Ginesa rekorda cienīgs darba stāžs

2014. gada 3. decembris 07:00

432

Mēs viņu gribējām pieteikt Ginesa rekordam, smej Valentīnas Georgijevskas kolēģes. Joks nav tālu no patiesības: diez vai vēl kaut kur Kurzemē, Latvijā un pat visā Eiropā turpina strādāt meistare ar tik ievērojamu – 58 gadus lielu – darba stāžu. Frizētavā viņa sastopama ik dienu, un pastāvīgie klienti pat nedomā no 86 gadus vecās manikīres pakalpojumiem atteikties. “Ar dzirdi tā pašvakāk, bet redze ar brillēm man ir laba, cenšos būt rūpīga, jo darbs patīk – tas man dod spēku un enerģiju. Bez darba es būtu pilnīgi beigta,” teic Valentīna.
Satiekot jebkuru cilvēku, viņa vispirms profesionāli uzmet aci nagiem.

Liepājniekiem – labi pazīstama
Neesmu no lielām runātājām, kautrīgi iebilst Valentīna Georgijevska, tomēr līdz nākamajam pierakstam atrod brīdi sarunai. “Gadu no gada viņi pie manis nāk. Galvenokārt Jaunliepājas iedzīvotāji, viens otrs regulāri brauc no citiem pilsētas rajoniem, piemēram, no Zaļās birzes, kur nav frizētavu, paretam – arī no laukiem,” par saviem uzticamajiem klientiem saka meistare.
Vaicāta, kā izvēlējusies profesiju, Valentīna neslēpj, ka vienmēr apbrīnojusi frizētavā strādājošo veiklību. Pirmās darba iemaņas guvusi vienā no frizētavām Liepājas centrā, tur uz vietas apmācīta. “Brīvības ielā par frizieri strādāja manas nākamās kolēģes brālis. Jauna biju smuka meitiņa ar spožām acīm, iepatikos, un viņš mani pieņēma par mācekli. Pirtī Ukstiņa ielā tolaik atvēra mazu frizētavu, kur kopā ar vīriešu meistari praktizēju divus gadus.” Kad pirts beigusi pastāvēt, jaunā manikīrīte nosūtīta strādāt uz frizētavu Raiņa ielā. Laika gaitā iegūts arī sieviešu frizieres diploms.
“Ar matiem man tā nesanāk, bet pie nagiem redzu, kur ko vajag. Skaistums – tā, bet galvenais ir iztīrīt, apstrādāt. Agrāk sakopt rokas nāca virsnieki no kuģiem, arī viens sirms kungs, kurš savulaik dzīvojis Amerikā. Pēdējā laikā neviens vīrietis gan nav nācis. Pieaudzētos nagus neatzīstu un jaunās tehnoloģijas neapgūstu. Lielākoties manējie izvēlas vienkāršu manikīru, gaišu laku. Ir arī ar perlamutru, spīdumiņiem. Jauniem cilvēkiem lielākoties iekrāsoju skropstas un uzacis, jo man ir vecā krāsa, kas labi turas.”

Prot gan sarunāties, gan paklusēt
Manikīres darbā ļoti svarīgas esot labas attiecības ar cilvēkiem: vajagot prast mīlīgi sarunāties, dažreiz – arī paklusēt. “Ir bijis arī pa neapmierinātam klientam, bet acīs nekas slikts nav teikts. Dāmas parasti pasaka, kur vajag pielabot. Esmu nopirkusi arī dažus jaunus instrumentus, vienu ar gumijotiem rokturiem atsūtīja no Anglijas, jo vajag vairākus – no sanitārā viedokļa. Bet lielākoties izmantoju vecās knaiblītes, tās meistaram labāk izdodas uzasināt un labāk ieguļas rokās. Man ir diezgan daudz tādu klientu, kas nāk šurp ar nūjiņu. Par viņu privāto dzīvi diži neinteresējos, bet zinu aptuveni, kur katrs dzīvo, kā ar veselību,” pastāsta individuālā darba veicēja.
Tikmēr klāt jau gaidītā kliente. “Brīnišķīga meistare, pie viņas taisu manikīru jau četrdesmit gadus. Tāpēc, ka ir iejūtīga, sirsnīga manikīre un akurāti strādā. Kaut tādi būtu visi meistari!” teic Anna Vīgnere, viņa dzīvo netālu, Lāčplēša ielā, un kopā ar vīru un mazdēlu regulāri – katru nedēļas nogali – apmeklē tieši šo frizētavu. Par pakalpojuma apmaksu tiek izrakstīta darījuma kvīts.
“Reizi gadā iegriežas pārbaudīt finanses, drošību un sanitārās normas. Par to neuztraucos, jo instrumentus rūpīgi sterilizēju, bet dokumentāciju sakārto grāmatvede. Krievu laikos bija vairāk jābaidās no kontrolēm. Vienreiz nebiju pierakstījusi trīsdesmit kapeikas, par to man atņēma trīspadsmito algu.”
Čakla un taupīga Latgales meita
“Esmu dzimusi 1928. gada 30. maijā Nirzas pagastā Ludzas rajonā. Ludzā ieguvu vidējo speciālo izglītību. Uz Kurzemi atvilināja mīlestība, sarakstījāmies “zagsā”. Kad ierados Liepājā, man bija deviņpadsmit.” Puisis, kas vēlāk kļuva par Valentīnas vīru, atradis darbu “Sarkanajā metalurgā”, sākumā īrējuši istabiņu netālu no rūpnīcas, vēlāk uzņēmums piešķīris dzīvokli Ūdens ielā. Čakli strādājot, desmit gadu laikā abi sakrājuši naudu miteklim kooperatīva mājā Ugāles ielā.
Divdesmit gadus uz “Tenisones frizētavu” Kapsētas ielā Valentīna brauc ik dienu un ir tur jau ap sešiem rītā – lai sakoptu telpu, iekurinātu krāsni. Attālums līdz mājām Valentīnu neapgrūtinot: “Man bija kartiņa lētākai braukšanai ar autobusu, pēc astoņdesmit nu braucu pavisam par velti. Vīrs nomira pirms divdesmit gadiem, bērnu man nav. Darbā varu satikties ar cilvēkiem, arvien uzzināt kaut ko jaunu. Dažreiz izkratām cits citam sirdi, parunājam par politiku. Nav apnicis, bet ilgi vairs nestrādāšu. Te man ir tikai draugi un klienti, tāpēc esmu nolēmusi pārcelties uz Bausku, kur dzīvo mana māsa ar ģimeni, kur jau esmu rezervējusi kapavietu. Man ir pensija un amats, bet ar naudiņu nesvaidos, pa kafejnīcām nestaigāju – dzīvoju taupīgi un esmu Bauskā iegādājusies vienistabas dzīvoklīti jaunā mājā.”
Vai pie izdevības sākt dzīvi no jauna Valentīna izvēlētos citu profesiju? Meistarīte purina galvu: “Bērnībā dzīvoju uz laukiem, protu visus lauku darbus, adīt un šūt, bet tas mani neinteresē. Arī komercskolā apgūtā grāmatvedība, kantora darbs nav sirdslieta. Ja kāda meitene prasa, vai ir vērts mācīties par manikīri, saku tā: ja ir interese, tad ir vērts. Tikai ir jāiekaro savi klienti un jāstrādā centrā, nevis nomalē.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Ginesa rekorda cienīgs darba stāžs

Kategorijas