Brits ar dzintarkrāsas acīm

2014. gada 29. decembris 07:00

2137

Zem bildes sociālajos tīklos izteiksmīgs paraksts “Princis Wiljams un princese Sandra”. Neesmu princese, drīzāk Prinča mamma vai apkalpojošais personāls, smejas pelēkā skaistuļa saimniece. Britu īsspalvainais ir “bez papīriem”, bet tas viņam netraucē būt par mīļkaķi juristes Sandras Bunkas un fotomākslinieka Jāņa Vecbrāļa mājās un priecēt ar savu fotogēniskumu: te iztaisās par grāmatu lietpratēju, te “sataisa tik gudru seju kā deputātam”.

Bez kaķa iztur četras dienas
Pirms tam ģimenē vairāk nekā 16 gadus dzīvojusi kaķene Mika. “Bet atnāca melnā diena. Atvadīšanās sāpes, drūmums, nolēmu – kam man to vēlreiz vajag! Biju pieradusi, ka, pārnākot mājās, kaķis sagaida, pa grīdu skripst nadziņi, ir, ko, garām ejot, noglaudīt. Izturēju četras dienas, kas likās kā četri gari mēneši,” izjūtās dalās Sandra. Jauns mīlulis meklēts, lai aizmirstu veco bēdu, bet šķirnei ‘Britu īsspalvainais’ dota priekšroka, jo šie kaķi ir ļoti omulīgi, pozitīvi un galanti – kā īsti briti. “Vēl šķirnei raksturīgs ir mīksts, biezs kažoks, kas stāv kā ezītis un tā vien prasās pēc izņurkāšanas. Un tās skaistās dzintara krāsas acis! Un resnie vaidziņi!” jūsmo Sandra.
Lai uzturētu mīluli labā formā, tiek pirkta speciāla “britiem” paredzēta barība – graužamie kvadrātiņi ir lielāki, lai trenētu vaigu muskulatūru un vaigi būtu vēl izteiksmīgāki. Vēl Princim Wiljamam tiek svaiga liellopu gaļa no rīta un vakarā. Dažreiz pa pāris reizēm. Pamēģini tik izjaukt rituālu – pelēcis demonstratīvi notupsies pie savas bļodiņas un hipnotizēs to, lai saimniekiem rastos sirdsapziņas pārmetumi. “Nu jau mums ir seši kilogrami un jāsāk domāt par robežu nepārkāpšanu, kaut gan britu kaķi ir makteni, runči var svērt līdz septiņiem kilogramiem. Smilšu kastītē nenokārtojamies, to darām vannā: tā laikam iepriekšējie saimnieki pieradinājuši.”

Kad nav, ar ko izkauties
Tiku nostādīts fakta priekšā, tikai četrus mēnešus vecā, biklā “Rīgas džeka” ierašanos pirms četriem gadiem atceras Jānis. Sākumā abu attiecības bijušas vēsi diplomātiskas, tagad – solidāri koleģiālas. Bijāšana, respekts ir.
Pirms vārda došanas dzīvesbiedri sprieduši – tam ir jābūt aristokrātiskam, cēlam, minējuši angļu prinčus, karaļus, un Jānis ierosinājis saukt par Princi. Tieši tobrīd izsludināta saderināšanās starp princi Viljamu un Keitu Midltoni un – vārds rokā!
Princis lieliski saprot, kad tiek saukts, bet atnāk tikai tad, kad pats to vēlas. Žēl, ka nevar avīzē ierakstīt runčuka skaļo balsi, pasūrojas Sandra. Parasti kaķi sūdzas par kādu problēmu, nepieciešamību, bet šis runājot visu laiku. “Tikko pārnākam, ģērbjamies, Princis “noģībst” visā garumā, murrā, pa starpu ieņaud. Tas nozīmē, ka jāsteidzas viņu bužināt un masēt. Pēc gaļas un vitamīnu ēšanas no rīta un vakarā abi ejam uz balkona uzpīpēt,” tā Jānis. Lai gan no rītiem gultā Princis piespiežas tieši saimnieka plecam, īstā favorīte tomēr ir Sandra.
“Ja gribu dabūt kaķi pie sevis, nepievēršu viņam uzmanību. Ielēks gultā, apķers mani ar ķepām, spēlēsies ar matiem – tā mums ir vakarēšana. Brūtes pie Prinča ciemos nebrauc, un daba tā iekārtojusi, ka runcis, saprotot, ka ir “vecis”, kļūst agresīvs, neiecietīgs. Piemēram, aizbraucam uz mūsu lauku māju Vaiņodē. Saožot, ka svešie runči iezīmējuši teritoriju, viņš neredz, ar ko izkauties, un krīt virsū man. Arī mājās dauzoties koda sirsnīgi, tāpēc šovasar nolēmām pielikt punktu.” Uzvedība izmainījusies uz labo pusi – kaķis kļuvis mīļāks, saticīgāks.

Pārsteigumi – katru dienu
Jānis mēdz saukt Sandru par kaķu tanti. Jo viņa regulāri gādā ūdeni un barību arī ielas kaķiem. Nesot ēdienu “audžubērniem”, satikusi onkulīti ar asiņojošu gredzenu ūbeli rokās. Traumēto putnu vīrietis atstājis Sandrai – lai izdomā, ko iesākt. “Pārnesu mājās, ieliku konteinerā. Izdzīvoja, bet lidotāja nebūs: no spārna palikusi tikai daļa. Būs vanagam nagos tikusi. Kopš septembra Princim ir draudziņš, kas dzīvo būrī. Viens par otru izrāda interesi. Ūbelīte no kaķa baidās mazāk nekā no manis.”
Palicis vienatnē, Princis Wiljams nemēdzot sastrādāt lielus nedarbus, bet pārsteigums gaidot katru dienu. Materiāli vislielāko zaudējumu Sandra sauc par savu, ne kaķa kļūdu. No apgāztas vāzes ūdens uzlijis uz DVD atskaņotāja, izraisot nelielu īssavienojumu. Laminātā ūdens sasūcies, un aparāts nu funkcionē tikai daļēji.
“Princim patīk mazās smaržīgās neļķītes, ko man mamma vienmēr dāvina. Viņš norauj pa ziediņam, un tad iet vaļā lielās drašķības. Dažas lietas tiek nočieptas un sanestas gultā. Liela interese par manām matu gumijām, kas nez kāpēc rindojas pie bļodiņas. Esam pārsmējušies par šīm atrakcijām.”
Kad pazudis sekcijā noglabātais maisiņš ar kaķu vitamīniem, bažījušies, vai tik visi uzreiz nav notiesāti. Par laimi, maisiņš aizslīdējis aiz grāmatām. “Vienu pašu Princi nekur nelaižam, vienmēr vaktējam, jo īpaši Vaiņodē. Bija jābrauc uz Liepāju, izmeklējāmies pusstundu, bet kaķa nekur nav. Izrādās, Jānis gājis pagrabā nest kastes un šis iešmaucis. Labi, ka balstiņa bija sadzirdama, atradām. Neprognozējama radība.”
Bet ārkārtīgi labs antidepresants un diplomātiskais sarunu vedējs, ģimenes locekli slavē Jānis.

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Brits ar dzintarkrāsas acīm

Kategorijas