"Ziemassvētki manā dzīvē ir liels un svarīgs atskaites punkts"

2014. gada 22. decembris 07:00

1955

"Ziemassvētki manā dzīvē ir liels un svarīgs atskaites punkts"

Šogad pirmoreiz pēc daudziem gadiem Grobiņas un Durbes luterāņu baznīcas draudžu mācītājs Gints Kronbergs Ziemassvētkos nekāps nevienā kancelē un kopā ar ģimeni, draugiem svētkus sagaidīs Norvēģijā, uz kurieni vairākas reizes gadā dodas vadīt dievkalpojumus tur dzīvojošajiem latviešiem. Sarunā ar “Kursas Laiku” Gints stāsta par kalpošanu Norvēģijā un dažādiem savas dzīves Ziemassvētkiem – svētkiem, kas viņa dzīvē ieņem ļoti nozīmīgu vietu.

Vīrs Embūtē aizšķērso ceļu
Pirmie Ziemassvētki, kas Gintam palikuši atmiņā, ir 1986. gadā, kad viņš mācījies Liepājas mūzikas vidusskolā. “Toreiz kopā ar mūzikas skolas zēniem iegājām Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcā svētku dievkalpojuma laikā. Mums visiem tur patika, dievnamā bija tāda ļoti svētsvinīga sajūta. Bet, iznākot ārā un savā starpā runājot, bija arī pārliecība, ka noteikti esam grēcinieki,” smaidot atceras Gints.
“Otri tādi ļoti izteikti Ziemassvētki bija 1990. gadā – dzīvoju Rīgā un aizgāju uz Ziemassvētku dievkalpojumu Jaunajā Ģertrūdes baznīcā. No tā brīža Dievs mani strauji grieza atpakaļ pie sevis. Drīz pēc tam tiku nokristīts, iesvētīts un vēlāk kļuvu par mācītāju.” Gints to dēvē par “ļoti individuālu Dieva pieklauvējienu”, ko nevarot izskaidrot. “Ne mani uzrunāja pati baznīca, pat neatceros, ko teica mācītājs, bet tomēr Dievs mani pārliecināja, ka viņš ir un no tā sākas pārmaiņas.”
Gints arī precīzi atceras gadu, kad teicis savu pirmo sprediķi – 1993. gadā Embūtes bērnudārzā, kur noticis Ziemassvētku dievkalpojums. “Bija ļoti slikts laiks – putenis un tumsa. Grūti bija līdz Embūtei aizbraukt. Nonākot galamērķī, ceļu uz bērnudārzu man aizšķērsoja viens milzīga auguma vīrs, piemeties pilns kā mārks, sakot: kur, puišel, iesi – kādi Ziemassvētki, kāda baznīca, kāds Dievs? Domāju, kā viens tikšu ar viņu galā, bet kaut kā, pa labam runājot, izdevās tikt viņam garām,” atceras Gints. Vēlāk pēc gadiem viņš šo pašu vīru esot iesvētījis. “Ziemassvētki ir manas garīgās dzīves ļoti liels un svarīgs atskaites punkts. Šis gads man daudzējādā ziņā ir bijis viens no smagākajiem, tāpēc ļoti gaidu Ziemassvētkus, jo tie dos jaunu impulsu. Kāds tas būs? To es vēl nezinu.” Arī pasaulē šis gads ir bijis smags, un, kā uzskata Gints, ikviens to sajūt arī personīgi. “Bet visā ir jāredz arī kaut kas labs. Šajās dienās rūpīgi teikumu pa teikumam lasu Ziemassvētku notikumu un iesaku to darīt arī citiem. Personīgā līmenī, nevis aizlasītu priekšā. Piemēram, vārdu pa vārdam izlasīt divas nodaļas no Mateja evaņģēlija un arī uzzināt, kā šis notikums parādīts Lūkasa evaņģēlijā, kur ir visas detaļas. Tikai kopā saliekot, veidojas bilde. Kāpēc es to saku? Lai mēs saprastu, ka nekad pasaulē nav bijuši tādi laiki, kad viss ir ļoti mierīgi. Kas mierīgs bija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito gadu sākumā, bet cik daudz laba tajā laikā dzima! Šo Ziemassvētku galvenajai vēstij, manuprāt, jābūt par to, ka Dievam ir, ko teikt, viņš ir klātesošs, ka mēs viņu dzirdam. Bet visas tagadējās grūtības lai dara mūs arī šodien garīgi labākus, stiprākus!”

Prieks, kad dievnams pilns
Ziemassvētku dievkalpojumi Durbē un Grobiņā vienmēr ir ļoti labi apmeklēti, un tad esot “tāda sajūta, ka visi atbraukuši mājās”. “Ne katrs cilvēks var būt dievkalpojumos regulāri ik svētdienu, tāpēc ir arī labi, ja kaut dažas reizes gadā atnāk uz baznīcu. Kāda no tām dažām reizēm cilvēkam var būt ļoti, ļoti izšķiroša. Galvenais ir tā vēsts, kas mūs sastop Ziemassvētku vakarā, jo mūsu sirdis šajā laikā ir citādākas,” spriež Gints.
Kad mācītājam ir lielākais gandarījums un prieks? “Ja runājam Ziemassvētku kontekstā, tad man milzīgs saviļņojums un prieks ir piedzīvot kopības sajūtu, kad dievnamā pulcējas ļoti daudz cilvēku. Ikdienā esam savrupi, katrs ar savām raizēm.” Vienlaikus Gints uzsver, ka mācītājam šis brīdis ir arī milzu atbildība. “Varbūt kādam tā ir vienīgā reize, kad viņš ienācis baznīcā. Tā ir cīņa par dvēseli – būt vai nebūt, vai Dievs uzrunā vai ne. Mācītājs ir tikai tulks, kurš sludina Dieva vārdu, nevis savus sapņus vai problēmas.” Katros Ziemassvētkos, kā novērojis Gints, ir kāds, kurš, līdzīgi kā viņš pats savulaik, tiek uzrunāts un vēlāk atgriežas dievnamā, lai nokristītos, iesvētītos vai sakārtotu laulību attiecības. Tikpat liela nozīme kā vārdiem esot arī dievkalpojumā skanošajai mūzikai, kopīgi dziedātām dziesmām, kas paceļ cilvēka garu.
Gints, pa šiem gadiem kalpojot baznīcā, ir iemācījies, ka no savām sajūtām ir jāmāk distancēties, jo tās var būt maldinošas. “Man atmiņā spilgti palicis kāds Ziemassvētku dievkalpojums, kurā, kā man pašam šķita, teicu sirsnīgu un reizē laikmetīgu sprediķi. Runājot ievēroju, ka daži cilvēki, manī klausoties, izskatās piekasīgi un pat nikni. Mājās ejot, domāju, ka man kaut kas nav izdevies. Taču pēc neilga laika šie paši cilvēki mani uzmeklēja. Viņi sacīja, ka atnākuši uz baznīcu paskatīties, kas te notiek, piekrītot tam, ko teicu, un vairs negribot dzīvot kā neticīgie. Jautāja, vai nevaru viņus nokristīt. Izrādās, ka šo cilvēku sejas tajā brīdī pauda milzīgu pārdzīvojumu.”

Misija pie Norvēģijas latviešiem
Pēc 20 gadu darba šogad Gints pirmoreiz Ziemassvētkos nekāps nevienā kancelē un neteiks sprediķi. “Šajos Ziemsvētkos man vajadzība paklusēt un saņemt šo Vēsti arī sev,” saka mācītājs. Kopā ar ģimeni – sievu Lauru, bērniem Kristianu, Jāni un Lindu – viņš būs Norvēģijas galvaspilsētas Oslo centrā esošajā zviedru Margaretas baznīcā, kur citkārt notiek arī Ginta vadītie dievkalpojumi Norvēģijā dzīvojošajiem latviešiem. “Tikai šoreiz būšu kā zviedru draudzes viesis, lai šajā grūtajā gadā gūtu kādu atslodzi – Ziemsvētku vēsts mieru un prieku paša dvēselei,” prombūšanas iemeslu skaidro Gints.
Zviedru baznīca, ko zviedri bez maksas atvēl latviešiem un arī somiem, pirms dažiem gadiem cieta Breivīka sarīkotajā sprādzienā – sprādzienu vilnis izsita dievnama logu vitrāžas, kas tikai pavisam nesen atjaunotas. Uz Norvēģiju vadīt dievkalpojumus Gints dodas aptuveni astoņas reizes gadā jau vairāk nekā desmit gadus. Un arī šajā stāstā sava loma ir Ziemassvētkiem. “2003. gada 18. novembrī kopā ar Latvijas vēstnieku Norvēģijā Normundu Popēnu uzrunāju vietējo latviešu kopienu, un tūlīt pēc tā Latviešu biedrība mani uzaicināja vadīt Ziemassvētku dievkalpojumu. Faktiski, pateicoties Ziemassvētkiem, tas viss ir sācies,” Norvēģijas misijas sākumu atceras Gints. Viņš stāsta, ka latviešu draudze Norvēģijā pastāvējusi no pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidus līdz 1999. gadam, kad cilvēku trūkuma dēļ likvidēta. Patlaban baznīcas redzeslokā kopumā esot simts līdz divsimt latviešu, bet dievkalpojumus apmeklē divdesmit līdz trīsdesmit cilvēku. “Apmeklētāju būtu vairāk, taču dievkalpojumi parasti notiek sestdienās vai svētdienās. Daudzi latvieši brīvdienās izvēlas strādāt, jo tad samaksa ir ievērojami lielāka. Tas ir nopietns arguments, jo vairums mūsu tautiešu uz Norvēģiju ir devušies, lai smagi strādātu,” saka Gints. Arī viņa sieva Laura, lai lielajai ģimenei palīdzētu nodrošināt iztiku, patlaban Oslo uz nelielu slodzi strādā par medmāsu.
“Šajos vienpadsmit gados vēl nav bijusi neviena reize, kad dievkalpojumā Oslo neparādītos kāds jauns un iepriekš neredzēts baznīcēns. Mani tas ļoti iedvesmo. Esot svešumā, vairāk nekā Latvijā izjūtama nepieciešamība pēc latviešu valodas – lūgt Dievu latviski, dziedāt garīgas dziesmas latviešu valodā. Un nonākt arī līdz tam, ka vajag nokristīties, iesvētīties. Tas viss tur notiek.” Gints ir priecīgs, ka var svešumā aizbraukušajiem palīdzēt ar padomu, aizlūgšanu vai vienkārši līdzās būšanu. “Pēc dievkalpojuma cilvēki var vienkārši aprunāties, iepazīties un nereti arī cits citam palīdzēt. Tā ir ļoti svarīga daļa.” Latviešu dievkalpojumi Oslo notiek ar apmeklētāju ziedojumiem. Gints stāsta, ka krīzes laikā piedzīvoti arī ļoti smagi gadi, kad ziedojumi sarukuši, taču tagad šī sadaļa esot ļoti iepriecinoša. “Latvieši Norvēģijā nav bagātnieki, bet ziedo no sirds, tādējādi apliecinot, ka viņiem tas ir vajadzīgs,” atzīst mācītājs.
Viņš lūgts doties vadīt dievkalpojumus arī uz Bergenu un Olesunnu, kur dzīvo latvieši. Līdz šim tas vēl neesot noticis, bet iespējams, ka tas notiks nākamgad. Jautāts, vai zina norvēģu valodu, Gints puspajokam, pusnopietni atbild, ka atturējies to iemācīties ļoti labi, jo tad varbūt būtu pārāk liels kārdinājums doties emigrācijā.

Grib savu sprediķu grāmatu
Gints ir priecīgs, ka viņa kalpošanas gados Durbes un Grobiņas draudžu locekļu skaits ir ievērojami pieaudzis, pēdējā sasniedzot pustūkstoti. Vienlaikus mācītājs atgādina, ka dzīves cikls ir viļņveidīgs, ar kāpumiem, kritumiem un to varot attiecināt arī uz draudzi. “Nedrīkstam kļūt pašapmierināti, ļoti jāuzmanās no lepnības grēka. Tas ir viltīgs veids, kā cilvēks tiek vests prom no Dieva. Nekad šajā dzīvē neviens kāpums neturpinās mūžīgi un ir jāpiedzīvo un jāiztur arī kādi kritumi, lai varbūt tieši tajos gūtu vērtīgāko turpmākajam.”
Viens no mācītāja vēl nerealizētiem sapņiem ir izdot savu sprediķu krājumu. Divdesmit gados to esot sakrājies daudz – gan ar roku rakstīti, gan no datora izdrukāti. “Tas ir veids, kā varu nodot piedzīvotā laikmeta liecību. Sprediķi atspoguļo Latvijas vēsturi, jo tajos kopā ar Dieva vārdu pieminu arī dažādus labus un ne tik labus notikumus,” stāsta Gints. Kā piemēru viņš min 1994. gada rudenī sprediķī pieminēto prāmja “Estonia” katastrofu. Gints ar šo prāmi braucis tā paša gada pavasarī.
Sarunas noslēgumā mācītājs aicina uz koncertu, kas gada nogalē notiks Durbes baznīcā. Vasarā mācītājs Durbē vadījis kāzas, kurās piedalījušies arī Rīgas mūziķi, kuriem Durbē ļoti paticis. Patikšana vainagojusies ar rezultātu – 28. decembra vakarā dievnamā muzicēs grupa “The Sound Poets” un Jāņa Ozola vadītais koris “Maska”.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Ziemassvētki manā dzīvē ir liels un svarīgs atskaites punkts"

Kategorijas