Pierāda sevi un kļūst par ķēniņieni

2014. gada 5. decembris 07:00

476

“Ķēniņiene klausās!” – par šādu Grobiņas pamatskolas 9. klases skolnieces Leldes Cinovskas atsaukšanos uz tālruņa zvanu skolotāja Daina Freiberga nebeidz sajūsmināties. Jo ir gandarīta, ka viņas audzēkne tikusi pie titula “Stāstnieku ķēniņiene”.

“Stāstnieku ķēniņiene/ķēniņš” ir valsts mēroga konkursa “Teci, teci, valodiņa” augstākais tituls. Leldei Cinovskai ceļš uz to bijis sešu gadu garumā, vispirms trīs reizes bija jāiegūst Dižā stāstnieka vārds. “Antiņš arī neuzjāja kalnā ar pirmo rāvienu,” salīdzina skolotāja Daina Freiberga.
Nolikums “ķēniņu” konkursam saņemts vien trīs dienas pirms tā norises. “Mēs izplūdām asarās, tās mūs attīrīja, un tad mēs sākām būvēt,” atklāj D. Freiberga. Bija jāsagatavo kāda brīnumpasaka, dotā pasaka “Lapsa un runcis” savā – modernā – pavērsienā un stāstiņš no dzīves, rezervē paturot anekdotes.

Uzstājas īstajā tērpā
Lelde uzstājusies Bārtas tautastērpā. Vainags bijis ļoti smags, taču tas devis citu gaitu un cēlumu. “Tērps man deva labu, stingru sajūtu. Jutos īstajā vietā īstajā tērpā,” stāsta jauniete. Tautastērps nav bijis obligāts, taču pasākumā Rīgā stāstnieka tērpam pievērsta lielāka nozīme nekā novadu skatēs. Pavisam šķērsu izskatījies stāstnieks ar mobilo tālruni rokās.
Lelde ir trenējusies un uzstājusies arī daiļrunas konkursos, taču aktieriskās prasmes stāstniekam var traucēt. Tam vajadzīga nemākslota, neuzspēlēta valoda. “Jūs bijāt par spilgtu,” Lelde raksturota kādā no iepriekšējām reizēm, kad dabūjusi vien “Lielo stāstnieku”. Viņa vēl joprojām nesaprotot, kā tiek noteiktas pakāpes – Lielais, Dižais, Ķēniņš. Ja stāstnieks “iestrēgst” un netiek pa titulu kāpnēm uz augšu, tad varot rasties neticība sev. Konkurence kļūstot arvien lielāka, šogad startējuši 108 dalībnieki. “Tas ir milzīgs gods, lepnums un prieks, esmu sevi pierādījusi,” par sasniegto saka Lelde.

Dara to, kas patīk
“Mamma ir aiz meitas kā mūris,” skolotāja zina panākumu “sargeņģeli”. Šopavasar ar pašas komponēto dziesmu – veltījumu māmiņai – uzvarējusi konkursā. “Tā bija pateicība, ka viņa mani balsta brīžos, kad svārstos starp jā un nē.”
Savukārt Vecpils pamatskolā viņai pamatus likusi skolotāja Solvita Aigare un folkloras kopas “Lāņupīte” vadītāja Antra Arnolda. Reiz Lelde runājusi dzeju no Operas skatuves. Meitene mācās mūzikas skolā, dzied korī un ansambļos. “Katrs dara to, kas viņam patīk,” Leldi šāda slodze neuztrauc. Ja pati negribētu, citi nevarētu piespiest. Viņa jau sen nolēmusi, ka tālāk mācīsies mūzikas skolā, pēc tam, iespējams, Kultūras akadēmijā.
D. Freiberga atklāj, ka daiļrunas konkursā Leldi nespiedīs piedalīties, bet meitene ir apņēmības pilna startēt arī tajā. Mūzikas vidusskolā vairs nebūšot tādas iespējas. Skolotāja zina, ka “Lelde nekad nesaka nē, bet – padomāšu”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pierāda sevi un kļūst par ķēniņieni

Kategorijas