Dzimusi skolotāja

2014. gada 15. decembris 07:00

465

“Katram cilvēkam ir sava misija, un man tā vienmēr ir bijusi – kalpot cilvēkiem. Pat tad, kad es gribēju sakārtot savu personīgo dzīvi un aizgāju no skolas, dzīve pavērsās tā, ka man bija jākalpo cilvēkiem,” saka Liepājas pensionēto skolotāju biedrības “Zelta rudens” vadītāja Maija Neimane.

Biedrībā rod atbalstu
“Pāreja no aktīvās dzīves uz pensiju ir ļoti nežēlīga. Pēkšņi cilvēks nevienam vairs nav vajadzīgs,” atzīst M. Neimane, pedagoģe, kura ilgus gadus bijusi Liepājas 15. vidusskolas direktore, un teic, ka tieši tāpēc dzimusi ideja apvienoties organizācijā, kurai nosaukums izvēlēts “Zelta rudens”. Nākamā gada 10. aprīlī apritēs jau pieci gadi, kopš biedrības rindās apvienojas 67 mācībspēki, kuri uz stundām vairs neiet, bet sirdī ir un paliek skolotāji.
“Es uzturu rūpi, jo daži biedri ir slimi – noorganizēju sociālo aprūpi mājās. Ir vientuļi skolotāji bez ģimenēm, viņiem nav neviena, kurš palīdzētu. Ir pat gadījumi, ka nav, kas aiznes pensionētam skolotājam ēst, tāpēc es to daru. Jāsaka, ka arī daži ģimenes ārsti nav tik ieinteresēti palīdzēt un norāda, ka sasniegts jau cienījams vecums, tāpēc palīdzu atrast citu speciālistu,” ainu iezīmē biedrības vadītāja. Tāpat M. Neimane skolotājiem, kuriem piešķirta invaliditāte un kuri slimības dēļ uzturas mājās, palīdz izkārtot valsts noteikto mēneša pabalstu – 213 eiro, kas nav viegls uzdevums, turklāt cilvēki bieži nemaz nezina, ka viņiem tāds pienākas. “Šī nauda ar zobiem jāizcīna,” saka vadītāja, kura jau 17 cilvēkiem palīdzējusi to saņemt. “Iedomājieties, kas ir 213 eiro, ja pensionētam skolotājam 160 eiro ir pensija. Var noalgot kādu cilvēku palīdzībai, izsaukt taksi.” M. Neimane ir lepna, ka pabalstu nokārtojusi arī arhibīskapa Jāņa Vanaga mammai Mirdzai Vanagai. Vēl vadītāja teic, ka ir “braucošs cilvēks”, tāpēc viņa, ja spēj, tad palīdz un aizved skolotājus, kur nepieciešams. “Es jūtu, ka esmu skolotājiem vajadzīga. 67 cilvēki – gandrīz tikpat daudz skolotāju, kā man bija 15. vidusskolā.”

Jāaudzina personības
“Zelta rudens” vadītājas, grāmatas par Liepājas skolu vēsturi “Dar man tēvis pastaliņas” autores, pūliņi tika novērtēti Starptautiskajā Brīvprātīgo dienā, kad viņa Rīgas Latviešu biedrības namā saņēma Pateicības rakstu – par ieguldījumu brīvprātīgā darba attīstībā Latvijā un atzinību arī no Liepājas domes. “Es nespēju nolūkoties, kā notiek netaisnība, varu teikt – man ne no viena nav bail. Protams, bijušas arī ļoti daudz kļūdas. Galvenais – es nekalpoju sev, es kalpoju cilvēkiem. Daru to, kas man ir jādara, un netaisnībai ceļu negriežu,” par sevi saka M. Neimane. Viņa spriež, ka pēdējos gados negodīgas rīcības un netaisnības ir vairāk. “Uzskatu, ka viss ir atkarīgs no tā, kādus cilvēkus mēs gatavojam skolā. Manā skolā bija kristīgā ētika, skolēni dziedāja un dejoja. Man bija skolotāji personības. Personība var audzināt personību. Kurš katrs nevar stāties klasei priekšā.” Mūsdienās mācību iestādēs vēlas aizvien jaunākus speciālistus, bet tas nav pareizi, spriež bijusī direktore. “Zinātniski pareizi ir – viena trešdaļa pieredzējušie, trešdaļa vidējā vecuma un trešdaļa jaunie skolotāji kolektīvā. Uzskatu, ka pie tā, kas notiek mūsdienās, vainīga ir izglītības sistēma, jo ir jāpievērš uzmanība garīgām vērtībām – nav jāskrien pakaļ datoriem un Rietumiem. Mums, Latvijā, ir sava izglītības filozofija un kultūra, mums nav jāskatās, ko dara amerikāņi.”
Pedagoģe atgādina, ka katrs skolēns ir jāaudzina un jāciena. “Ja viens skolēns māk salikt traktoru, bet viņš nemāk matemātiku – tad viņš nav derīgs cilvēks? Dievam visi cilvēki ir vajadzīgi! Skolai ir jābūt tai vietai, kur viņu virza un mīl. Nesekmīgu atzīmi mēs katrs mākam ielikt, bet ir jāaudzina cilvēks.” Savukārt šeit atklājoties problēma – skolotāju zemās algas. “Ar to mazo algu, protams, tās personības nedabūsi. Skolēni atdarina to, ko redz, bērniem nevar samelot – es nevaru tēlot, ka es viņus mīlu, bet tajā pašā laikā rādīt pretējo.” Protams, arī no ģimenes daudz kas ir atkarīgs, bet vecākiem bieži nākas strādāt no rīta līdz vakaram, “bet kā var nestrādāt – ir taču bērns jāpabaro”, spriež “Zelta rudens” vadītāja.

Vēsturi atgādina dziesmas
“Es esmu dzimusi skolotāja,” par sevi saka bijusī direktore, vēstures un sabiedrības mācības skolotāja. “Bija padomju laikos tāds riebīgs priekšmets,” smejas M. Neimane. Pedagoģe atceras, ka vēstures stundās kopā ar skolēniem dziedājuši attiecīgo tēmu raksturojošās dziesmas. “Kad mācīju Latvijas vēsturi, runājām par strēlniekiem – tad es lieku piecelties un dziedāt “Cauri pilsētas vecajiem vārtiem”,” izdzied skolotāja. “Viņi neatcerēsies, kurā gadā ko dibināja, bet šī viņiem nekad nebūs tukša skaņa.”
Cilvēki, kuri ieguldījuši darbu jaunatnes attīstīšanā, pensionētie skolotāji vēlētos lielāku uzmanību no skolām, atzīst biedrības vadītāja un teic: “Tomēr es panāku savu, neļauju savus skolotājus pazemot. Ļoti daudzi cilvēki, kuri mani nepazīst, no manis baidās, tāpēc ka man ir ļoti stingra nostāja, es neļauju melot, bet, kad mani iepazīst, tad uzreiz ir citās domās. Man vienkārši nepatīk nelietība, un mūsu pilsētā tās ir pietiekami.”
Ar Liepājas domes atbalstu “Zelta rudens” dodas ekskursijās, piedalās dažādās nodarbībās, izveidots arī vokālais ansamblis, kas uzstājies bērnudārzos, muzejos un citviet. Arī Ziemassvētkus skolotāji atzīmēs kopā. Svētki paredzēti multikulturālās noskaņās, dzejoļi jāsagatavo vācu, angļu, krievu un poļu valodā, stāsta vadītāja. “Cilvēkiem ir, ko gaidīt – ir jāgatavojas, jāmācās dzejolis, jātaisa frizūra, tad negribas tikai gulēt pie televizora. Ikviens jūtas vajadzīgs,” saka pedagoģe.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Dzimusi skolotāja

Kategorijas