Utopiskā realitāte – "1984"

2014. gada 12. decembris 07:00

172

Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvojusi izrāde, ko režisore Laura Groza-Ķibere nodēvējusi par utopisku realitāti – “1984”. Iestudējumam par pamatu ņemts Džordža Orvela romāns ar tādu pašu nosaukumu. Darbā autors aprakstījis kādu lielvaru, kas kontrolē visu, liekot cilvēkiem dzīvot pastāvīgās bailēs, jo viņus novēro Lielais Brālis.

Džordža Orvela romānu “1984” dramatizējuši britu autori Roberts Aiks un Dankans Makmillans 2013. gadā, un tajā pašā gadā ar lieliem panākumiem tas iestudēts Londonā. Dž. Orvela romāns “1984” ir viens no slavenākajiem pagājušā gadsimta darbiem un iekļauts 100 ietekmīgāko jebkad sarakstīto grāmatu sarakstā, norāda Liepājas teātra literārā padomniece Zanda Borga. Par antiutopiju nodēvēto romānu autors sarakstījis 1948. gadā (publicēts 1949.), radot apokaliptisku nākotnes redzējumu par 1984. gadu. Dž. Orvels savā darbā ir aprakstījis kādu lielvaru, kura ilgojas pēc būtiskas pasaules teritoriālās pārdales un vienas nemainīgas un neapstrīdamas patiesības ieviešanas un absolutizēšanas. Cilvēki dzīvo nepārtrauktās bailēs no tā, ka viņus novēro Lielais Brālis, kurš viņus var sodīt jebkurā mirklī, lai, nežēlīgi spīdzinot, pārliecinātu par vienīgo patiesību.

Domāt rosinoša izrāde
Režisore Laura Groza-Ķibere atzīst, ka Dž. Orvela daiļrade viņai ir ļoti tuva, tāpēc vēlējusies to aktualizēt uz skatuves, iepazīstināt ar šo autoru vai dot atkal satikšanās prieku autora daiļrades pārzinātājiem. Viņas vadībā tapusi futūristiska izrāde par indivīda iekšējo un ārējo brīvību. Režisore radījusi alternatīvu realitāti un vidi, kurā mīt Dž. Orvela varoņi, galvenās lomas atvēlot Egonam Dombrovskim (Vinstonam Smitam) un Agnesei Jēkabsonei (viņa mīļotajai Džūlijai).
Galvenais varonis Vinstons Smits slepeni sāk rakstīt dienasgrāmatu un iemīlas, cerot mainīt pasauli un izrauties no Lielā Brāļa ietekmes, uzspiestās sistēmas kopā ar mīļoto Džūliju. Bet sabiedrībā, kur valda nepārtrauktas bailes, vai tas maz iespējams?
“Man svarīgs izrādes sakarā ir tieši brīvības jēdziens,” norāda L. Groza-Ķibere. “Un arī Orvels skarbi raksta, ka tad, ja cilvēkam ir jāizvēlas starp laimi un brīvību, viņi pārsvarā vienmēr izvēlas laimi. Un diemžēl tie, kuriem svarīgāka ir brīvība, tiek salauzti.” Iestudējums ir vizuāli iespaidīgs, tehniski sarežģīts un domāt rosinošs. Kā atzinis galvenās lomas atveidotājs E. Dombrovskis, “vēl nekad neviena izrāde man nav likusi tik daudz domāt gan par sevi, gan apkārt notiekošo”.
“Lai arī Orvelam nereti tiek pārmesta spēja ar saviem darbiem laupīt cilvēkam cerību, man šķiet būtiski darbu aktualizēt tieši šobrīd, kad, ņemot vērā Latvijā un pasaulē notiekošos procesus, Orvela fantāzija kļuvusi par biedējošu mūsdienu reālitāti. Un tomēr tikai un vienīgi dzīvi apliecinošs būs šis iestudējums,” uzsver režisore.

Spiež acis ciet
“Šitās šausmas man bija par daudz,” tūlīt pēc izrādes atzina Grobiņas bibliotēkas bibliotekāre Valda Cepurīte. Brīžiem pat aizlikusi rokas priekšā acīm, lai nebūtu jāskatās. Tomēr pēc apdomāšanās viņa teic: “Teiktu, ka nepatika – melotu; teiktu, ka patika – arī. Esmu pateicīga, ka redzēju, bet otrreiz negribētu”. Šausmu bijis par daudz spīdzināšanas skatā, un pārāk daudz laidusi to caur sevi, viņa atzīst.
Ar Dž. Orvela darbiem bibliotekāre pazīstama un formu zinājusi, bet šausmu ainas gan ne. “Neko negaidīju, gāju un skatījos. Ļoti patika Dombrovska spēle, nu ļoti.” Pārsteigums bijis arī mazās meitenes tēls. “Sākumā domāju, kas tam bērnam jāpārdzīvo, to visu skatoties, bet viņa tik profesionāli darbojās, rociņas taisnas, cepurīte uz acīm, un viss notiek,” vērtē skatītāja, vēlreiz uzsverot, ka noslēgumā bijusi pateicīga, ka redzēja, bet vairāk negrib. “Sākumā nevarēju ieiet izrādē un uzķert galveno domu, bet tad nodevība un doma, ka cilvēku salauzt ir tik viegli. Mums tak ar' ir tāds Lielais Brālis. Mans uzskats “mazāk zināsi – ilgāk dzīvosi” attaisnojas,” nosmej V. Cepurīte. Dzīvē šādas varas vēl joprojām pastāv un, kas tur notiek, mums nemaz nav zināms, atzīst teātra apmeklētāja.

Magoņu nišā izdzīvo sevi
Māksliniece Dace Dēliņa-Lipska, ejot uz izrādi, nojautusi, par ko tā būs, mazliet palasījusi arī anotācijas. “Zināju, ka tēma nebūs viegla, izklaidējoša, bet, cienot visu iesaistīto cilvēku darbu, gan režisores, gan scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas, kuru veikums mani vienmēr interesē, gāju skatīties, jo, kā jau minēju, tēma smaga un nav šobrīd man aktuāla.” Pēc izrādes bijušas dalītas jūtas. “Kopumā vērtējot, izrāde drusku eklektiska, nebija viengabalaina kā “Piafa”, kur viss skaidrs. Biju ar draudzeni, un abām, ja tā var teikt, par 100 procentiem neaizgāja,” vērtē skatītāja, atzīstot, ka tomēr bijuši arī ļoti veiksmīgi momenti. “Šova moments spīdzināšanā. Tas ļoti sasaistās ar mūsdienām, kad šova vārdā esam gatavi skatīties jebko. Un, tā kā dienu iepriekš atklāju savu personālizstādi, kur arī gleznoju magones, tad šis risinājums ļoti patika, ka magoņu motīvs bija galveno tēlu pasaulē, kur viņi varēja justies brīvi, kur valdīja mīlestība, bija jūtas. Patika, ka iekšējā pasaule tika šādi atklāta.” Izrāde noteikti neesot slikts darbs – darbs, kas ieguldīts, jāciena. “Aktieri un Egons bija vienkārši lieliski. Tāpat scenogrāfija un tērpi patika, patika risinājums, ka ar tērpu palīdzību saplūda cilvēki un telpa,” vērtē māksliniece.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Utopiskā realitāte – "1984"

Kategorijas