Vecītis, kam līdzi nav žagaru

2014. gada 22. decembris 07:00

595

Ziemassvētku laikā ikviens bērns pie sevis gaida Ziemassvētku vecīti. Arī pieaugušie klusībā turpina ticēt, ka viņš ir un reizēm iegriežas arī viņu mājās. Cīravnieki vairs nav pārsteigti, ja svētku laikā pa ielām un laukiem redz staigājam šo vīru un svētku laikā viņam pilnas rokas, jo jāiet no mājas uz māju un reizēm vēl pa ceļam kāda vecmāmiņa pārķer un norāda pareizo adresi, kurp doties.
Viss sācies ar to, ka Cīravas profesionālajā vidusskolā izveidojusies tradīcija – darbinieku bērniem tiek rīkota eglīte, uz kuru, protams, vajadzēja ierasties arī Ziemassvētku vecītim. Tad nu meklēts, kurš to vislabāk izdarīs. Atradies skolotājs Roberts Figoriņš. Šogad mazo bērnu, pie kā Vecītim ierasties, skolā palicis pavisam maz un tad nu viņš dosies tos apciemot uz mājām.

Nebaidās no bērniem
“Tas jau nav amats; kad uzaicina, tad eju,” jautros smieklos iesmej R. Figoriņš. Sarkanais tērps ir jau gadus sešus. Pirms tam gājis zaļā tērpā. “Man patīk ar bērniem, man nav bail no viņiem,” teic cīravnieks. Ar bērniem esot ļoti interesanti. Pie katras ģimenes, ko Vecītis apciemo, esot ļoti jauka sajūta. Reizēm jāpiebungā pie balkona un jāmūk, reizēm jāiet pa durvīm, pa skursteni gan iekšā neesot līdis. “Reiz gadījās tā, ka piebungāju pie loga un loga rūts izbira, laikam par stipru bungāju,” smej R. Figoriņš. Tad gan Vecītis ātri mucis prom.
R. Figoriņš ne tikai aiznes dāvanas līdz durvīm vai atstāj maisu ar dāvanām uz balkona, bet kopā ar bērniem sēž pie eglītes. ‘Tas ir ļoti jauki, jo bērni gaida, actiņas mirdz un prieks valda. Reizēm ir tā, ka mazbērni atbrauc pie omām ciemos un pārsteigums arī omām, jo viņas nezināja, ka ieradīšos.” Reiz aizdevies ciemos pie bērniem Liepājā, kur kāda cīravniece mācījusies skolā: “Mašīnā pārģērbos, un sanāca tāds gabaliņš pa ielu paiet, tad gan visi priecājās un sauca: “Re, ku’ Vecītis iet!””

“Tas tak Robis!”
Jautāts, kādas ir sajūtas, uzvelkot tērpu, R. Figoriņš smej, ka vēders par mazu. Vecīša tērps vīrieti padara gluži neatpazīstamu, jo, kā jau Ziemassvētku vecītim pienākas, ir gara, balta bārda, kas sedz seju un neļauj sazīmēt, kurš iejuties Ziemassvētku vecīša lomā šoreiz. “Tādus skaistus tērpus jau grūti dabūt, bet mums skolas arodbiedrība palīdzēja – sašuva tērpu. Bārdu un matus vienā veikalā atradu, ļoti paveicās, jo tiešām kupls un skaists.” Pašā sākumā bijis gadījums, kad maza meitenīte stāvējusi un cieši skatījusies uz Vecīti, bet neko nav teikusi. “Kad aizgāju, tad gan bija teikusi mammai, ka Vecītis bija Robis. Tad nu visi centāmies pārliecināt, ka es tak tepat biju. Uz ko viņa atbildējusi, ka tādas kurpes kā Vecītim ir tikai Robim! Tāpēc ir jāpiedomā pie visiem sīkumiem, kurpes jāmaina, jo bērni ir acīgi.” Tomēr reizēm pat ilggadējiem cīravniekiem neizdodas uzminēt, kas tad šoreiz atnācis Vecīša tērpā uz bērnudārzu vai skolu.
Reizēm kāds mazais paraudot, ieraugot bārdaino vīru sarkanajā kostīmā, bet tas esot vien mazu brīdi. “Mans rituāls ir, ka bērniem jānāk, jāsēžas klēpī un tad jau sadraudzējamies, stāstām dzejolīti,” raksturo R. Figoriņš. Vecītim kabatā vienmēr paslēptas konfektes, ko padalīt par labi noskaitītu pantiņu vai nodziedātu dziesmiņu. Bez tām neiztikt. Un arī pieaugušie, lai dabūtu dāvanas, skaita un dzied: ja nesanāk pašiem, ņem bērnus palīgā, bet tāpat vien Vecītis dāvanas neatdod.
Žagaru gan Vecītim līdzi nav, jo bērni esot jauki un klausīgi. “Žēl, ka mums tās ziemas tādas nenosakāmas. Ir doma, ka varētu ar kamanām braukt un zirdziņš lai velk. Gan jau kādreiz,” cerīgi teic R. Figoriņš.
Pagaidām ierašanās rituāls Vecītim izveidojies tāds, ka viņš staigā ap māju un kāds no lielajiem sasauc bērnus pie loga, kur var redzēt, ka Vecītis nāk un ar bateriju spīdina ceļu, lien pa krūmiem. “Tad bērni ir priecīgi, gar logiem bungājas, sauc, ka jānāk šurp,” stāsta R. Figoriņš.
Bērni ikreiz atplaukst, ieraugot Ziemassvētku vecīti ienākam pa durvīm vai aizskrienam pa lauku. Arī pieaugušie priecājas, bet vairāk tieši par bērnu prieku. “Sākumā kāds sabīstas un ir klusāks, bet beigās jau visi priecājas. Ejam kopā rotaļās, uzdziedam,” zina teikt ilggadējais Ziemassvētku vecītis. Viņam tas sagādā ļoti lielu prieku un svētku sajūtu. Šogad Vecītis arī gatavs doties pie bērniem, maiss un tērps jau gaida, kad būs jādodas. Vecītis ikreiz saliek vecāku sagādātās dāvanas savā maisā, lai viss būtu, kā pienākas. Reizēm ir bijušas dāvanas, kas nemaz maisā nav tilpušas iekšā. “Lielas lelles omes sapirkušas,” smej cīravnieks.
Ir bijuši gadījumi, kad vienas durvis aizveras, bet nākamajās jau sauc iekšā kāda oma vai mamma, kura pamanījusi, ka Vecītis iegājis pie kaimiņiem. Jautāts, kā tad bērni tagad Vecīti sauc – par Ziemassvētku vecīti, Salaveci, varbūt Santa Klausu, R. Figoriņš teic, ka populārākais tomēr ir Ziemassvētku vecītis. Par Santa Klausu ne reizes neesot nosaukts.
“Pats, kad biju tai vecumā, tad jau bija citādāk, cik atminos, visi bērni gāja uz kopējiem pasākumiem kolhozā un tur nāca tas Vecītis zilā tērpā. Cik ilgi pats ticēju, jau neatminos,” atzīst R. Figoriņš. Tagad mazie tic un cenšas neizrādīt, ja zina, ka zem tērpa kāds onkulis paslēpies. ‘Tie bērni, kas atbraukuši no ārzemēm pie omām uz svētkiem, tie gan ir aizdomīgāki un viņiem ir cits skatiens uz mani. Mūsu mazie bērni priecājas un sajūsminās.”

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vecītis, kam līdzi nav žagaru

Kategorijas