Vieta, kur dzīvo dzērves

2014. gada 29. decembris 07:00

2895

Cīravas pagastā viena no lielākajām apdzīvotajām vietām ir Dzērve vai Dzērvenieki. Vietējie joprojām saka Dzērve, bet oficiālajos rakstos parādās Dzērvenieki. Vietas nosaukums it kā radies no tā, ka vietējo purvu iemīļojušas dzērves, kas ir tik lielā daudzumā, ka nomīda arī labības laukus zemniekiem. Cilvēku ar katru gadu paliek aizvien mazāk. Dzērvē vienīgā pašvaldības iestāde, kas darbojas, ir Saieta nams, kurā ir gan publiskais interneta piekļuves punkts, zālīte sarīkojumiem un arī trenažieru zāle. Tur darbojas divas darbinieces Solvita Moiseičuka un Aiga Roģe. Dienā, kad “Kursas Laiks” viesojas Dzērvē, sastopam Solvitu, kura labprāt izstāsta, kas notiek Cīravas pagasta apdzīvotajā vietā.

Desmit ir daudz
Pirmā ēka, nogriežoties uz Dzērves pusi, ir pamesta un klusa, uz tās uzraksts “Veikals”. “Veikals mums jau labu laiku nav. Tas bija privātais, un, tā kā cilvēkiem uz laukiem naudiņas nav, tad viņiem nebija izdevīgi. Iebrauc autoveikals pie mums, un tad jau tepat ir Cīrava, kur var iepirkties,” pastāsta S. Moiseičuka. Viņa pati strādā uz pusslodzi veikalā Cīravā un pārējo laiku pavada Saieta namā vai interneta piekļuves punktā.
“Kolhoza laikā bija tāda zālīte, kur rādīja indiešu filmas, tad to paremontēja un atvēra iedzīvotājiem atkal. Pēc gada izveidoja interneta punktu. Un vēl mums ir trenažieru zāle, ko pagasts izveidoja par “LEADER” naudu, un tā ir jauniešiem domāta vieta it kā,” stāsta S. Moiseičuka. Jauniešu gan Dzērvē palicis pavisam maz, tālab zālē darbojas seniori. “Cik pavisam esam, nemaz nezinu, lai gan Dzērve jau liela. Pāris skolēni un seniori. Vidējā paaudze ļoti jūtami iztrūkst. Ja man jāuztaisa kāds pasākums, agrāk ar pierunāšanu varēju savākt ap 20 cilvēkus, tagad labākajā gadījumā varu desmit,” teic Saieta nama vadītāja. Bet pasākumi notiek, un ierastākas ir tematiskās pēcpusdienas, piemēram, burkānu, cepuru, tad sanāk seniori un zemnieki. “Darbs te jau tikai zemnieku saimniecībās vai savās piemājas saimniecībās,” zina teikt S. Moiseičuka. “Jāizgrozās kaut kā ir, man arī ir divas pusslodzes un piemājas saimniecība. Ja neesmu te, esmu veikalā, un viena mēneša svētdiena man ir brīva,” nosmej sieviete. Vēl visam tam pa vidu viņa mācās arī Cīravas profesionālajā vidusskolā, kur apgūst sekretāres administratores amata pienākumus.

Bijis arī kino
Jautāta, kā izveidojusies apdzīvotā vieta Dzērve, S. Moiseičuka smej, ka jājautā kādam vēsturniekam, viņa pat īsti nezinot. “Versija ir tāda, ka tas no tā, ka lejā purvā ir nejēgā daudz dzērvju. Gan kādreiz tā bijis, gan tagad tā ir. Tai vietā labību dzērves nomin. Ir arī versija, ka nosaukums no vācu valodas cēlies.” Kādreiz bijis arī Dzērves pagasts, kurš likvidēts 1949. gadā. Kolhoza laikā Dzērvē bijušas darbnīcas, kurās S. Moiseičukas tēvs strādājis par vadītāju. “Saieta namā bija kolhoza kantoris, pasts un bibliotēka, un kino,” viņa zina teikt. Tagad ēkā vēl ir daži dzīvokļi.
Visaktīvākās dzērvenieces ir tieši līnijdeju dejotājas. “Esam septiņas,” saskaita S. Moiseičuka. Kolektīvs “Dzērvenītes” darbojas jau sešus gadus un kopā sanāk ik trešdienu uz mēģinājumiem. Dāmas aktīvi nāk arī uz trenažieru zāli, jo jaunieši praktiski to neapmeklē. Skolas vecuma bērnu ir ap desmit. Viņi dodas uz Dzērves pamatskolu, kurā mācījusies arī S. Moiseičuka. “Vecāki tur mācījās, pati arī, bērni arī un mazbērni arī droši vien mācīsies.” Skola gan neskaitās pie apdzīvotās vietas, bet nosaukums tai dots Dzērves pamatskola. Tā atrodas starp Cīravu un Dzērvi. “Laikam esmu patriots,” teic S. Moiseičuka, kad “Kursas Laiks” jautā, kāpēc pati nav devusies dzīvot kur citur, kā to izdarījuši daudzi. “Pilsētā padzīvot nevaru. Ja man nedēļu jāpadzīvo, sāk sāpēt galva no dūmiem. Dēls, māsa un brālis dzīvo Liepājā, bet pati negribu. Man tak vajag zemi, kur nagus ielaist; ja nevaru parušināties, neesmu dzīva,” smej dzērveniece.
Liepas nobružā traktoristi
Saieta nama ēkā mīt arī pensionāre Austra Prūse. Viņa Dzērvē nodzīvojusi ilgus gadus. “Šajā mājā jau 42 gadus dzīvoju, kādreiz gan citā dzīvoklī,” teic pensionāre. “Atnācu te spēka gados, jauna, stipra, tagad esmu palikusi veca, nevarīga,” labdabīgi nosmej sieviete. Sākusi strādāt pastā, saņēmusi nosūtījumu no Dunalkas pārnākt uz Dzērvi. Tā arī visu darba mūžu pastā nostrādājusi: sākusi kā telefoniste un beigusi kā pasta priekšniece.
Arī A. Prūse nav īsti pārliecināta, kā apdzīvotā vieta izveidojusies, kādreiz esot bijusi Dzērves muiža. Kundze atceras laikus, kad tagadējā Saieta nama ēkā bijusi skola. “Mana mamma te gāja skolā,” viņa zina teikt. Kolhoza laikā Dzērvē bijis daudz cilvēku, dzīve ritējusi ierasto gaitu. “Darbs bija visiem, darbnīcas bija, vīri dzēra un brīnumus darīja. Alejas kokos var redzēt, kā tie nobružāti – brauca ar traktoriem dzērumā un nobružāja,” smej dzērveniece. Tagad esot kluss un mierīgs. “Man te izdevīgi. Visi radinieki Cīravā dzīvo, brauc cauri, piebrauc pie manis, ko vajag, to atved,” priecājas sirmā kundze. Tēva mājas viņai atrodas Cīravā, un tēvs bijis cīravnieks paaudžu paaudzēs, tāpēc arī pati nekur tālu nav tikusi prom no Cīravas.

Nečīkst un nesūdzas
Mārīte Dārziņa skolā gājusi Aizputē, pēcāk mācījusies Saldū un tad nokļuvusi Dzērves kolhozā. Viņa smej, ka skaļi nemaz nedrīkst teikt, bet, kad nosūtīta uz Dzērvi, bija drūmas februāra beigas un gauži raudājusi. “Tik ļoti nepatika, bet tā dzīve izveidojās un nekad nav bijusi doma iet no tejienes projām kaut kur. Tā arī nostrādāju, līdz kolhozs beidzās, un tad sākām darboties ar vīru savā saimniecībā. Tie, kas gribēja strādāt pēc kolhoza, tie arī strādāja, pārējie aizbrauca vai turpina neko nedarīt prātīgu. Sākumā sākām ar cūkām, tad ar gotiņām un tā arī turpinām ar govīm. Tie, kas grib strādāt, strādā un var bērnus izskolot, dzīvot,” pārliecināta sieviete. Galvenais – veselība un nesēdēt rokas klēpī, viņa vēl uzsver.
M. Dārziņa priecīga, ka ir Saieta nams, kurā var iet un izkustēties, dejojot līnijdejas, sanākt uz pasākumiem, aizbraukt uz koncertiem. “Tas liek iziet no mājas, tur ir svētku pasvinēšana, Lieldienas, Ziemassvētki. Var jau sēdēt mājās, neiet nekur un bļaut, ka viss ir slikti, ka nekas nenotiek, bet tajā pašā laikā, kad klubiņā kaut kas notiek, nav, kas iet,” nosaka M. Dārziņa. Vasarā paliekot priecīgāks prāts, jo apkārt kļūst zaļš. “Tad ir pa dārziņu jāņemas, kaut kas jāiesēj. Rudenī atkal viss jāsaliek burkās, nav pat, kas izēd, un beigās jau zaptes nesu govīm un garšo,” smej M. Dārziņa.
Dienā, kad “Kursas Laiks” viesojās Dzērvē, sieviete taisījās ciemos apsveikt kaimiņu vārda dienā. “Pēc kolhoza jau vairāk kopā gājām, siena talkas bija, Jaunajā gadā izgājām ārā, tagad jau mazāk. Bet, kamēr Dievs dos veselību, sūdzēties būtu grēks.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

Vieta, kur dzīvo dzērves

Kategorijas