"Visi septiņi ir manējie"

2014. gada 19. decembris 07:00

4062

Kalētnieku Mateviču ģimene ir iespaidu pārpilna no negaidīta piedzīvojuma – viesošanās pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa un egles iedegšanas Rīgas Rātslaukumā kopā ar vēl 17 Latvijas daudzbērnu ģimenēm. Tie būs morāls atbalsts ne tik vieglajā ikdienā.

Brauciens uz Rīgu pie Prezidenta Matevičiem izvērties par piedzīvojumu, īpaši bērniem. Pirmo reizi būts Melngalvju namā. Zēniem visinteresantākā šķitusi miesassargu klātbūtne. Viņi vērojuši, kā tiem pie auss pieliktajā ierīcē tiek piespiesta podziņa un notiek sazināšanās vienam ar otru. Pie ieejas namā vajadzējis izņemt no somas visus metāla priekšmetus un iziet cauri tādiem kā vārtiem. Puikas spriež, ka pārbaudīts, vai nav līdzi ieroči un tamlīdzīgas lietas.

Mēra bikšu platumu
Māmiņa Mārīte Mateviča stāsta, ka ģimenei laimējies sēdēt pirmajā rindā līdzās Prezidentam un viņa kundzei. “Tāda laime var trāpīties reizi dzīvē,” par notikušo saka tētis Mareks Matevičs. Kad saņemts ielūgums, pārsteigums bijis liels. Katrs no bērniem gribējis paņemt rokās lielo aploksni un pats izlasīt. “Tas bija fantastiski, pat neticējās,” izjūtas atminas Mārīte.
Tad bijis jāpērk jaunas bikses un šlipses, apspriests, kurš apģērba gabals ir modē, kurš vairs ne, cik platiem jābūt bikšu galiem. Uz Rīgu ģimene vesta ar Kalētu pagasta autobusu, par tā stūrēšanu viņi ir pateicīgi šoferim Jānim Vamzim. Ceļā atklājies, ka vienam no zēniem mājās palicis tauriņš, tas žigli nopirkts jauns.
Prezidents aicinājis visus justies kā mājās, un citu ģimeņu mazie bērni brīvi dejojuši pa telpu. Bērni ar interesi vērojuši oficiantu darbu pie zviedru galda. Izdevies kopā ar Andri Bērziņu nofotografēties, kas ne visām ģimenēm bijis lemts. Dāvanā saņemta piecu eiro sudraba jubilejas monēta, svečturis kupola veidolā un liela konfekšu kaste.
Pēc pasākuma un lielās egles iedegšanas aplūkotas arī citas Rīgu rotājošās zaļsvārces. “Piedzīvojums bija ļoti labs,” rezumē Mareks, un ģimene to uztver kā pagodinājumu.

Iedrošina meita
Rit ceturtais gads, kopš Mateviču ģimene ir tik kuplā skaitā. Četriem pašu bērniem pievienojušies Mārītes brāļa trijotne, kuras vecākiem audzināšanas tiesības atņemtas. Viņa nav vēlējusies divus brāļus un māsu šķirt. Pirms tam nekad nav bijusi doma bērnu pulku paplašināt ar pieņemtiem, tāpēc ilgi domājuši, bijušas bažas, vai spēs tikt galā, “bet saņēmāmies”. “Mēs taču, mamm, varam!” iedrošinājusi vecākā meita Amanda. Paši oficiāli apprecējušies un kārtojuši dokumentus, lai brāļa bērnus paņemtu aizbildniecībā. No dzīvesvietas Virgas pagasta Purmsātos, kur bijusi maza dzīvojamā platība, pārcēlušies uz Kalētiem, kur viņiem tūdaļ iedots trīsistabu dzīvoklis. Nu jau iedzīvojušies, lielā pulkā pieraduši un šo soli ne brīdi nav nožēlojuši. Kašķīši gadoties, “bet mēs ejam uz priekšu”.
Mārītei ļoti nepatīkot, ja viņu sauc par tanti, un aizbilstamie pēc laika viņu sākuši saukt par mammu, Mareku – par tēti. “Tu man būsi tētis,” pirmais pateicis Aldis. Savstarpēji cits citu bērni uzrunājot par brāli un māsu. Mārīte atklāj: sākumā pašas bērni jutuši, ka atnācējiem tiek vairāk uzmanības, pārmetuši, bet nu viss nokārtojies. Zēni visur ejot kopā kā brāļi un cits citu aizstāvot. Viens no zēniem teicis, ka pats arī ņems bērnus no bērnunama.

Pīrāgus ceps tētis
Nepārtrauktā kņada mājās spēj arī aprimt, atklāj Mārīte. “Kad esmu slima, tad apkārt ir klusums.” Madara piebilst, ka tad katrs “iegrimst” savā planšetdatorā. Bet, kad zēni padzīvojuši pie radiem, klusumu mājās bijis grūti izturēt, kaut kā pietrūcis.
Mārīte uzskata, ka bērniem attiecībās ar skolasbiedriem pašiem jātiek galā, nevēlas, lai nāktu pie viņas sūdzēties. “Pagale viena pati nedeg,” viņa māca meklēt vainu arī sevī. Ģimenē ir divi otrklasnieki un divi piektklasnieki, bet mājasdarbus norakstīt Mārīte neļauj.
Amanda no ģimenes ligzdas jau “izlidojusi”, mācās par tērpu stilisti. Nākamgad viņai sekos devītklasniece Madara, kura plāno pēc vidusskolas studēt Policijas akadēmijā. Zēnu domas virzās uz vīrišķīgām profesijām – karavīrs, jūrnieks, zemessargs.
Ziemassvētki nāks ar piparkūku un pīrāgu cepšanu, ko parasti veicot tētis kopā ar bērniem. Ja neiekrīt dežūra darbā, tad viņš ir galvenais ēdiena gatavotājs svētdienās.
Brīnums nenotiek
Vecāki neslēpj, ka Mareks ir bioloģiskais tēvs tikai vienam no dēliem. Viņš apprecējis sievu ar trim atvasēm, ko iekšēji pieņēmis. “Es nešķiroju, neatdalu citus nost.” “Man ir septiņi bērni, un tie visi ir manējie,” tā tagad sakot gan Mareks, gan Mārīte.
Septembrī ģimene piedzīvojusi ļoti gaidītā brālīša Valtera nāvi. Viņa dzīve ilgusi vien septiņas dienas. Piedzimis dūšīgs, svarā pārsniedzot četrus kilogramus. Grūtniecības laikā ārsti neesot ņēmuši vērā Mārītes sacīto, ka ģimenē ir iedzimta sirdskaite, neesot veikuši atbilstošu izmeklēšanu. Ģimene ļoti cerējusi, ka bērnu glābs dakteri Rīgā, kur viņš aizvests no Liepājas, taču brīnums nav noticis. Smagajā laikā ģimenes balsts bijusi sociālā darbiniece Iveta Lohanska, kura pratusi mierināt arī kā psihoterapeite.
Viss jau bijis sapirkts zīdaiņa vajadzībām, lielie brāļi izdomājuši, kurš stumdīs ratiņus, kurš auklēs, kura skapim pirmajam mazais tiks klāt savandīt. Tagad katru nedēļas nogali visi dodas pie brālīša uz kapsētu. “Grūti tam visam iziet cauri, bet jāiet uz priekšu,” apņēmības pilna ir Mārīte. Par vēl vienu bērnu viņa runā piesardzīgi. “Kā Dievs lems, tā būs.”

Idejas nāk pēkšņi
“Man nepatīk iet un prasīt, es gribu un varu darīt pati. Uzskatām, ka ir ģimenes, kam vajadzīgs vairāk,” saka Mārīte, jautāta par saņemamo finansiālo atbalstu. No valsts viņa saņem naudu par aizbildnībā esošo bērnu audzināšanu un no viņu vecākiem uzturlīdzekļus.
Mārīte strādā Kalētu skolā par apkopēju, Mareks ir kurinātājs. Ģimenes pārtikai tiek kopts dārziņš un nomāts lauks, turēta govs un vistas. “Tas laukos ir liels atbalsts. Paši audzējam, darām un cīnāmies,” stāsta Mareks. Govs pārdevēji atļāvuši samaksāt pa daļām. “Sākām ar mazumiņu, un aizgāja,” atminas Mārīte. Mareks palīdz darbos kaimiņam, viņš savukārt izlīdz ar tehniku. Ģimenei esot raksturīgi iet visiem kopā un – hops! – izdarīt. Noravēt dārzu, un miers.
Bērni aktīvi darbojas ārpusstundu pasākumos, bet nedēļas nogalēs visi ir kopā. Pārbrauc Amanda no Liepājas, un “tad forši mums ir”. Arī izbraucienos dodas visi kopā. Nezin kāpēc neizdodoties braucieni, kas iepriekš plānoti. Pretēji tas ir ar pasākumiem, kuru ideja nāk žigli, piemēram, “braucam uz jūru Liepājā”. Visi kāpj autobusā un prom.
Jaunais gads, Ziemassvētki, dzimšanas dienas – tie ir kopā svinami. Ģimene apmeklē Paplakas baptistu draudzi, kur jaunākie bērni iet svētdienas skolā, bet Madara izmēģina spēkus kā skolotāja.
“Mūsu bērni dzird, ko sakām,” atzīst Mārīte, kad aizrunājamies par laikmeta iezīmi – vecāku nevaļu runāt ar atvasēm. Pēc skolas viņa visus uzklausot pa vienam, neļaujot citiem iejaukties. Datorspēļu vietā tiek piekoptas galda spēles, adīšana, tamborēšana, grāmatu lasīšana.

+ 3

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Visi septiņi ir manējie"

Kategorijas