Makšķeru vietā – pūšamie instrumenti

2014. gada 28. novembris 07:00

386

“Cits iet meitās, cits – makšķerēt, bet cits iet orķestrī spēlēt,” smejas Kazdangas kultūras centra pūtēju orķestra “Kazdanga” diriģents Guntis Simanovičs. “Kā ir dāmu klubiņš, mums ir orķestris,” papildina “Kazdangas” prezidents Geņus Vaidakovs. Orķestris, mūzika un koncerti ir neatņemama šo muzikantu dzīves sastāvdaļa un aicinājums.

Kārtībai jābūt
Jau 29 gadus viņi kopā ar vēl nedaudz vairāk kā divdesmit muzikantiem katru pirmdienas vakaru aptuveni divas stundas velta muzicēšanai mēģinājumos. Katru nedēļas pirmo dienu autobuss no Kazdangas dodas uz Aizputi, lai pūtējus aizvestu uz Kazdangas kultūras centru, kur notiek treniņi, un pēc tam – atpakaļ. Kaut arī orķestra dalībnieki ir draugi arī ikdienā, mēģinājumos viss rit kā pēc pulksteņa, aizsēdēšanās ilgāk netiek pieļauta, jo autobuss precizitātē līdzinās vilcienam. “Mums ir tāda devīze – ja nevar atnākt laikā, jāatnāk piecas minūtes ātrāk, jo autobuss negaidīs,” saka diriģents.
“Mēģinājums ir darbs vai izklaide?” jautā “Kursas Laiks”. “Izklaide ir pēc padarīta darba,” teic G. Simanovičs. “Vai tad, kad ir kāds jauns skaņdarbs,” papildina viens no “Kazdangas” vecākajiem dalībniekiem, tā prezidents G. Vaidakovs, kurš spēlē trompeti.

Goda lieta – orķestris
Aizputes pūtējorķestra pirmsākumi meklējami 1936. gadā. Agrāk pilsētai bijis pat savs simfoniskais orķestris un veseli četri pūtēju orķestri. “Sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados gājienā savienojās vairākas kolonnas,” atceras G. Vaidakovs. “Kādreiz tas bija prestižs – katrā kultūras namā uzturēja orķestri,” atskatās G. Simanovičs.
“Kad sākās knapināšanās laiki, tad visi četri apvienojās vienā un palika kā Aizputes kultūras nama orķestris. Tad 1985. gada septembrī mūs no Aizputes pārņēma Kazdangas kolhozs “Ļeņins”,” par “Kazdangas” tapšanu pastāsta tās prezidents. “Kolhozam nauda bija, nopirka mums instrumentus. Tad vēl muzikantus dalīja pa grupām un ar katru no tām strādāja atsevišķi,” teic diriģents. “Tagad mēs orķestrī esam 25 vai 26 dalībnieki, bet ziedu laikos kultūras nama orķestrī spēlēja pāri par 40 muzikantiem,” salīdzina trompetists.

Likuma sargu rokās
Pagājušajā vasarā pūtējorķestris spēlēja kāzās – visu nakti vieni paši. “Ja visu nakti jānospēlē, vai negurst sejas muskuļi?” “Ne tikai sejas vien, bet arī zobi kustas un dibens sāp no sēdēšanas,” smejas trompetists un turpina: “Visādi humori mums bijuši. Vienreiz kāzās, kad pēc pauzītes atgriežos, lai turpinātu spēlēt, paņemu savu trompeti – visa publika smejas, es nevaru saprast, kas par lietu. Sāku pūst – neskan mana taure! Paskatos vērīgāk – trubā kāds iebāzis speķu rausi! Pēc kādām citām kāzām kolēģim labi neskanēja bass. Šis domā – kas par lietu? Pēc nedēļas, kad šis ņēmis mazgāt, no lielās taures 25 rubļu naudas zīme izskalojusies,” notikumus atceras G. Vaidakovs.
Amizanti gadījumi, ko pastāstīt, padomā arī orķestra diriģentam: “Pie mums reiz viens kazdandznieks spēlēja bungas. Dziesmu svētkos viņš Mežaparkā pa zāli staigājis. Toreiz vēl padomju milicija viņam uzsauca: “Ko bradā pa zāli kā briedis?” Viņš, daudz nedomājot, atbildējis: “Es jau esmu Briedis!” Par pretī runāšanu policija bundzinieku veda uz savu mašīnu. Kad pienāca laiks uzrādīt pasi, miliči ieraudzīja, ka viņam uzvārds Briedis. Likuma kalpi sāka smieties un vienojās, ka vainīgo atbrīvos.”
“Mūs arī robežsargi ir savākuši,” abi atceras vēl kādu interesantu atgadījumu. “Pirms kādiem 30 gadiem, krievu laikos, Pāvilosta bija apsargāta slēgtā zona. Pirms braukšanas tur muzicēt bija jātaisa saraksti ar dalībniekiem un obligāti līdzi jāņem pases, jo bez caurlaidēm robežu nevarēja šķērsot. No mūsējiem diviem pases palikušas mājās – pārējos palaida, tos abus saņēma ciet. Mēs kolhoza orķestra sekretāram sakām, ka saņemti divi orķestra veči no sastāva, lai viņš līdz, bet tas tik plāta rokas. Beigās uz paša koncerta sākumu viņus atlaida. Kad prasījām, ko šie gūstā darījuši, viņi atbildēja, ka nācies malku zāģēt. Vien padzerties iedots.”

Sintētiskā mūzika apnikusi
Par repertuāru atbildīgais ir G. Simanovičs. “Kaut ko atrodu, uzrakstu vai pārrakstu. Ja ne katru, tad katru otro, trešo mēģinājumu ir kāds jauns skaņdarbs. Nav dienas, kad es kaut ko nebūtu parakstījis. Citreiz radošais process ievelkas līdz vēlai naktij. Kad ir iedvesma, tad ir jāraksta – tur neko nevar darīt. Mums ir tik liels repertuārs, ka varam nospēlēt sešas stundas, neatkārtojot nevienu skaņdarbu,” lepns ir diriģents.
Savukārt orķestra prezidents atbildīgs par lietvedību. Viņam uz sarunu līdzi ir vesela grāmatvedība – mape, kur glabājas uzskaišu lapas. Uz tām uzskaitīts, kurš ko spēlē, dalībnieku telefona numuri, apmeklējums un pasākumi, kur orķestris uzstājies. Saspringtākais koncertēšanas laiks ir vasara. “Citi vasarā iet atvaļinājumā, bet mums tas ir smagākais darba laiks,” stāsta trompetists. 2012. gadā “Kazdanga” koncertējusi 22 pasākumos, 2013. gadā – 32, bet šogad uz skatuves kāpts 17 koncertos. “Tagad bieži mūs uzaicina tāpēc, ka cilvēki grib kaut ko īstu – tā sintētiskā mūzika jau apnikusi,” prāto diriģents.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Makšķeru vietā – pūšamie instrumenti

Kategorijas