdām, un dārgakmens skaldnes slīpē šķēršļi.
“Ne vienmēr esmu bijusi tāda kā pašlaik,” atklāta ir Mārīte Abramenko. Pavāre, kas iemīlējusies savā profesijā un atzīta godu saimniece viesībās. Lai stāsta pati!

Bērns nav sunītis
Piedzimu un dzīves pirmos gadus pavadīju Jēkabpilī. Man bija trīs, māsai Ilzei četri gadi, kad mātei atņēma mātes tiesības. Tēvs “sagāja pa fāzēm” un nu jau 25 gadus dzīvo psihiatriskajā slimnīcā. Mūs atveda uz Liepājas bērnunamu. Septiņu gadu vecumā pirmo reizi nokļuvām pie audžuvecākiem. Sievietei bija pieci dēli, viņa gribēja meitu, bet tikai pa vasaru. Biju nepaklausīga, un Millija Ļaudama gribēja vest mani atpakaļ uz bērnunamu. Viņas vedekla Biruta Kurme strikti pateica, ka to nepieļaus: bērns nav sunītis, ko var vadāt šurpu turpu. Birutai tobrīd jau bija četras meitas, arī man vieta atradās. Daudzi apgalvo, ka vizuāli esam līdzīgas. Pati viņa uzauga pie omītes, zina, kā jūtas bērns bez mammītes.
Mani un māsu nedrīkstēja izšķirt, tāpēc mūs paņēma divas sievietes – arī māsas. Ilze uzauga Cīravā, es – Vērgalē. Millija automātiski kļuva par omi. Biruta, pēc baznīcas likumiem arī mana krustmāte, mani uzaudzināja, un tikai viņu saucu par mammu.
Vēlāk mammai piedzima vēl divas meitas un dēliņš. Ģimenē biju astotā, vecākā – “boss”. Tas, ka nāku no bērnunama, netika slēpts, mammas bērnus saucu par māsām un brāli. Kad Birutai jautāja, priekš kam vēl tie mazie bērni bija vajadzīgi, viņa atbildēja, ka nezina, ko bez viņiem iesāktu. Dienā pūlējās smagi trijos darbos, naktī – mājās. Biruta ir ļoti strādīga, izpalīdzīga, labsirdīga, to ieaudzināja arī manī.
Mācījos Kapsēdes pamatskolā; kad pārcēlāmies uz Ziemupi – Vērgales pamatskolā. Tīņa gados man likās, ka esmu jau liela, bija kašķīši ar mammu, jo vēl nezināju, ko īsti gribu. Četrpadsmit gados sāku dzīvot Liepājā pie Millijas draudzenes, dakteres Mudītes Ozoliņas, kura strādāja bērnunamā. Dusmojos, ka citiem ir stipendija, bet man nav, un mācības 10. vidusskolā pametu.

Skolu pabeidz ar diviem bērniem
Kādā ballītē iepazinos ar puisi no Cīravas. Nolēmu apgūt pavāra profesiju Cīravas arodvidusskolā: tur būs stipendija un man lielā mīlestība. Mammai radās aizdomas, vai neesmu stāvoklī, nopirktais grūtniecības tests izrādījās pozitīvs. Abortu tu netaisīsi, viņa teica, ja vajadzēs, bērnu pati audzināšu. Septiņpadsmit gados, kad biju otrajā kursā, man piedzima Kristīne. Dzīvoju pie māsas audžumammas, viņa mazo pieskatīja, kamēr mācījos. Trešajā kursā atkal paliku stāvoklī. No māsas audžumammas dēla. Nevienu dienu nekavēju mācības, pedagogi bija atsaucīgi. Dēliņš piedzima tieši pirms izlaiduma. Eksāmenus nokārtoju, jo nedrīkstēju padoties – lai mamma var lepoties, ka labu cilvēku izaudzinājusi. Skolotāja Solvita Bumbiere daudz palīdzēja, ļāva mazos ņemt līdzi uz skolu. Zināju, ka bāriņu naudu maksā, kamēr mācos, tāpēc nolēmu turpat, Cīravas arodskolā, apgūt arī grāmatvedību. Pēc diviem gadiem atjautu, ka biroja darbs tomēr nav priekš manis.
Ar otrā bērna tēvu bijām kopā astoņus gadus. Dzīvojot pie viņa vecākiem, sākās rīvēšanās, dzīvesbiedrs aizstāvēja mammu. Kad Kristīne pabeidza pirmo klasi Dzērves pamatskolā, sapratu, ka gribu strādāt un pilnveidoties, nevis sēdēt pie govīm. Vienojāmies, ka Ulvis paliks sava tēva saimniecībā, bet es ar Kristīni došos prom. Tā man sāpīga tēma, pārdzīvoju, bet nedrīkstu būt savtīga. Tiekamies, attiecības labas gan ar Ulvja tēvu, gan viņa sievu.
Pēc darba kafejnīcā “Aromāts” un “Liepājas metalurga” ēdnīcā man piedāvāja pavāra vietu “Hotel Promenade” restorānā. Nu jau septiņus gadus esmu tur. Pa starpu vēl biju šefpavārs “Baronā”, tur labi apguvu “papīru lietas”.

Tortes, kūkas un karvings
Izvēlētā profesija man patīk un arī padodas. Neatsaku, ja aicina klāt galdu kāzās un citos godos. Dažkārt palīgos nāk mamma un māsa. Reiz internetā pamanīju klipu par augļu un dārzeņu grebšanu jeb karvingu. Ņēmu nazi un soli pa solim mācījos. Uzķēru, ka Rīgā tiek organizēti karvinga kursi. Pašlaik no pieciem līmeņiem esmu apguvusi tikai pirmo, jo kursi ir dārgi, bet gribu pabeigt un iegūt sertifikātu. Nopirku speciālo nažu komplektu, CD, mājās cītīgi trenējos, protu jau izgrebt arbūzu, ko māca tikai piektajā līmenī. Klājot viesību galdus, izdevies pārsteigt daudzus. Reiz palīdzēju draudzenei, arī pavārei, un varu klusītēm palepoties – manu darbu ir baudījis un ar labiem vārdiem novērtējis Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Ar prieku cepu tortes un kūkas. Dekorēju improvizējot, rezultāts neprognozējams. Kā es pati. Brīnos, kā tagadējais dzīvesbiedrs Juris pacieš manus gājienus. Viņš brauc visur līdzi, saprot un atbalsta.
Man ir lielisks darba kolektīvs un apkārt labi cilvēki, bet agrāk gadījās satikt visādus, arī falšos draugus, vilties. Tiku noniecināta: tu nekas neesi, neko nevari, jo esi no bērnunama.
Kā tagad domāju un jūtos tikai pēdējos četrus gadus. Nebiju vēl izaugusi. Īstie draugi neļāva padoties, grūtie dzīves posmi darīja stiprāku. Zinu, ko vairs negribu, un tas dod stimulu pilnveidoties.

Īstā māte – tukša vieta
Ik gadu notiek Ļaudamu dzimtas salidojums, reiz ieradās pat pāri diviem simtiem cilvēku. Muzikanti, atrakcijas, spēles, uzvelkam mastā dzimtas karogu. Nevienu mirkli nejūtos kā pieņemts bērns, viņi ir manējie. Vakaru vadīšanu nepraktizēju, bet radu, draugu pulkā – kāpēc ne? Jo man nepatīk, ka ballītē vienkārši sēž pie galda, ēd, dzer un pļāpā. Scenāriju negatavoju, bet atrakciju atribūtus paņemu līdzi. Viss notiek uz vietas – ar klikšķi. Arī darbabiedri brīnās, kā es tik ātri varu realizēt spontānas idejas.
Kad gāju Vērgales pamatskolā, pašmācības ceļā iemācījos spēlēt klavieres. Skolotāja Marita Kalēja, to redzot, aizsūtīja uz Pāvilostas mūzikas skolu, kur izvēlējos akordeonu. Dzīvesvietas maiņas dēļ nepabeidzu, bet man tagad mājās ir sintezators. Spēlēju sev – lai nomierinātos. Tas mākslinieciskais man ir no tēva Jāņa, viņš spēlēja akordeonu un rakstīja dzejoļus. Jānis ir bijis pie manas un pie māsas audžumammas un asarām acīs teicis viņām paldies.
Kristīne, vērojot, kā strādāju, teic, ka par pavāri nekad nekļūs. Viņa arī raksta dzejoļus, prot spēlēt klavieres, bet no mūzikas skolas atteicās: tas esot mans neizsapņotais sapnis. Piektās klases skolniecīte ir lielāka par saviem gadiem, sākusi iet brīvajās cīņās. Būs tāda pati cīnītāja kā es, nepazudīs. Katram ir jāapdedzinās, jāpieļauj kļūdas, bet ir jāmāk par sevi pasmieties. Kristīnei un Ulvim vēl gribu novēlēt labestību, sirsnību: ko dosi citiem, tas nāks atpakaļ.
Televīzijā bija Ainas Poišas šovs, kas meklē piederīgos. Piezvanīju. Trīs dienu laikā viņi atrada gan manu bioloģisko māti, gan māsu un brāli. 2004. gadā satikāmies, tā arī bija vienīgā reize. Apmainījāmies ar telefona numuriem, sieviete, kura mani piedzemdēja, ne reizi nav piezvanījusi. Viņai pašai esot divpadsmit bērnu. Izskatījās, ka tur ir alkohola problēma, un man arī nemaz negribas tikties. Auksts, svešs cilvēks.
Sirdī rūgtuma vairs nav. Jo mana mamma ir Biruta, kura dzīvo Vērgales pagasta “Zūnu Ķesteros”. Ļoti ar viņu lepojos un esmu ārkārtīgi pateicīga. Bērnībā viņa pret mani bija ļoti stingra, tagad sapratu, kāpēc, un pati esmu stingra mamma. Mans mērķis – nostiprināt ģimeni. Atvaļinājuma laikā mūsu divistabu dzīvoklītī ciemojās divpadsmit bērni: man ļoti patīk darboties ar viņiem. Laikam tāpēc, ka esmu augusi lielā ģimenē. Gribētu sev vēl vienu bērniņu, domāju arī par pieņemšanu no bērnunama. Zinu, ka kaut kad tas notiks.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Bārene par karvinga meistari

Kategorijas