"Nebūtu bēdu, nezinātu, kas ir prieks"

2015. gada 5. janvāris 07:00

943

Kādas rūpes un pārdzīvojumus ģimenē sagādā atvase ar psihiskās jeb garīgās veselības traucējumiem, zina tikai vecāki, kuri smago slogu nes ikdienā. Kad bērns ar šīm īpašajām vajadzībām paaugas, viņu cenšas integrēt vispārizglītojošā skolā vai novirza uz mācību iestādi, kur ir speciālas programmas mācību vielas apguvei. Kas notiek pēc tam?

Sociālā dienesta rūpju lokā
Personas ar garīgās veselības traucējumiem tiek iedalītas trīs līmeņos, norāda Liepājas domes Sociālā dienesta (LDSD) Sociālo pakalpojumu daļas sociālā rehabilitētāja Erna Zatoviča. A un B līmeņa jaunieši nereti izvēlas profesionālo izglītību arodskolās, kur apgūst “mazās” profesijas – pavārs, celtnieks, galdnieka palīgs, mājkalpotājs un tamlīdzīgas. Kļuvuši pieauguši, šiem līmeņiem atbilstošie var pretendēt uz grupu dzīvokļiem, bet C līmenis – izmantot dienas centra pakalpojumus. Sociālā dienesta budžetā ir paredzēti līdzekļi pasākumiem invalīdiem, tiek piedāvāts darboties dažādos interešu pulciņos, arī apmeklēt nodarbības peldbaseinā.
Palīdzot cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem, ir svarīgi mazināt viņu destruktīvo uzvedību, mācīt sociālās uzvedības formas un komunikācijas prasmes. Iedzīvinot projektu “Grupu dzīvokļi” (GDz) Liepājā, sākotnēji tur tika iemitinātas personas no Ilgstošas sociālās aprūpes centra “Iļģi”, kuras pēc rehabilitācijas programmas “Pusceļa māja” bija atzītas par spējīgām dzīvot patstāvīgi. Paredzēts, ka pēc GDz šie cilvēki varēs pretendēt uz dzīvokli sociālajā mājā, jo viņu invaliditātes pensijas nav tik lielas, lai apmaksātu cita dzīvokļa iegādi vai īri.
Ja GDz vēlas saņemt pieaudzis invalīds ar garīgās veselības traucējumiem, kurš audzis ģimenē, viņam pašam (ja nav atņemtas rīcības spējas) vai vecāku pavadībā jādodas uz sociālo dienestu, lai uzrakstītu iesniegumu. Nepieciešams tāpat psihiatru atzinums, ģimenes ārsta izziņa, rehabilitācijas plāns, apsekojuma akts un sociālā dienesta speciālistu atzinums, ka, pēc visiem normatīvajiem aktiem, cilvēks ir piemērots dzīvošanai grupu dzīvokļos, skaidro LDSD Sociālo pakalpojumu daļas vadītāja Sigita Vītola: “Mēs sakārtojam dokumentus, nosūtām tos uz Liepājas domes Mājokļu nodaļu. Bet biežāk vecāki vai nu lūdz invalīdu ievietot pansionātā, vai turpina aprūpēt mājās. Ne uz vietām Sociālā dienesta GDz, ne dienas centrā pagaidām rindas nav, taču pēc DI (deinstitucionalizācijas) plāna ieviešanas situācija varētu mainīties. Lietuvā invalīdiem tiek piedāvāts pašvaldības daļēji apmaksāts pakalpojums – dienesta viesnīca, kur aprūpējamo var atstāt uz vairākām diennaktīm vai uz noteiktu periodu gada laikā.”

Solis pretī patstāvībai
GDz aizņem ēkas Kuldīgas ielā 34 pirmo stāvu, augšējos – sociālā dzīvojamā māja. Īres līgums tiek noslēgts starp īrnieku, LDSD direktori un GDz vadītāju. Šī Sociālā dienesta institūcija funkcionē astoņus gadus, sesto gadu to vada Virgīnija Stankuviene: “Šeit galvenokārt mīt klienti no sociālās aprūpes centriem, pansionātiem, bērnunama. Jaunākajām ir 18, vecākajai – 47 gadi. Personas ar garīgās veselības traucējumiem nosūta Liepājas dome. Tāpat te ir cilvēki no citiem pansionātiem, kas atgriežas dzimtajā pilsētā, un novadu iedzīvotāji, ja pašvaldība noslēdz līgumu, ka pēc tam viņi atgriezīsies savā vidē.”
Agrāk bijis noteikts termiņš – divi gadi, kuru laikā GDz iemītniekam vai nu jāapgūst iemaņas patstāvīgai dzīvošanai, vai arī jādodas atpakaļ uz pansionātu. “Personai ar garīga rakstura traucējumiem tāds limits nav labākais variants: te viss ir jauns, un cilvēks var ieslīgt depresijā. Tikko viss pamazām ieiet savās sliedēs, atgriešanās pansionātā ir liela trauma. Tāpēc tagad vairs nav noteikts uzturēšanās laiks,” teic V. Stankuviene un ir gandarīta, ka no 39 patstāvīgā dzīvē aizgājušiem klientiem tikai trīs ir atgriezušies sociālās aprūpes centrā, pārējie dzīvo sociālajā mājā Liepājā vai citā pilsētā.
GDz vadītāja piedalās potenciālo klientu izvērtēšanā un atzīst, kas Valsts sociālās aprūpes centrā “Kurzeme” pašlaik palikuši smagāki klienti. “Cilvēku bez izglītības, pat bez saprašanas par savu vārdu, uzvārdu ir grūti adaptēt sabiedrībā, jo visur prasa dokumentus, parakstus, izpratni par darāmo. Ar šo gadu viņam var piešķirt asistentu, bet asistents taču nestāvēs blakus darba vietā.”

Viss jādara pašam
GDz cilvēkam ir ne tikai jumts virs galvas, bet arī iespēja apgūt prasmes budžeta plānošanā, produktu iegādē, ēdiena gatavošanā, sevis aprūpē. Tā kā šeit nav ēdnīcas, iemītnieki paši var gatavot ēst, bet darbinieki palīdz ar padomu. Daļa kontingenta vai nu nesaprot naudas vērtību, vai to apgūst ar grūtībām.
Vadītāja novērojusi, ka labāk te iedzīvojoties pašvaldības novirzītie bāreņi ar garīga rakstura traucējumiem. Pagājušogad tādi ieradušies divi, šogad – trīs. “Tomēr bārenis ir pieradis, ka bērnunamā viss tiek dots, bet te viss jādara un jāgādā pašam. Mazākais sociālais pabalsts ir 128 eiro, kamēr pilna maksa par mitekli, ieskaitot apkuri, elektrību, ir 37 eiro. Nesen ieradās divas meitenes, kuras iepriekš dzīvoja internātā. Viņas nesaprot, ka nevar veļas automātā kopā likt melno un balto veļu, ka ēdamo neviens klāt nenesīs, ka produktu pirkumi jāsaplāno tā, lai no nelielās pensijas varētu iztikt visu mēnesi. No sākuma ir sašutums: ko tu lien manā makā un privātajā dzīvē, es tagad dzīvoju patstāvīgi! Vajag prestižu – mobilo telefonu, pat vairākus. Kad vairs nav, ko ēst, staigā šurpu turpu un dusmojas.”
Lai GDz iemītniekiem būtu vieglāk izdzīvot, institūcijas vadība, iesaistot Nodarbinātības valsts aģentūru, palīdz iekārtoties “simtlatniekos”, subsidētās darba vietās, atrast pagaidu darbu pie saimniekiem. Jāņa Beļajeva darba vieta ir zivju pārstrādes uzņēmumā “Piejūra”, viņš maiņā spēj savērt jau aptuveni tūkstoti zivju. Normunds Ķepurs ir asistents Neredzīgo biedrībā, bet Gunārs Markunaitis no Purmsātiem strādā pie gatera. Daži mācās arodskolā Cīravā, apgūst profesiju speciālajā internātskolā.
Darba devēji, kam ir pieredze ar šādiem darbiniekiem, zina: varbūt ir vairākas reizes jāpaskaidro uzdevums, bet vēlāk monotonu darbu viņi var veikt ilgstoši.

Kā seriālā “Santa Barbara”
Pašlaik 18 klienti dzīvo 11 vienistabas dzīvokļos. Parasti mitinās pa divām personām; četros dzīvoklīšos dzīvo pa vienam cilvēkam ar īpašām vajadzībām, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Par visiem rūpējas sociālā darbiniece, rehabilitētājs un trīs aprūpētāji, kas ir uz vietas visu diennakti, arī nedēļas nogalē.
Ja GDz klienti izveido ģimeni, tai piešķir atsevišķu dzīvokli. “Mums te brīžiem iet kā seriālā “Santa Barbara” – apprecas, tad mēnesi nesarunājas, dala mantu. Ja iepatīkas kāds smukāks, laulība jāšķir. Tā kā tas nenotiek ātri un jātērē naudiņa, pēc laika seko salabšana. Kuram dzīvē tā nav?” saprotoša ir vadītāja, “Cilvēki grib kaut ko tuvu, mīļu. Saskatās, apprecas. Grūtniece glauda vēderu, bet neapjauš, ka par bērniņu būs jārūpējas, vajadzēs vairāk naudas pārtikai un pamperiem.”
Ne visi šeit dzīvojošie ir vienādi, tāpēc vajadzētu atdalīt garīgi atpalikušos no psihiski slimajiem klientiem: viņi nespēj vienoties ne par sadzīves lietām, ne par ko citu. “Šizofrēniķim ar Napoleona plāniem vajag karbonādi, salātus, bet garīgi atpalikušais samierinās ar ceptiem vai vārītiem kartupeļiem. Pārmetumi, naudas aizņemšanās. Viens no mūsējiem ir gana turīgs, jo strādā pie saimnieka un ir arī ļoti taupīgs: ūdeni nes spainī no pumpja un līdz ziemai mazgājas jūrā. Viņam istabā ir lielais plazmas televizors, novērošanas kamera, elektrovelosipēds.”
GDz personālam nākas gan uzklausīt politikas “speciālistu” viedokļus, gan respektēt mākslinieciskās izpausmes. “Kad šizofrēniķim istaba šķiet vienmuļa, viņš televizoru nokrāso sarkanā krāsā. Ideālais variants būtu dzīvošana pa vienam. Bijām Šauļos, tur cilvēki ar šādiem traucējumiem tiek rūpīgi izvērtēti. Garīgi atpalikušie dzīvo atsevišķi no psihiski slimajiem gan dienas centros, gan jauniešu mājās.”

Dienu pavada saturīgi
Pie konkrēta traucējuma indivīdu noved daudzveidīgi, savstarpēji saistīti ceļi, un traucējumu pazīmju izpausmes ietekmē dažādi riska faktori. Daudzi cilvēki ar garīgās veselības traucējumiem tādā – bērna – līmenī paliek visu mūžu, pašaizliedzīgiem vecākiem, kuri aprūpē šādus pieaugušos bērnus, jādod iespēja nedaudz atpūsties. Dienas centru (DC) uz Sociālā dienesta lēmuma pamata apmeklē lielākoties 1. grupas invalīdi. Tie galvenokārt ir pilngadīgi ģimenēs dzīvojoši cilvēki, daži nāk arī no grupu dzīvokļiem. Daudziem ir ierobežota rīcībspēja.
“Katru dienu no rīta līdz sešiem pēcpusdienā viņi te pavada laiku, darbojoties mazās grupās. Pārsvarā tās ir dažādu rokdarbu, mājturības nodarbības, vingrošana un citas fiziskās aktivitātes. Sociālā pedagoga pavadībā viņi dodas iegādāties nedaudz produktu un mājturības stundā sagatavoto paši apēd. Notiek mūzikas nodarbības, pieejama arī psihologa palīdzība. Apmeklējam dažādus pasākumus pilsētā,” klāsta DC vadītāja Evita Anuze.
Par 33 DC apmeklētājiem rūpējas divpadsmit darbinieki, tas ir termiņā neierobežots pakalpojums. DC klientiem ir tiesības uz atvaļinājumu, vasarā darbinieku atvaļinājuma laikā DC ir slēgts. “Līdzmaksājums par pusdienām ir simbolisks – pieci procenti no invalīda ienākumiem. Pārējos izdevumus sedz valsts,” atklāj iestādes vadītāja. Uz jautājumu, vai izdodas pakāpties līmenī, E. Anuze atteic, ka tāds ir mērķis un individuāli sastādīts rehabilitācijas plāns, taču reāli notiek atkarībā no klienta stāvokļa.
“Akcents ir uz to, lai viņi apgūtu sociālās prasmes, prastu parūpēties par sevi. Ilgākā laika posmā no daža, iespējams, kaut kas iznāks, bet cits mācīsies un mācīsies aizsiet kurpju auklas. Dažkārt jāpriecājas, ja prasmes izdodas noturēt. Nebūtu bēdu, nezinātu, kas ir prieks,” tā E. Anuze.
Rokdarbu meistare Anna Saulīte, kura DC sauc par savu darbavietu 15 gadus – kopš dibināšanas, atzīst, ka šeit strādāt vieglāk nekā, piemēram, 48. arodvidusskolā: “Vajag tikai atrast individuālu pieeju, respektēt spējas un robežas un jāsamierinās, ka katrs darbojas pēc savas pacietības. Tāpēc jau mēs te esam, lai viņiem kaut ko iemācītu.”

+ 1

Rekurzeme.lv ARHĪVS

"Nebūtu bēdu, nezinātu, kas ir prieks"

Kategorijas