Pirtiņa ripo pie klienta

2014. gada 12. decembris 07:00

3698

Kopš augusta te šur, te tur Liepājā pamanāms džips ar neparastu piekabi. Tajā atrodas palielu koka mucu atgādinoša pārvietojama pirtiņa, kas var pieripot izvēlētajā vietā un laikā. Saimnieciskās darbības veicējs Kaspars Karlsons teic, ka tas nav nekas jauns: līdzīgs piedāvājums ir Kuldīgas novadā, bet Liepājā gan esot vienīgais.

Ideju nobremzē krīze
“Pirms gadiem astoņiem man radās ideja pārvietojamo pirti iebūvēt vecā “KaMAZā”, bet pēc pāris mēnešiem tādu jau ieraudzīju žurnālā,” atceras “RipoPirts” īpašnieks K. Karlsons. ”Sākoties krīzei, to neizdarīju, jo kopā ar ģimeni devos uz Ameriku. Uz manu sapņu zemi.” Dzīvojuši Floridas štatā, tūristu pilsētiņā netālu no Maiami. Lai arī ziemā un vasarā tur bijuši plus trīsdesmit grādi, vienalga, ilgojušies pēc ģimenes tradīcijas – ik nedēļu pērties latviešu pirtiņā.
“Jau 2012. gadā, kad atgriezāmies Latvijā, bija doma uztaisīt kaut ko savu. Pamanījām, ka daudzi biznesi Liepājā kā atvērušies, tā arī aizvērušies, uz ielām cilvēku maz, iedzīvotāji cenšas lieki netērēt naudu, tāpēc līdz pat šā gada vasarai šaubījāmies, vai ir vērts ieguldīt naudu. Bet prom braukt negribas un izlēmām noriskēt. Cilvēki zvana un rezervē mēnesi iepriekš. Decembra otra puse samērā noslogota. Ziemassvētkos pirtiņu vedīšu uz Aizputi.”
Līdzīgas pārvietojamās pirtis Skandināvijas valstīs tiekot ražotas jau daudzus gadus, sākuši izgatavot arī lietuvieši, bet Karlsonu ģimenei piederošā pirtiņa tapusi tepat, Kurzemē. Lai gan tiek būvētas dažāda izmēra pārvietojamās pirtis, liepājnieki nosprieduši, ka jāsāk ar mazāko, kurā vienlaikus var pērties seši cilvēki.

Stundas laikā – līdz 100 grādiem
“Aizvedu, nostiprinu, lai nešūpojas, un ar malku iekurinu. Parasti stundas laikā varu dabūt 100 grādus. Mazāk par trīs stundām man nav izdevīgi izīrēt,” atklāts ir pirtiņas saimnieks.
Pirtiņas dizains “iedzīvojas” jebkurā vidē, izmērs atļauj piekabi ar pirtiņu iestumt sētā, pie laivu būdas vai pie jebkuras ūdenstilpes. Nav gan priekštelpas, kur pārģērbties, bet to var izdarīt mašīnā vai mājā.
Pārvietojamās pirtiņas iesvētīšana notikusi augusta beigās: “Vēl nebiju reklamējies, bet mani sazvanīja cilvēks, kurš gribēja tēvam uzdāvināt pārsteigumu dzimšanas dienā, un palūdza, lai pirti nogādā pie vasarnīcas Nīcā. Saaicinātie draugi dāvanu turēja noslēpumā, bet gaviļnieks nesaprata, kāpēc meita viņam dāvina pirts slotas un lapu vainagu, ja nav pirts. Vēl lielāks bija vīra izbrīns, kad aiz stūra parādījās “muciņa”. Divdesmit viesiem ļoti patika.”
Uzzināt, vai pakalpojuma izmantotāji ir apmierināti, kas uzlabojams, pirts īpašniekam ir svarīgi. Tā, piemēram, saprasts, ka apkārt krāsniņai jāizveido aizsargrežģi – lai kāds nejauši negūtu apdegumu.
“Pārsvarā tie, kas jau pirtiņu reiz īrējuši, dara to atkārtoti, bet sludinājumus liepājnieki neizprot. Zvanot jautā, kā gan pirts var atbraukt, kā to dabū ārā no piekabes. Tad skaidroju, ka visa tā padarīšana notiek uz piekabes, kas nofiksēta ar pieciem stabilizatoriem, pēc tam atbraucu un aizvedu.”

Ārzemēs labi, bet gribas mājās
Šī niša ir brīva, bet divām tādām pirtiņām, protams, te nebūtu, ko darīt, spriež jaunais vīrietis, bijušais futbolists, pazīstamā futbolista Ģirta Karlsona brālis.
“RipoPirts” nav viņa pirmais bizness, pirms krīzes Kaspars nodarbojies ar nekustamā īpašuma pirkšanu un pārdošanu. “Šobrīd mums ar sievu top projekts saistībā ar ražošanu. Vairāk neteikšu, lai neiet kā iepriekš – skaļi padomāju par pirtiņu un pēc diviem mēnešiem cits to bija realizējis.”
Ja nebūtu bijusi problēma ar legalizēšanos, varbūt līdzīgs projekts būtu tapis ASV, pieļauj K. Karlsons: “Tā ir iespēju zeme. Bet Eiropas pilsonim nav viegli iegūt uzturēšanās atļauju. Variants “fiktīvās laulības” mums pat nebija prātā. Kompānijas, kurā es strādāju par riteņu veikala vadītāju, bet sieva par preču pārzini, īpašnieki bija mums pieķērušies, gribēja, lai paliekam, bija pat gatavi pusi kompānijas pārrakstīt uz manu vārdu. Aizbraucām uz Maiami pie jurista. Mūsu tūristu vīza bija beigusies, uz doto brīdi nebija nekāda statusa, tāpēc, kaut vai miljardu ieguldītu, nekas nesanāk. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Tā bija zīme, ka nav lemts palikt, turklāt vēlējāmies vēl vienu bērniņu. Ja meitiņa piedzimtu ASV, viņai pilsonība automātiski būtu, bet vecāki joprojām paliktu nelegālo statusā. Kad meita sasniegtu 16 gadu vecumu, kas tur skaitās pilngadība, viņa varētu vecākiem pieprasīt zaļo karti. Dēls Markuss gāja skolā un pēc četriem gadiem jau ar kļūdām runāja latviski, sievai, lai noturētu izglītību, bija jāsavāc zināms izglītības punktu skaits, un galvenais – gribējām, lai otrais bērniņš piedzimst Latvijā. Tie bija faktori, kāpēc atgriezāmies.”
Pašlaik Kaspars un Kristīne, kas ir medicīnas māsa Piejūras slimnīcā, audzina mēnesi veco meitiņu Melisu. “ASV var labi dzīvot, bet gribas mājās,” secina K. Karlsons, piebilstot: “Jaunākais brālis vairākus gadus dzīvoja Anglijā, vecākais brālis bija prom, tagad visi trīs esam mājās. Pirtiņa ir eksperiments, pēc tā spriedīsim, ko darīt tālāk.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Pirtiņa ripo pie klienta

Kategorijas