Nīcas garā sauciena meistare

2014. gada 17. decembris 07:00

315

Uzskatu, ka cilvēkam pensijas gados brīvā laika pārpārēm un jācīnās ar garlaicību, kārtējo reizi apgāž Veltas Maļikas piemērs. Enerģiskā Velta pazīstama kā naska dziedātāja un Nīcas garā sauciena meistare.
Viņas sirdslieta – Nīcas etnogrāfiskais ansamblis, uz kura mēģinājumiem brauc reizi vai divas nedēļā. “Par to naudu, kas nobraukāta ar autobusu, kursējot starp Liepāju un Nīcu, sen sev mašīnu būtu nopirkusi! Bet tas viss ar patikšanu.”
“Trīs reizes nedēļā dežurēju Diakonijas centrā un svētdienās nāku uz luterāņu Krusta draudzes baznīciņu, kas pie diakonijas, lai visu sagatavotu dievkalpojumam un tējas dzeršanai. Esmu atbildīga arī par to, lai ik svētdienu būtu mūzika vai koncerts. Dažkārt vakaros trīsgadīgā Līva jāsavāc no bērnudārza. Meitēnam visu laiku mute vaļā, jādzied, jādanco līdzi,” ar ikdienas darbiem dalās V. Maļika.

Tā, ka visi kaimiņi dzird
“Esmu dzimusi Nīcas “Pudzēnos” Banažu ciemā. Mūsu mājās dziedāšana gāja vaļā no rīta līdz vakaram, mamma Ģēde, paps Jānis – lieli dziedātāji un četras meitas. Pēc siena grābšanas, ravēšanas vai kartupeļu vākšanas bija jānodzied pa dziesmai. Kaimiņi zināja: atkal kāds darbs pabeigts. No pļavas braucām zirgu ratos dziedādami, un sētā kāds vienmēr sagaidīja ar ūdens spaini: visi bija jāaplej. Man varēja būt gadi astoņi, kad omamma teica: nu pasauksim garo saucienu! Omammas māsa Elza Ruika arī bija Ulmaņlaiku dziedātāja. Garo saucienu mamma skaļi ērģelēja, lika man dziedāt, bet ne tā kā viņa. Nevarēju saprast, kālab tā. Ikvakara dziedāšanā papītim tik smuki skanēja otrā balss, māsa Austra no viņa to paķēra, un es vilku līdzi. Tagad jau tikai uz altu esmu pārgājusi.”
Padsmitnieču periodā māsas siltos sestdienu, svētdienu vakaros, kad sēta izslaucīta, laukā sēdējušas un uz balsīm dziedājušas. Puikas aiz krūmiem klausījušies un aplaudējuši. “Opis Ansis Auza bija liels dziedātājs ar garu baltu bārdu kā Krišjānim Baronam, viesībās nostellēja radu bērnu kori un diriģēja. Ziņģes pamatā dziedājām.”
Uz Nīcas pamatskolu braukuši speciālisti, lai noklausītos talantus, ko aicināt uz mūzikas skolu. Arī Velta izsaukta, jo viņa visos skolas koncertos uzstājusies. “Atceros 1947. gadu, mūsu “Pudzēni” ar staļļiem, riju un šķūni bija nodeguši. Uzliek mani uz skatuves, bet zeķes ar apaļām gumijām krīt nost. Pieskrien skolotāja, parauj aizkulisēs un apsien striķīti riņķī. Un es tā dziedāju! Žūrija čukstējās – Veltai lauku balss, jāiet uz mūzikas skolu. Gribēju, bet mamma teica, ka pietiek, ja vecākā māsa Mirdza (Pabērza – aut.) tur mācījusies. Vēlāk cilvēki man teica: kāpēc negāji, tu taču esi riktīga Zikina?!”
Pamatu ieliek vecās sieviņas
Nīcas trako dziedāšanu savā grāmatā pieminējis Janševskis, Melngailis, zina Velta un lepojas, ka arī viņas vecāki un māsas piedalījušies Nīcas kāzu uzvedumos. 50. gados pat braukuši uz Maskavu to rādīt.
Publiski uzstāties Velta sākusi 70. gados: dziedājusi Nīcas korī, ko tolaik vadījis Ludvigs Leitis, tad – Nīcas etnogrāfiskajā ansamblī. “Pamatu man ielika vecās sieviņas – mana krustmāte Margarita Ķude, Briežu Laima, Margrieta Ābele. Garais sauciens ir priekšdziedāšana – viens ar skaļu rīkli iziet un iznes melodiju, un viss ansamblis piedzied otro balsi. Kā tāda himna mums ir “Nīcas ciemīns, mazs ciemīns, bet diženi turējās”. Repertuārs katram notikumam – kāzu, talkas, kristību, jūras dziesmas, par padarītu darbu. Koncertu nobeidzam ar garo saucienu. Cik zinu, tāds ir arī Bārtai, Otaņķiem, Vītiņiem.”
Ar skaņu pasauli Velta ir kopā visu mūžu. Pēc Nīcas pamatskolas izglītība turpināta Liepājas 1. vidusskolā un dziedāts dažādos vokālos ansambļos, koros. “Kur mani pavāķa, tur gāju. Vanags, Zenta Bukšēvica, Miervaldis Ziemelis izkopa vokālo balsi. Mūzikas skolā nemācījos, bet tur strādāju. Par sekretāri Vikmanim un Leitim.”

“Vedīs tos buļļus vai ne?”
Mūziķu kalves aizkulises viņai labi zināmas: “Pati jauna un ar puikām bijām čomi. Lūsēns, Liepiņš, Muktupāvels, Jānis Sproģis, Verners Bokums, Valdis Skujiņš, brāļi Fomini, abi Marhilēviči – ar tiem vēl tagad spiežamies.” Reiz grāmatvedes jubilejā pedagogi nav varējuši vienoties, kurš gaviļniecei nodziedās, lūguši Veltai. Pēc tā dziedāt skolotāju korī lūdzis pats Vikmanis, ar kuru saistās interesantas atmiņas.
“Biju nostrostēta, ka mēģinājumu, stundu laikā nedrīkst direktoru traucēt. Piezvanīja kāds ļoti uztraukts kungs un pieprasīja direktoru saukt pie klausules. Ieskrēju zālē un aicināju uz steidzamo tālsarunu. Vīrietis klausulē kliedza: jūs mašīnu pasūtījāt? Vikmanis atbildēja apstiprinoši, jo skolotājiem bija jābrauc uz Rīgu. Gaļas kombināta pārstāvis uzstāja: tad vedīsit tos buļļus vai ne? Mums mašīna stāv sarunāta! Vikmanis: apžēliņ, cilvēk mīļais, kādi buļļi!”
Zinot, ka vadītājs nedzer it nemaz, personāls nolēmis kādā pēcpusdienā drusciņ pasvinēt, aizslēdzot telpas durvis. Vikmanis pieprasījis durvis vērt vaļā: zinot, ka tiek lietots balzams. “Reiz abi satikāmies Graudu ielā un Vikmanis aicināja uz kafejnīcu “Nīca” – izmaksāšot kafiju. Piedāvāja arī balzamu un nopirka 200 gramus. Ak dieniņ, pie kafijas taču 25 grami pietiek!”

Mazmeita turpinās
Ar lielāku algu Velta aizmānīta uz citu darbavietu, bet dziedāšana visur gājusi līdzi. Reizēm nu uznākot pagurums: tā braukāšana, lielā ģērbšanās, smagie tērpi. “Manai omītei sarkanais bruncis un lina krekls ar rupju mežģīni apakšā bija mugurā vienmēr, ravējot malu aizbāza aiz jostas. Kad uzģērbju šo tērpu, noguruma vairs nav. Rīgā lielos svētku gājienus varēju izturēt. Visos Dziesmu svētkos, folkloras festivālos “Baltica” piedalījos.”
Kas dziedāšanā tik aizraujošs? “Interese man ir! Kad deguns papēdī, kunkuroju, dungoju. Televizorā meklēju kanālus, kur kāds koncerts. No mēģinājuma vai koncerta atgriežos kā no baznīcas – attīrījusies, visu nelabo dabūjusi ārā. Kad nomira abas manas māsas, paps, mammīte, krusttēvs, krustmāte, kādu pusotru mēnesi nedziedāju. Meitenes aicināja, un atsāku. To katram iesaku – jāiet cilvēkos, palikt tikai domās ir sevis bendēšana.”
Kādā konkursā Brīvdabas muzejā, aicināta nodziedāt jebko, Velta izvēlējusies opīša veco dziesmu ar padsmit pantiem “Tad jāsim uz Ķezbierēm un pušķosim tos zirgus...”. Nebiju mācījusies; kur aizmirsu vārdus, piedzejoju. Cilvēki no visurienes sanāca klausīties, bet žūrija izsauca un paslavēja.”
Visvairāk nīceniecei patīk dziedāt ar pilnu krūti, jo garajam saucienam ir jāizskan “tā, ka visus pacel, pamodini”. Dažs pat paķēris uz zoba: Velta dziedot tik plašu muti, ka plaušas var redzēt. Vislabāk skanot kalnā Siguldā, kur notiek “Baltica”, bet baidījusies Nīcā: “Tur nāk klausīties, kam ir sajēga, kā garais sauciens agrāk dziedāts. Patīk man tautasdziesmas, ziņģes, bet netīk, ka dzied vienbalsīgi. Jāprot piedziedāt tercās. Man ir ne mācīta, bet dabas dota otrā balss.”
Kopā ar jauno Nīcas etnogrāfiskā ansambļa vadītāju, kas nāk no Latgales, viss turpinās. Kaut arī sākumā gājis grūti. “Dziedājām augstskolā kristību dziesmas, publika lūdza vēl. Mēs sākām uz balsīm vecās dziesmas, cilvēki aplaudēja. Nedrīkst neko trenēt, iziet sievas sētā un laiž vaļā. Savai vienīgajai meitai Evai teicu, lai nāk un turpina, bet viņai teātris tuvs. Mazmeita Līva gan ērģelē, uzrāpusies uz pagraba, turot rokās lecamauklas galu. Vakarēšanā Nīcā dziedāju priekšā, un viņa nostājās man blakus.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Nīcas garā sauciena meistare

Kategorijas