Tūkstošiem "jā!"

2014. gada 29. decembris 07:00

818

Dzintra Mirdza Reisa bijusi Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja kopš 1990. gada, bet nu, kā pati saka, ir ceļa jūtīs. “Vairāk nekā divdesmit gadi vienā darbavietā ir brīnišķīgi – tad to spēj patiesi iemīlēt,” saka nodaļas vadītāja, kura laulības saitēm saistījusi neskaitāmus pārus un teic, ka saskaitīt tieši, cik, “ir bezcerīgi”, jo šis skaits mērāms daudzos tūkstošos.

Darbs juku un pārmaiņu laikā
Pirms vairāk nekā 24 gadiem pilsētas pašvaldība toreiz vēl Lauksaimniecības arodbiedrībā strādājošajai Dz.M. Reisai piedāvāja kļūt par Dzimtsarakstu nodaļas vadītāju, pēc tam kad traģiski bija bojā gājusi iepriekšējā vadītāja Ināra Palapa. “Bija darbinieki, kuri šeit jau ilgus gadus bija nostrādājuši un ļoti cerēja būt manā vietā. Tas bija tāds ne visai patīkams brīdis.”
Pieredzes bagātā nodaļas vadītāja atceras: pirms pirmo kāzu vadīšanas bažījusies, ka nespēs izteikt obligāti sakāmo: “Latvijas Padomju sociālistiskās republikas vārdā pasludinu jūsu laulību...” “Toreiz domāju – šo es nemūžam neizrunāšu. Ja man būs jāsaka “Latvijas Padomju”, es to nespēšu izdarīt.” Tomēr šādus vārdus vadītājai ne reizi nenācās teikt, jo pirmās viņas vadītās laulības notika jau Latvijas Republikā. Viņa atklāj, ka pašas pirmās kāzas neatceras, tomēr zina, ka toreiz bijusi tikpat satraukusies kā jaunais pāris, varbūt pat vairāk.
Atskatoties uz laiku, kas pavadīts šajā amatā, Dz.M. Reisa teic, ka darbs pats vienmēr pateicis priekšā, kas jādara. “1990. gadā, kad es sāku strādāt, šī bija pavisam cita pilsēta. Reizē ar Liepāju un tās iedzīvotājiem arī mēs nodaļā esam mainījušies līdzi.” Tolaik vēl krievu armija nebija izbraukusi un cilvēku bija ļoti daudz. Deviņdesmito gadu sākumā ļaudīm bija iespēja saņemt atpakaļ savus īpašumus. Dzimtsarakstu nodaļā bija jākārto dokumenti, lai pierādītu savas tiesības. “Nepārtraukti – no pulksten 7 rītā līdz septiņiem vakarā – cilvēki šeit pie durvīm stāvēja rindās. Citi jau pa nakti atnāca aizņemt vietas. Tolaik visas apliecības bija jāraksta ar roku. Tam visam vēl klāt – man dienā bija 30 pāri jāsalaulā un jānokārto ar to saistītā dokumentācija,” uz lielo darba apjomu atskatās Dz.M. Reisa.
Ar darba specifiku, sākot strādāt, jaunā vadītāja jau bija pazīstama, jo iepriekš, dzīvojot Saldū, bija strādājusi turienes dzimtsarakstu nodaļā. Kaut arī, tikko uzsākot darbu, nācās saskarties ar milzīgu darba apjomu, lielā atbildības izjūta un darba mīlestība neļāva laisties lapās, bet palikt un izturēt. “Zināju, ka darbs ir jāpadara un nevar būt tāda doma – nepadarīt.”
Līdztekus tiešajiem pienākumiem nācies risināt arī tehniskas dabas jautājumus. “Kad sāku strādāt, telpās bija remontdarbi. Atnāku no rīta – viss pludo, pa nakti lijis un jumts ir caurs, bet man tūliņ paredzētas kāzas!”

Pārgurums – monētas otrajā pusē
Deviņdesmito gadu sākumā dienas ritms bija ļoti saspringts, pirmās kāzas Dzimtsarakstu nodaļā notika desmitos rītā, bet pulksten 18 nāca dienas pēdējais pāris. Reiz kāds gadījums palicis spilgtā Dz.M. Reisas atmiņā: “Atceros, ka vedējmātei bija neaprakstāmi skaists zaļš tērps. Vakarā es pārgurusi dodos mājās no darba un man pretī nāk šī skaistā vedējmāte un stiepj savu draugu uz pleca. Pēc sešiem viņiem viss pasākums jau bija beidzies, paspējuši arī piedzerties, bet es tikai tad beidzu darbu,” smaidot atceras vadītāja.
Darba specifika prasījusi neskaitāmi ilgas stundas stāvēt kājās, kas nav bijis viegls uzdevums. Pirms vairākiem gadiem visam kolektīvam Rīgā pasūtīti apavi, tie pagatavoti individuāli – pēc pēdas. Vadītājai kurpes bijušas tik ērtas un labas, ka viņa ar tām nostrādājusi 10 vai 15 gadus. “Cik ārkārtīgi svarīgi, lai kājās būtu labas kurpes! Kad tās saplīsa, aizgāju pie meistara, viņš teica: “Man izsviest vai jūs pati to izdarīsit?”” smejas nodaļas vadītāja.
Darbs sniedzis daudz prieka, bet arī paņēmis tikpat daudz spēka. “Vienu dienu, ejot uz mājām, pēkšņi jūtu, ka kaut kas nav kārtībā un vairs nevaru paiet. Viss – kājas vairs neklausa, spēki ir izsmelti. Domāju – kā lai tieku līdz mājām? Tajā laikā mobilie telefoni vēl nebija. Par laimi, viena kundzīte gāja garām un man palīdzēja. Tas viss pārpūles dēļ.”

Cik daudz pāru, tik stāstu
Kāzu ceremonijas oficiālā daļa ilgst aptuveni 10 minūtes. “Mums kādreiz mācīja, ka tas ir laika posms, ko cilvēks spēj pilnvērtīgi uztvert. Nevajag pusstundu lasīt garu dzejoli. Pāru ir ļoti daudz, katram nevar veltīt pārāk ilgu laiku, bet, neskatoties uz to, tas, ko mēs darām, ir no sirds. Katrs nāk ar savu dvēseli un diemžēl paņem arī daļu mūsu dvēseles līdzi.”
Kāzu ceremoniju vadītāja laulājusi neskaitāmus pārus un teic, ka saskaitīt, cik, “ir bezcerīgi”, skaits mērāms daudzos tūkstošos. Gadu gaitā nodaļas vadītāja laulības saitēm saistījusi gan pārus, kuriem krietni pāri 80 gadiem, gan mīlētājus ar aptuveni 25 gadu starpību. “Kad pirmo reizi ieraugu, šķiet, ka tēvs ar meitu vai otrādi – māte ar dēlu. Tad es vienmēr tik ļoti priecājos, ka neesmu to skaļi pateikusi,” smejas Dz.M. Reisa. “Man prieks par šādiem pāriem, viņiem ir liela saskaņa. Viens ir tas trakulīgais vecums, bet otrs ir tāds mierīgāks, ir līdzsvars.”
“Kad Jānis Imants Birzkops spēlēja ceremonijas pavadījumu, viņš man teica: “Es pēc jūsu balss jau varu pateikt, kas zālē notiek.” Šie viņa vārdi nozīmē, ka var just, ja esmu satraukusies vai ja ir kāda situācija, kad pēdējā stundiņa klāt un nav nekas, ko pateikt. Tad ir labi, ka var izlīdzēties ar muzikālo pavadījumu,” smaida vadītāja. “Daudzreiz novēroju, ka pāris pēc ceremonijas iet ārā pa durvīm – pavisam citi cilvēki. Pa to brītiņu, pa tām minūtēm, kamēr bijuši šeit, viņi nobrieduši.” Dz.M. Reisa apstiprina, ka pāra un viesu noskaņojumu var ļoti labi just, pamanīt, kad cilvēki “nav šeit”. “Citreiz līgava domā tikai par sevi, viņu maz vīrietis blakus interesē, galvenais – kā pati izskatās. Redzu – visu laiku skatās vien fotogrāfam pakaļ.”
Bieži cilvēki viens otrā īsti neieklausās, spriež vadītāja. Viņa novērojusi, īpaši vīriešiem savus pārdzīvojumus nav, ar ko pārrunāt, un domu ilustrē ar piemēru: “Atnāk pie manis apmeklētājs pēc padoma. Apsēžas kabinetā un norunā apmēram pusstundu. Pa to laiku es nebilstu ne vārda. Norunājis savu sakāmo, viņš saka: “Ārkārtīgi liels paldies! Man bija tik ļoti jauki ar jums parunāties! Man tik labi palika!” Līdzīgi gadījumi bijuši ļoti bieži. Manuprāt, tiem, kuri vēlas izkratīt sirdi, tas ir jādara, un tiem, kuriem svinīgās ceremonijas laikā gribas raudāt, ir jāraud.”

“Cik labi, ka rasols neaizies postā!”
Sievietes ir stipras, vērtē Dz.M. Reisa. “Sievietes to, kas mīt viņu sirdīs, bieži vien māk noslēpt vai arī izrādīt vairāk, kā tur iekšā ir. Turpretī vīrieši – ja to dara, ja šeit ir atnākuši, 90 procenti rīkojas no sirds, un to var just. Ja nelaulājas no sirds, tas ir briesmīgi. Vienu reizi es atceros – pie manis kabinetā ienāk jauni un simpātiski cilvēki. Viņi atnesa medicīnisko izziņu, kas tajos laikos vēl bija vajadzīga. Pēc dažām dienām puisis atnāk un pajautā, vai drīkst iepazīties ar līgavas izziņu. Toreiz šeit arī daktere īrēja telpas un viņam bija izdevība ar viņu pakonsultēties. Kad viņš nesaprata izziņā atzīmēto, ārste teica: “Ko tu brīnies – pats taču bērnu uztaisīji!” Izrādās, pārim vēl tuvas attiecības nebija bijušas. Viņš juta, ka kaut kas nav kārtībā, un jāsaka, ka es arī, kad viņus satiku.”
Ceremoniju vadītājas pieredzē vārdu “nē” kāzās neviens nav pateicis. Kādreiz kāds no pāra neatnāk, pastāsta Dz.M. Reisa. “Vienu sestdienu paredzētas kāzas, bet atnāk tikai līgavainis. Viņš neko daudz nesaka, minstinās, bet tomēr pasaka, ka līgava šodien nebūs. Kamēr no viņa vārdu pa vārdam izvelku visu, kas noticis – izrādās, par agru piedzimis bērniņš un līgava slimnīcā. Beigās nolēmām: brauksim uz slimnīcu un es viņus salaulāšu tur, jo viss jau sen bija norunāts, viesi ieradušies. Jaunais vīrs bija tik laimīgs, ka viss tā nokārtojās, un teica: “Paldies Dievam, vismaz tas rasols neaizies postā!” Es salaulāju, viņš paņēma apliecību un aizbrauca uz mājām rasolu ēst. Viesi taču bija salūgti,” amizanto gadījumu atceras Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja.

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Tūkstošiem "jā!"

Kategorijas