Skolotāja, kura "dresējusi" divus Liepājas mērus

2014. gada 1. decembris 07:00

666

Skolotāja, kura "dresējusi" divus Liepājas mērus

Valiju Dekovicu kāds atceras kā mīļo skolotāju Nīcā vai Liepājā, cits kā deju kolektīva vadītāju, kura divas reizes aizvedusi uz Dziesmu un deju svētkiem. Sporta cienītāji atpazīst savulaik spēcīgu basketbolisti, kas ar groza bumbas dresēšanu “inficējusi” meitu Guntu un mazmeitu Kristīni. Ne viens vien jūsmojis par studijā “Zītars” darinātajām dzintara rotām, bet daudziem viņa ir vienkārši gaišs, atsaucīgs cilvēks.
“Vairāk par visu pasaulē mīlu sauli, jūru un bērnus,” saka joprojām staltā un enerģiskā kundze. Grūti noticēt, ka drīz viņa atzīmēs 90 gadu jubileju.

Saknes – Pērkonē
Elza Valija šo pasauli ieraudzījusi mājās “Rolavi” Pērkones pagastā, kurā ietilpuši Aucugala, Cenkones, Skatres un Bernātu ciems.
“Vecākiem Maigai un Jēkabam Otaņķiem tur bija veikals, vēlāk viņi iegādājās mājas “Sedi”. Kristīta, iesvētīta un laulāta esmu Nīcas luterāņu baznīcā.” Atmiņu kamola galā arī vecvecāki: vecmāmiņa Ilze bijusi čakla audēja, ik rītu ap stilbiem tinusi violetas sietavas – lai kājas izskatās resnākas. No mammas stāstītā Valija zina, kā vectēvs Jānis Rolavs, kalējs, zaudējis kāju – to sašāvuši bermontieši. “Kamēr karavīri Bernātu krogā dzēra, vectēvs, ellīgs būdams, pierunāja ciema vīrus paņemt ārpusē noliktās šautenes. Uzzinot, kurš tas kūdītājs, bermontieši, protams, prasīja šautenes atpakaļ. Vectēvs omei un bērniem lika gulties gar zemi, bet pats skrēja no viena loga pie cita un tik šāva. Uguni atklāja arī bermontieši. Ievainoto vecotēvu ratos aizveda uz Nīcas muižu, bet nākamajā rītā uz emigrantu māju Liepājā, kur atradās hospitālis. Dūšīgs: ar paštaisīto koka kāju turpināja ciemā kalt zirgus, būvēt mājas un ierīkot pumpjus.”
Māmuļa, gudra sieviete, iemācījusi Valijai: “Visi man labi bija, kad es pati laba biju; visi man ienaidnieki, ja es naida cēlājiņa.” Viedie vārdi “Nomirs tēvs, nomirs māte, paliks tauta sargātāja” gan saprasti vēlāk: tauta ir arī ģimene, dzimta. Otaņķiem bija trīs bērni. Abu brāļu vairs nav.
Jēkabs Otaņķis bijis zvejnieks, bet mamma Maiga – saimniecības vadītāja un liela dziedātāja un apdziedātāja godos. “Mums bija kalpone, arī palīdzes pie ravēšanas darbiem. Viņas prasīja: nu, saimniec, garo saucienu! Mamma nostājās uzkalniņā un laida tā, ka tālu skanēja: sanākati, ciema ļaudis!”

Lauku skuķis skolojas
Izglītošanos meitēns uzsācis Skatres skolā, sauktā par Čīča skolu, direktora uzvārda dēļ. Pēc trešās klases nācies doties uz Pērkones skolu, kas atradusies blakus tagadējai viesnīcai “Jūrnieka ligzda”. “Piektajā klasē mācījos divus gadus, jo katru dienu bija jānoiet septiņi kilometri turp un atpakaļ un ļoti noguru. Pamatskolu pabeidzu jaunuzceltajā valsts skolā Nīcā. Par sacerējumu “Atbrīvošanas cīņas un to varoņi” saņēmu pirmo godalgu republikā un dāvanu – grāmatu ar Ulmaņa runām un rakstiem. Skolas izlaidumā sacerējumu nolasīju, tērpusies Pērkones tautastērpā. Atmodas laikā skolas diplomu kopā ar šo sacerējumu atdevu Liepājas muzejam.”
Par 1940. gadā nodibināto padomju varu visi bijuši bēdīgi, jo audzināti nacionālā garā – mazpulkos, aizsargos. Klases audzinātāja un fizkultūras skolotāja Valiju virzījusi uz skolotāju institūtu, taču vecākiem nav bijusi tāda rocība. “Zīmēšanas skolotāja ieteica mākslas skolu, bet es izvēlējos Liepājas ģimnāziju. Dzīvoju pansijā pie Priedes kundzes Vītolu ielā, ēkā ar durvju sargu. Pilsētā iemestam lauku skuķim brīnišķīgs laiks! Vakaros, tikko iedegās laternas un skatlogi, pastaigājāmies pa promenādi, kur notika lielā amiziere. Puika uz ielu stūra sauca, lai pērk vakara avīzi. Mēs, meitenes, ķiķinājām, ievēroju puisi ar koferīti, kurš vienmēr steidzās. Skolniekiem galvā bija savas skolas cepurītēs, nemaz nedrīkstēja citādāk. Ģimnāzistēm bija zilas cepurītes ar zelta lentīti: Mākslas skolai – baltas, “tehniķiem” – zaļganas.”

Haris atver ne tikai sētas vārtus
“Pavadījām uz fronti paziņas un kavalierus, pilsētā bija palicis maz puišu. Ko aicināt uz 18. dzimšanas dienu? Sāku spēlēt basketbolu sporta biedrībā “Auseklis”, un kādā no biedrības sanāksmēm atkal saskatījos ar “puisi ar koferīti”. Kad pēc vēlās sapulces atgriezos mājvietā Stendera ielā, vārti jau bija slēgti.” Garām gājusi futbolistu grupa, vienam biedri uzsaukuši: Hari, palīdzi meitenei! “Puisis ar koferīti” veikli pārlēcis pār žogu un atvēris vārtus. Mamma ieteikusi puisi aicināt uz dzimšanas dienu, un tā sākusies gadu ilga draudzība, kas vainagojusies ar precībām. Ar Hariju nodzīvoti 58 gadi, bet nu jau divpadsmit gadi, kopš dzīvesbiedra vairs nav.
“Viņš bija veiduļu galdnieks, vīrs ar zelta rokām, ļoti sabiedrisks, ilggadējs dziedātājs vīru korī “Dziedonis”, ar skaisto balsi savaldzināja visas manas draudzenes. Mazmeita Kristīne viņu uzskata par vīrieša ideālu un nešaubījās – dēlu sauks tikai par Hariju. Mazais Harijs ir malacis – sporta skolā apgūst basketbolu, mūzikas skolā ģitāru,” Valija aizsteidzas priekšā notikumiem un piebilst: “Man visi dzīves posmi bijuši skaisti: Dieviņš laikam savā klēpī auklējis, labi cilvēki vienmēr apkārt bijuši. Kad sliktāks garastāvoklis, nokrāsoju lūpas, uzlieku cepuri un izeju uz ielas.”

Audzina arī Eniņu un Sesku
Gadu pēc kāzām jaunais pāris pārcēlies uz dzīvi Bernātos. Pēc kara ļoti trūcis pedagogu, un Valija pieteikusies darbam Nīcas vidusskolā. “Visi skolotāji bija bēgļi no Vidzemes. Skola izpostīta, bērniem ne grāmatu, ne burtnīcu. Mācību laikā amatnieki lika logus. Manā audzināmajā – trešajā – klasē bija arī nākamais Liepājas mērs Teodors Eniņš. Pasniedzu meitenēm fizkultūru, vecākajām klasēm ģeogrāfiju, ķīmiju un fiziku. Krievijas un PSRS ģeogrāfija mums nekad netika mācīta: tā bija sarkanā līnija. Nezināju pat, kur atrodas Jeņiseja, gatavošanās ģeogrāfijas stundām bija šausmīgi grūta.”
Ģimnāziju beigusī jauniete apzinājusies, ka trūkst attiecīgo zināšanu, un iestājusies Liepājas Pedagoģiskajā skolā. 1948. gadā, pēc studijām neklātienē, Dekovici pārcēlušies uz Liepāju. “Represiju laikā uztraucos, jo mamma bija aizsardze, mūsu mājās notika aizsargu vakarēšanas ar klātiem galdiem un dziedāšanu. No izsūtīšanas paglābis ciema vecākais, mans bijušais pielūdzējs.”
Liepājā pirmā darbavieta bijusi 5. vidusskola, vēlāk 11. vidusskola Krūmu ielā. Kad ģimenei piešķirts dzīvoklis Dārzu ielā, strādājusi 3. pamatskolā. “Man ir tikai viena profesija – pirmo līdz ceturto klašu skolotāja. 6. vidusskolā starp maniem audzēkņiem bija arī Uldis Sesks.”
No izglītības turpināšanas vienubrīd atturējuši iestājeksāmeni krievu valodā un basketbols. “Kad beidzu spēlēt, iestājeksāmeni Pedagoģiskajā institūtā jau bija latviešu valodā. Nobeidzot augstskolu, man bija 41 gads.”

Novēl mazmazbērniem
1980. gadā V. Dekovica atvadījusies no skolotājas darba. Viens no iemesliem – kolēģes aicinājums aiziet uz Skolotāju namu, kur darbojies dzintara apstrādes pulciņš. “Sāku tur strādāt un dabūju daiļamata meistaru. Katrs dzintara gabals man bija izlolots un svarīgs, ar to nodarbojos, kamēr redze atļāva,” kundze rāda saldējuma kastē glabātās mīļākās rotas – krelles, saktas, kniepķenus. Dzintara izstrādājumi vērtēti daudzās izstādēs, arī Anglijā un Japānā. “Savulaik ar to pamatīgi piepelnījos, vairākus darbus nopirka Brīvdabas muzejs.”
Pirmo tautastērpu – Pērkones – mamma noaudusi, kad Valijai bija četrpadsmit. Vācu laikā svītrainie brunči izārdīti, lai pašūtu kostīmu. Bet ir vēl divi Nīcas tautastērpi, tos bieži vilkusi dažādos pasākumos. Vienu tērpu Valija novēl mazmazdēliņa Harija (8 gadi) sievai, otru – mazmazmeitiņai Austrai, kam vēl tikai pieci mēneši. Arī dzintara rotas viņiem būšot jāsadala.
“Stāstot par sevi, jāpiemin draugi, sešas ģimenes. Mēs, Strautiņi, Puiķi, Dambergi, Puķes un Eglīši turējāmies kopā kopš sporta laikiem. Draugu meitas diviem dēliem Repšu ģimenē septiņus gadus biju mājskolotāja. Reiz ar Reini, tagadējo hokeja vārtsargu, rēķinājām, bet viņam negribējās, kad laukā citi spēlē bumbu. Kļuva nervozs, un mazā sirsniņa neizturēja: šī ir šo laiku grāmata, bet jūs – krievu laiku skolotāja – no šīs grāmatas neko nesaprotat!”
Pēc vecākā brāļa nāves svaine “Sedus” pārdevusi, un Valijas kundzei žēl, ka mājas nav nopirkusi: to drīkstējuši tikai kolhoznieki. “Zemi sadalījām. No maniem seši ar pus hektāriem gabaliņu paturējām augļu dārzam, kur vasarā darboties, bet pārējo izīrējam kaimiņiem. Vēl ir skaista josliņa pie pašas jūras. Harijs man ir visdārgākais pasaulē, viņš apsolīja, ka uztaisīs tur kempingu.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Skolotāja, kura "dresējusi" divus Liepājas mērus

Kategorijas