Apģērbj gan cilvēkus, gan suņus

2014. gada 28. novembris 07:00

1605

Apģērbu meistare Katrīna Vilkonska apgalvo, ka “pārdabiski mīl” savu darbu un varētu pavadīt cauru diennakti strādājot. Nesen viņas lolotais Liepājas uzņēmums “Katrīnas modes nams” nosvinēja viena gada jubileju, taču ar apģērbu darināšanu viņa darbojas jau kopš laikiem, kad mēdza ietērpt skaistos tērpos slaveno lelli Bārbiju.
Sākumā K. Vilkonska strādājusi citā šūšanas uzņēmumā un pēc darba darinājusi pasūtījuma darbus. Tomēr ar laiku sapratusi, ka nevēlas pelnīt naudu citiem. “Sapratu, ka manī ir uzņēmēja gēns un vajag kaut ko darīt pašai. Nonācu pie tā, ka gribu savu modes namu. Nosaukumā obligāti bija jābūt vārdiem “modes nams”, un, tā kā tas pieder man – Katrīnai, tad ilgi nebija jādomā, kā savienot šos vārdus,” par “Katrīnas modes nama” dzimšanu stāsta īpašniece.
Uz jautājumu, kā viņas uzņēmums atšķiras no citiem, šuvējai ilgi nav jādomā atbilde: “Jā, ir daudz cilvēku, kas šuj apģērbus, uzņēmējam jāatrod sava odziņa, ar ko atšķirties. Piemēram, mēs darinām tērpus tikai no kvalitatīviem itāļu materiāliem.” Katrīna pati ik pa laikam dodas uz Itāliju, lai piedalītos audumu prezentācijās un izvēlētos labākos materiālus. Tie tiek transportēti uz Liepāju, un burvestības var sākties – tiek darināti tērpi.
“Viss, ko mēs taisām, ir vienā eksemplārā – tas ir unikāls. Nekad nav uztaisīts vēl viens tieši tāds pats tērps, un mēs arī negrasāmies to darīt,” sola modes nama īpašniece. Klientam esot 100% garantija, ka uz ielas viņš nesatiks cilvēku ar tādu pašu tērpu, jo katram tiek veidots kaut kas citādāks. Parasti no viena auduma veida tiek izveidoti divi līdz trīs tērpi, tomēr tiem nav viens fasons un stils. Katrīna ir pārliecināta, ka ideju nepietrūks, jo katrs cilvēks ir pilnīgi dažāds. Tas atkarīgs gan no vecuma, gan cilvēka stila. Vienmēr varot izdomāt kaut ko jaunu un agrāk neveidotu.
Modes namam daudz klientu ir arī Rīgā, tāpēc lielu daļu laika Katrīna pavada ceļā starp Liepāju un Rīgu, lai apkalpotu visus savus klientus. “Pa šo laiku esmu pat atradusi starpības starp Liepājas un Rīgas iedzīvotāju stilu. Piemēram, Rīgā man viss jāveido no viena auduma, lai viss būtu taisns un vienkrāsains, bet Liepājā cilvēki grib kaut ko krāsainu, lai saliek kopā dzeltenu ar sarkanu vai pieliek izteiksmīgas pogas,” stāsta meistare.

Vilšanās liek darīt pašai
Katrīna stāsta, ka pirms kāda laika nopirkusi sev suni – mazu Jorkšīras terjeru – un sākusi interesēties par suņu apģērbiem. “Redzēju, cik tas viss maksā un kāda ir kvalitāte, sapratu, ka tā jau nu tā lieta neies. Kvalitāte ir drausmīga, un audumi tādi kā papīrs,” par sliktajiem izstrādājumiem un augstajām cenām brīnās Katrīna. Viņa nolēma, ka tiks galā ar suņu apģērbu – darinās tos pati. “Liku suni uz galda un teicu, ka nu būs jāmērās. Tā manus suņu tērpus sāka ievērot kaimiņienes,” par jauno nišu stāsta drēbniece.
Suņu apģērbi acumirklī “pavilka” klientus, un Katrīna tos sāka šūt arī klientiem Rīgā. “Vecrīgā apkalpoju dažādas augstas personas, juristus. Viņu suņi tagad staigā manis veidotos tērpos,” stāsta sieviete. Šobrīd “Katrīnas modes namam” ir svarīgs brīdis, jo suņu apģērbu sakarā noris sarunas ar kādu lielu Sanktpēterburgas uzņēmumu, kas nodarbojas ar dzīvnieku preču izgatavošanu un pārdošanu. “Satiku viņus īstajā laikā un vietā, sākām runāt, parādīju savus darbus, viņi paņēma līdzi paraugus, šobrīd pārrunājam darba apjomus, grafikus,” priecājas Liepājas uzņēmēja. Viņa gan atzīst, ka veidot sadarbību ar Krieviju ir sarežģīti, bet tā ir iespēja paplašināties un to vajag izmantot.
“Savu mīluli es ģērbju, jo viņam tiešām ir auksti, vajadzīgs siltums. Piemēram, Mārupē vairāki privātmāju saimnieki pasūta saviem suņiem zeķes, lai, dzīvojoties laukā, nesaltu kājas,” paskaidro Katrīna. “Tomēr veikalos piedāvātie apģērbi ir izsmejoši, audumi ir slikti un kvalitāte arī, mēs šujam no labiem, izturīgiem audumiem.”

Savā labā laiku nežēlo
Darbu Katrīnai netrūkst, jāapmeklē prezentācijas, jāizdomā modeļi, jātiekas ar klientiem un, protams, jāšuj tērpi. “Man pagaidām ir tikai viens palīgs, bet, kamēr es rāpošu un elpošu, visu darīšu pati,” sola Katrīna. Viņa atzīst, ka bieži strādā vairāk, nekā vajadzētu, piemēram, atnāk uz darbu sešos no rīta un strādā līdz diviem naktī. “Es ļoti mīlu savu darbu! Ja tas ir tavs uzņēmums, tad nav žēl palikt ilgāk un padarīt visu, kā nākas, nostrādāt visu līdz pilnībai. Katrā darbā ieguldu visu sirdi. Dažreiz pat negribas atdot pabeigto apģērbu klientam, jo esmu tam pieķērusies,” stāsta šuvēja.
Viens no mērķiem ir attīstīt uzņēmumu un radīt vēl vairāk apģērbu. Tomēr Katrīna jau tagad zina – ja arī viņai būs divdesmit palīgu, viņa tik un tā pati pavadīs dienu pie šujmašīnas, jo daudz labāk dod priekšroku darbam ar audumu nekā ar papīriem un lietvedības kārtošanu. Lai arī ikdienā viņa strādā gandrīz bez brīvdienām, tomēr reizi vai divas reizes gadā jaunā uzņēmēja atslēdzas no darba, dodoties izbraucienā, kur pilnībā atslēdzas no visiem un ļauj sev atvilkt elpu.
Saskaras ar cilvēku divkosību
Šķiet, laikā, kad jebkuru preci iespējams iegūt par lētu naudu, ir grūti konkurēt ar kvalitāti, kas izmaksā vairāk. Arī Katrīna piekrīt, ka ir cilvēki, kam viss šķiet par dārgu – tāds cilvēks, ierodoties pie viņas, piekasīgi apskata visus apģērbus, lai atrastu kļūdas, toties tad, kad ieiet veikalā, tas pats cilvēks paķer pirmo, kas pie rokas, un nepievērš uzmanību kvalitātei.
“Mēs cīnāmies ar cenām – tās nav pārdabiskas. Kleita no kvalitatīva, smalka itāļu auduma, radīta tikai vienā eksemplārā, maksā 30 vai 35 eiro. Vai tad tas ir ļoti dārgi?” Katrīna gan nenoliedz, ka ir arī ekskluzīvāki tērpi, ar kristāliem – tiem cena ir augstāka, tomēr tie jau nav ikdienas tērpi, tie ir paredzēti ballēm un svinīgiem pasākumiem.
“Šobrīd esam uzsākuši darbu arī pie iepakojumu radīšanas. Jāpadomā par to, kā produkts nonāk pie klienta. Birkas pie apģērbiem arī ir roku darbs, katra tiek pielikta klāt ar roku,” par ieguldīto darbu stāsta uzņēmēja. Katrīna ar kolēģi no cita šūšanas salona spriedušas, ka laikam jau nepieciešams kaut kas līdzīgs šuvēju aizsardzības biedrībai, jo brīžiem klientu vēlmes esot pavisam neizprotamas. “Ierodas cilvēks ar savu apģērbu un grib, lai tam pāršuj rāvējslēdzēju. Saku, ka tas maksās septiņus eiro. Cilvēkam acis lielas un uzreiz šoks par to, ka tik dārgi jāmaksā. Bet, ja kārtīgi padomā, tad kas ir septiņi eiro par visas dienas darbu? Lai izārdītu veco slēdzēju, salabotu rūpnīcā grieztās malas, kas vienmēr ir briesmīgas kvalitātes, un ieliktu vietā jauno rāvējslēdzēju, paiet ilgs laiks,” darba grūtības izskaidro “Katrīnas modes nama” īpašniece. Viņa apliecina, ka labot un pārveidot veikalā pirktās drēbes ir daudz grūtāk nekā šūt uzreiz no pašiem pamatiem. Rūpnīcā veidotie tērpi tiek piegriezti un sašūti lielā ātrumā, aizmirstot par kvalitāti un rūpību. Tieši tāpēc Katrīna uzskata, ka daudz labāk ir ieguldīt naudu kvalitatīvā, rūpīgi veidotā, šuvēja radītā tērpā, kas kalpos ilgāk un izskatīsies labāk.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Apģērbj gan cilvēkus, gan suņus

Kategorijas